Anna Ahmatova

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Anna Ahmatova
Анна Андреевна Ахматова
Anna Ahmatova
Personīgā informācija
Dzimusi 1889. gada 11. jūnijā
Odesa, Krievijas impērija
(Karogs: Ukraina Ukraina)
Mirusi 1966. gada 25. augustā (77 gadi)
Domodedova, KPFSR, PSRS
(Maskavas apgabals, Karogs: Krievija Krievija)
Dzīvesbiedrs Nikolajs Gumiļovs
Bērni Ļevs Gumiļovs
Paraksts Ахматова Анна автограф.JPG
Literārā darbība
Nodarbošanās dzejniece, literatūrkritiķe, tulkotāja
Valoda krievu valoda
Literatūras virzieni akmeisms

Anna Ahmatova (krievu: Анна Андреевна Ахматова), īstajā vārdā Anna Gorenko (krievu: Анна Горенко; dzimusi 1889. gada 23. jūnijā pie Odesas, mirusi 1966. gada 5. martā Domodedovā pie Maskavas, apglabāta Komarovā pie Pēterburgas), bija krievu dzejniece. Lielā mērā personificēja Sanktpēterburgas — Krievijas impērijas galvaspilsētas — likteni 20. gadsimtā un bija vienojošais posms starp Sudraba laikmeta un 20. gadsimta otrās puses krievu dzejniekiem. Ahmatovas daiļradē izcila lirika mijas ar sociālu parādību vērtējumu. Dzejā izsekojama uzticība esības tikumiskajiem pamatiem, sievišķība, kā arī 20. gadsimta krievu tautas traģēdiju izpratne, ko caurstrāvo personiskie pārdzīvojumi. Dzejošanas manierē jūtama nosliece uz klasisko stilu.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi 1889. gada 23. jūnijā netālu no Odesas kara flotes inženiera Andreja Gorenko ģimenē, kas 1890. gadā pārcēlās uz dzīvi Carskoje Selo pie Pēterburgas. Mācījās Carskoje Selo sieviešu ģimnāzijā, studēja Kijevas augstāko sieviešu kursu juridiskajā nodaļā (1908—1910). 1910. gadā viņa apprecējās ar dzejnieku, akmeisma ideologu Nikolaju Gumiļevu un nomainīja uzvārdu uz Gorenko-Gumiļeva. Tajā laikā viņa pievienojās akmeistu kustībai. Tajā pašā gadā viņa iestājās Augstākajos vēstures-literatūras kursos. Viņas pirmā publikācija ar Ahmatovas vārdu parādījās 1911. gadā, kā pseidonīmu, vēlāk kā savu uzvārdu viņa pieņēma savas vecvecmātes Praskovjas Ahmatovas vārdu, kura it kā esot bijusi tatāru Lielās Ordas hana Ahmata pēctece. 1912. gadā viņa kopā ar vīru apceļoja Itāliju, viņiem piedzima dēls Ļevs. Tajā pašā gadā iznāca viņas pirmais dzejas krājums Вечер ("Vakars"), turpmākajos gados Ahmatovas dzeju labprāt publicēja dažādos žurnālos. Dzejoļu krājumi Чётки ("Rožu kronis", 1914) un Белая стая ("Baltais bars", 1917) pieder pie mīlas lirikas klasikas. Šiem dzejoļiem piemīt īpatnēja lakoniska forma un muzikalitāte. 1918. gadā šķīrās no Nikolaja Gumiļeva un apprecējās ar orientālistu un dzejnieku Vladimiru Šileiko, nomainot uzvārdu uz Ahmatova-Šileiko.

Līdz 1924. gadam viņai iznāca divi dzejas krājumi, bet pēc tam līdz pat 1940. gadam Ahmatovas darbus nepublicēja. Ahmatova strādāja Agronomijas institūta bibliotēkā, pētīja seno Pēterburgas arhitektūru un Puškina dzīvi un daiļradi. Ahmatovai bija ļoti tuva Puškina dzeja un viņa sarakstīja vairākus rakstus par izcilo dzejnieku. 1934. gadā, Ahmatovai klātesot, arestēja viņas draugu un domubiedru Osipu Mandelštamu, 1935. gadā pirmoreiz, bet 1938. gadā otrreiz arestēja Ahmatovas dēlu Ļevu Gumiļevu.

Pēc Otrā pasaules kara sākuma 1940. gadā Ahmatovai atļāva publicēties un publiski uzstāties. Dzejniece evakuējās uz Maskavu, vēlāk uz Taškentu, bet Ļeņingradā viņa atgriezās 1944. gadā.

1946. gadā PSKP CK lēmumā "Par žurnāliem "Zvezda" un "Ļeņingrada"" bija kritizēti Ahmatova un Mihails Zoščenko. Nostāsti vēsta, ka Staļins bijis nikns par to, ka 1945. gada beigās un 1946. gada sākumā Ahmatova divreiz tikusies ar Lielbritānijas vēstniecības darbinieku Jesaju Berlinu, kā arī par to, ka kādā uzstāšanās reizē zāle bija veselas 15 minūtes stāvus aplaudējusi Ahmatovai (tā drīkstēja būt tikai Staļinam). 1949. gadā trešoreiz arestēja viņas dēlu Ļevu, kuru atbrīvoja tikai pēc Staļina nāves 1956. gadā.

1964. gadā Ahmatova apmeklēja Itāliju, kur viņai pasniedza literāro prēmiju "Etna-toarmino", bet 1965. gadā viņu ievēlēja par Oksfordas universitātes goda doktori. Mirusi 1966. gada 5. martā 77 gadu vecumā.

Ahmatova atdzejojusi citu tautu dzejniekus, arī Raiņa dzeju (krājums Čūsku vārdi).

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Vakars" (Вечер, 1912);
  • "Rožu kronis" (Чётки, 1914);
  • "Baltais bars" (Белая стая, 1917);
  • "Ceļmallapa" (Подорожник, 1921);
  • "Anno Domini MCMXXI" (1922);
  • "Rekviēms" (Реквием, 1935—1940, publicēts 1987). Autobiogrāfisks dzejas cikls par 1930. gadu represijām;
  • "Niedre" (Тростник) (1923-1940, atsevišķi nav publicēta)
  • "No sešām grāmatām" (1940, žurnālā "Zvezda");
  • "Nepāris" (Нечет) (1936-1946, atsevišķi nav publicēta);
  • "Ļeņingradas cikls" (Ленинградский цикл);
  • "Dzejoļi 1909—1960" (1961);
  • "Laika skrējiens. Dzejoļi. 1909—1965" (Бег времени. Стихотворения. 1909—1965, 1965). Daiļradi apkopojoša dzejas izlase;
  • "Poēma bez varoņa" (Поэма без героя, 1940—1965, pilnīgi publicēta 1976);
  • "Par Puškinu" (publicēta 1977) Literatūrkritiska grāmata.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]