Maskarēnu milzu bruņurupuči

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Maskarēnu milzu bruņurupuči
† Cylindraspis
(Fitzinger, 1835)
Rekonstruēts seglmuguras milzu bruņurupucis
Rekonstruēts seglmuguras milzu bruņurupucis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseRāpuļi (Reptilia)
KārtaBruņrupuči (Testudines)
ApakškārtaSlēptkakla bruņurupuči (Cryptodira)
VirsdzimtaSauszemes bruņurupuču virsdzimta (Testudinoidea)
DzimtaSauszemes bruņurupuču dzimta (Testudinidae)
ĢintsMaskarēnu milzu bruņurupuči (Cylindraspis)
Maskarēnu milzu bruņurupuči Vikikrātuvē

Maskarēnu milzu bruņurupuči, Maskarēnu bruņurupuči (Cylindraspis) ir nesen izmirusi sauszemes bruņurupuču ģints, kuras pārstāvji apdzīvoja Maskarēnu salas (Maurīciju, Reinjonu, Rodrigesu) Indijas okeāna rietumu daļā.

Latviski tulkotajā literatūrā milzu bruņurupuči dēvēti arī par dižbruņrupučiem.[1]

Izcelsme un populācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Acīmredzot, Cylindraspis pārstāvji atzarojās no bruņurupučiem, kas apdzīvoja teritorijas uz rietumiem no Maskarēnu salām — Madagaskaru, Seišeļu salas, Āfriku un, jādomā, peldus ar koku zaru vai tīteņu plostiem sasniedza Maskarēnas. Maurīcijā izveidojās divas sugas, no kurām C. inepta pārstāvji tālāk nokļuva Rodrigesā un Reinjonā. Ieņemot dažādas barības nišas, arī Rodrigesas populācija pakāpeniski sadalījās divās atsevišķās sugās.[2]

Maskarēnu salas tika atklātas ap 1500. gadu, un tajā laikā tur dzīvoja milzīgi bruņurupuču bari. Franču pētnieks un dabaszinātnieks Fransuā Legā 1708. gadā darbā Voyage at avantures des François Leguat & de ses compagnons ne deux îles désertes des Indes Orientales rakstīja, ka Rodrigesā bruņurupuču bijis tik daudz, ka "reizēm jūs ieraugāt vienā barā divus vai trīs tūkstošus un varat nostaigāt savus simt soļus pa viņu mugurām... nesperot kāju uz zemes".

Izzušana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Papagaiļu mednieki jāšus uz Maurīcijas kupolveida bruņurupuča.

Galvenais Maskarēnu bruņurupuču izmiršanas iemesls bija nesaudzīgās medības. Viņu gaļa skaitījās garšīga, un bruņurupuči spēja iztikt bez barības un ūdens līdz pat piecpadsmit nedēļām, nodrošinot kuģu apkalpes ar svaigu gaļu. Savukārt gaļas pārpalikumu kapteiņi pārdeva ostās vai iemainīja pret citu preci. Džeralds Darels rakstīja, ka "kuģu komandas slepkavoja bez žēlastības, bieži vien nogalinot daudz vairāk bruņrupuču, nekā kuģu komandu patēriņam bija nepieciešams". Kā pierāda kāds kuģniecības sabiedrības pārskats, 18. gadsimta vidū no Rodrigesas tika izvesti ne mazāk kā 10 000 bruņurupuču gadā.

Lai novērotu Venēras pāriešanu, 1761. gadā uz Rodrigesu tika nosūtīts Aleksandrs Gui Pingrē. Viņš vēlāk rakstīja, ka "trīs ar pusmēnešus, ko es pavadīju salā, mēs neēdām gandrīz neko citu, kā bruņurupuču zupu, ceptus bruņurupučus, sautētus bruņurupučus, kapātu bruņurupuču mērci, bruņurupuču olas, bruņurupuču aknas [...] Šis ēdiens man garšoja pēdējā dienā tikpat labi cik pirmajā".[3]

Kāds Maurīcijas varas pārstāvis Maragons 1795. gadā par Rodrigesas milzu bruņurupučiem rakstīja: "Šķiet, ka agrāk tik parastie bruņurupuči ir pilnībā iznīcināti. Vairāk nekā gada laikā, kopš šeit uzturos, esmu redzējis tikai divus, un tos pašus gandrīz nepieejamās aizās".[2] Visilgāk izdzīvoja Reinjonas bruņurupuči, kuri pēdējo reizi tur atzīmēti 19. gadsimta 40. gados,[4] kā arī viena no divām Maurīcijas sugām, kas bija saglabājusies Raundas salā vismaz līdz 1844. gadam.[3]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži. Džeralds Darels. Zinātne. 1981
  2. 2,0 2,1 «Globally Extinct: Reptiles». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 3. martā. Skatīts: 2014. gada 31. decembrī.
  3. 3,0 3,1 Non-native megaherbivores: the case for novel function to manage plant invasions on islands. AoB Plants. Oxford Journals.
  4. «Globally Extinct: Reptiles». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 12. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 11. aprīlī.