Raunda

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Raunda
Raunda
Raunda (tuvplānā) kopā ar Sērpentu veido dabas rezervātu
Raunda (Maurīcija)
Raunda
Raunda
Ģeogrāfija
Izvietojums Indijas okeāns
Koordinātas 19°51′0.13″S 57°47′0″E / 19.8500361°S 57.78333°E / -19.8500361; 57.78333Koordinātas: 19°51′0.13″S 57°47′0″E / 19.8500361°S 57.78333°E / -19.8500361; 57.78333
Arhipelāgs Maskarēnu salas
Platība 1,69 km²
Augstākais kalns 280 m
Administrācija
Karogs: Maurīcija Maurīcija
Demogrāfija
Iedzīvotāji 0
Raunda Vikikrātuvē

Raunda (franču: Île Ronde) ir vulkāniskas izcelsmes sala Indijas okeānā, 22,5 km uz ziemeļiem no Maurīcijas. Tās platība ir 169 ha, maksimālais augstums sasniedz 280 m virs jūras līmeņa. Nelielo saliņu raksturo stāvas nogāzes, plāna augsnes kārta un klinšaini krasti, kas strauji iesliecas ūdenī.[1]

Raundas ekosistēmu nopietni iedragāja ievestās kazas un truši. Šīs invazīvās sugas noganīja veģetāciju un izraisīja augsnes nopostīšanu. Par citu būtisku vides degradācijas iemeslu kļuva cietkoku sugu un palmu izzušana. Vēl agrāk, ap 1844. gadu, izmira Maskarēnu milzu bruņurupuči, kuri bija veicinājuši sēklu izplatīšanu un augsnes auglību.

Kopš 1957. gada sala ir pasludināta par dabas rezervātu. 1979. gadā tika izskaustas kazas, bet 1986. gadā — truši. Pateicoties nosacītai nošķirtībai un stingriem aizsardzības pasākumiem, Raunda kļuva par pēdējo mājvietu vairākām Maurīcijas cietzemē izmirušām augu un dzīvnieku sugām. Tā ir viens no svarīgākajiem sauszemes bioloģiskās daudzveidības centriem Maurīcijā. Neraugoties uz sasniegtajiem panākumiem un pūlēm, augsnes erozija saglabājas kā nopietns šķērslis biotopu atjaunošanai un ekosistēmas funkcionēšanai. Aprakstīto sugu skaita ziņā Raunda proporcionāli tās platībai ir visapdraudētākais planētas nostūris.[1][2][3]

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raundas jeb Apaļās salas nosaukums neatbilst tās siluetam. Apaļa ir blakus esošā Sērpenta jeb Čūsku sala, taču tur nedzīvo neviena čūska. Turpretim Raundā vēl nesenā pagātnē mitinājās divu sugu čūskas. Pēc britu dabas pētnieka Džeralda Darela domām, ģeogrāfisko karšu zīmētāji bija sajaukuši abu salu nosaukumus.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visa gada garumā salā valda karsti un vējaini laika apstākļi. Sausākais periods ilgst no septembra līdz novembrim. Mitrākā gada daļa ir periods starp decembri un martu, un šajā laikā apgabalu piemeklē arī tropiskie cikloni ar vēja ātrumu līdz 250 km/h un spēcīgām lietusgāzēm. Gaisa temperatūra ziemas mēnešos svārstās no 22 °C līdz 30 °C, kamēr vasaras svelmē tā var sasniegt pat 50 °C.[4] Raundas rietumu pusē klimats ir karstāks un sausāks, kamēr salas pārējās daļās dienvidaustrumu pasātu ietekmē tas ir vēsāks un mitrāks.[5]

Hidroloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielās bangas un šaltis no atklātās jūras apšļāc piekrasti ar ievērojamu sālsūdens daudzumu, taču porainās klintis, stāvās nogāzes un kraujās notekas pieļauj ļoti nelielu ūdens uzkrāšanos, parasti ātri gaistošu lāmu veidā. Plūdi uzrodas vienīgi spēcīgu lietavu laikā.

Ģeoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izmirušie Maskarēnu milzu bruņurupuči bija nozīmīgs faktors pilnvērtīgas un augiem bagātas ekosistēmas uzturēšanai mūsdienās noplicinātajā Raundā

Raunda ir otra lielākā Maurīcijas šelfa zonas sala. Pēc izcelsmes tā ir vulkāniska kore. Nogāzes pamatā ir stāvas un klāj vienu trešdaļu salas. Īpaši stāvo austrumu pusi veido viļņu daļēji noārdīts krāteris. Visu salu caurvij klintis, kuras veido vulkānisko pelnu formēti tufa slāņi ar vulkāniskām plēnēm jeb skoriju. Tomēr vietām sastopami arī iespaidīgi bazalta gabali. Salas virsotnē atrodas daži kaļķakmeņi, bet gar klinšu plaisām atrodams kvarcs.

Visu salas piekrasti ieskauj robotas tufa klintis, kas strauji iesniedzas okeānā. Parasti to apskalo augsti viļņi, kas piekļuvi salai ar laivu padara ļoti apgrūtinošu. Relatīvi plakanas klintis atrodas vienīgi saliņas rietumu krastā.[4]

Grāmatā "Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži" Džeralds Darels rakstīja: "Visa sala sastāvēja no tufa, un šo mīksto minerālu vējš un lietus bija gludinājis un krokojis, veidojot ieloces un robojumus, tā ka visa sala izskatījās kā milzīgs uz jūras virsmas izklāts akmens krinolīns ar dabas spēku darinātiem stīva brokāta izciļņiem, tornīšiem un augstiem stabiem. Ar nožēlu redzēju, ka vienīgā lēzenā vieta uz salas ir klinšainais krasts, kur mēs izcēlāmies malā. Viss pārējais šķita sastāvam no aizām un kraujām klintīm."

Augsne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. gadsimtā lielāko salas daļu klāja bagātīga un bieza augsnes kārta, kas bija piemērota palmu un cietkokšņu sugām. Daži nogabali bija kaili — lielākoties pasātiem pakļautie dienvidaustrumi. Augsnes noplicināšanu izraisīja pārmērīgi savairojušās kazas un truši. Cits iemesls bija cietkokšņu sugu un palmu izzušana. Vēl agrāk tika izmedīti Maskarēnu bruņurupuči, kas bija nozīmīgi augu sēklu izplatītāji. Neraugoties uz nozīmīgiem panākumiem izzūdošo sugu saglābšanā, augsnes erozija saglabājas kā nozīmīgs šķērslis vides atjaunošanai un ekosistēmas funkcionēšanai.

Pašreizējo augsni lielākoties veido irdens smilšmāls ar visai vienveidīgu tekstūru un nabadzīgi veidotu struktūru, kas norāda uz iepriekšējās augsnes izzušanu un nesenu tās atjaunošanos. Raundu veido divu tipu augsne: Lithic leptosols rietumu nogāzē un Dystric leptosols ar Dystric regosol pamatā dienvidu areālā.

Augsnes dziļums ievērojami atšķiras. Ēnainos nogabalos tā sniedzas no 11 līdz 30 cm, bet dziļākās ieplakās bieži sasniedz 60 cm dziļumu. Lielākajā salas daļā augsne ir ļoti sekla — vidēji 5 cm dziļa.[3]

Flora[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Invazīvo trušu un kazu dēļ 1970. gados salas augu valsts bija gandrīz izzudusi
Pēc salas atbrīvošanas no trušiem un kazām tur pārstādīti tūkstošiem vietējo augu

Detalizēti 2003. gada Raundas salas pētījumi liecina par septiņiem atšķirīgiem veģetācijas tipiem: blīvām palmu audzēm, piekrastes biotopu, jauktām zālaugu kopienām, krātera biotopu, klinšu biotopu, virsotnes biotopu, tuksnešaini.[6][7]

Blīvās palmu audzes (70,1 ha) aizņem klinšainās nogāzes ar izciļņiem, dziļām plaisām un ieplakām. Areālā dominē zilās latānijas ar vietām augošiem pandāniem un pudeļpalmām. Zem blīvām lapotnēm un zālaugiem izveidojies dziļš lapu slānis.

Piekrastes biotopu (41,9 ha) veido šauri un no veģetācijas gandrīz pilnībā brīvi pamatieži, kas stāvu klinšu veidā ieskauj salas ziemeļu piekrasti.

Jaukto zālaugu biotopu (38,9 ha) raksturo ieplakas un nevienmērīgi sastopami klinšakmeņi. Dominē vīteņaugi: vietējie Ipomoea pes-caprae, Tylophora coriacae un introducētie Passiflora suberosa, kas kopīgi ar guļošiem augiem, atsevišķām latānijas palmām un pandāniem ieplaku malās veido blīvus noēnotus pleķīšus. Iedzīvojušās dažas cietkoku sugas, kas tika iestādītas atjaunošanas programmas ietvaros. Biotopam ir dziļš augsnes slānis (30-50 cm) un, veicot augu atjaunošanas aktivitātes, šim areālam tiek pievērsta īpaša vērība.[8]

Krātera biotops (34,5 ha) iekļauj pamatiežu stāvas, ieliektas, pusmēnesveida formas nogāzes ar daudzām vertikālām sienām, dziļām plaisām un mazām aliņām. Nelielos, mazāk stāvos laukumiņos sastopamo augāju veido pandāni un dažas latānijas ar jauktu zālaugu kopienām.

Klinšu biotops (13,5 ha) iekļauj krasi stāvus un pamatā no augiem brīvus pamatiežus ar seklām vagām un dažam nelielām aliņām. Tās nodrošina ar barības vielām bagātīgo palmu un zālaugu ieplaku biotopus.

Virsotnes biotopu (12,9 ha) veido pamatieži ar klinšakmeņu krāvumiem un plānu akmeņainu augsni. Nabadzīgā veģetācija iekļauj nelielu zālaugu sugas, tostarp endēmo Phyllanthus mauritianus. Virsotnes rietumu nogāze robežojas ar latānijām, ziemeļu nogāze — nelielu Ganerskveinas alvejas areālu.

Tuksnešaini (7,2 ha) veido areāli ar plānu augsni un maziem iežiem. Sastopami nelielu guļošu augu pleķīši, vairāki Scaevola taccada krūmāji un dažas latānijas.

Katrs no šiem biotopiem satur kritiski apdraudētas sugas. Iespējams, visatpazīstamākās ir blīvās un skrajās palmu audzes, kuras veido trīs endēmas sugas.

Palmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tītenis Ipomoea pes-caprae ir ierasts vīteņaugs jaukto zālaugu biotopā

Raundā bija atlicis pēdējais zināmais orkāna palmas conjugatum varietātes indivīds. 1990. gadā daži vairoties spējīgi augļi tika ievākti no guļoša koka dienvidrietumu nogāzē, pirms tas gāja bojā drīz pēc 1994. gada ciklona. No tiem izaudzēti vairāk nekā 250 augu. Mēģinājumi šo varietāti reintroducēt Raundā nav bijuši sekmīgi, tomēr vairāki desmiti palmu sekmīgi atgriezti Egretas salā.

Pudeļpalma gan Maurīcijā, gan citviet tropos kļuvusi par vienu no dekoratīvākajiem augiem. Tās izcelsmes vieta nav zināma, bet vienīgā savvaļas populācija bija saglabājusies Raundā. 1988. gadā to skaits noslīdēja līdz astoņiem pieaugušiem un sešiem jauniem kociņiem, kas brīnumainā kārtā bija paglābušies no trušiem. Pēc trušu iznīdēšanas pudeļpalmu audzes pamazām kļūst aizvien blīvākas.

Zilā latānija ir visparastākā salas palma, un tās areāls aptver rietumu un ziemeļu nogāzes. Raundā ir lielākā šīs sugas populācija Maurīcijā. Latānijas palmas izplešanos ievērojami sekmējusi trušu izskaušana.[6][9]

Citi augi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salā sastopama lielākā pandāna Pandanus vandermeeschii populācija, kuras areāls pēc trušu izskaušanas pamazām palielinās. Līdzīgi latānijām, suga ir kritiski apdraudēta dēļ ierobežotās izplatības. Tā ir viena no aptuveni divdesmit endēmām Maurīcijas pandānu sugām, kas izdzīvojušas līdz mūsdienām. [4][10]

Saglabājušās tikai divas vietējās cietkokšņu sugas — tauriņziežu dzimtas koks Gagnebina pterocarpa un rubiju dzimtas pārstāvis Fernelia buxifolia. Pēdējā laikā salā ir sekmīgi reintroducētas vairākas citas cietkokšņu sugas.[4]

Cits rets augs ir kritiski apdraudētā Ganerskveinas alveja. Savvaļā tā zināma vienīgi Raundā un netālu esošajā Ganerskveinā. Arī alveju izplatības areāls lēnām palielinās. 2020. gadā tika sekmīgi reintroducēti vairāki simti pret noēnojumu izturīgo muskusa paparžu Microsorum scolopendria stādiņi. Lai arī suga ir parasta Maurīcijā, Raundā tā pilnībā izzuda 1980. gados. Ar papardēm paredzēts samazināt eroziju zem stādītajiem kokiem, veicināt nobirušo lapu satrūdēšanu un nodrošināt aizsardzību pret svešzemju sugu turpmāku izplešanos.[11]

Raundā ilgāku laiku bija vienīgā zināmā Aerva congesta kolonija. Tas ir sīciņš, 08—3,2 cm augsts guļošs augs, kas sastopams uz kailām klintīm. 2013. gadā Maurīcijas piekrastē atklāja vēl vienu atradni — aptuveni desmit augus, kuri aptvēra divus 1,8 x 2 cm un 6 x 12,5 cm lielus pleķīšus. Raundā populācija no nepilniem simts indivīdiem 1996. gadā nokritusies līdz sešpadsmit 2016. gadā. Suga sekmīgi iedzīvojusies Egretas dabas rezervātā, tomēr mēģinājumi 2013. gadā tur izveidot jaunu koloniju cieta neveiksmi.[12]

Daži citi retas salas augi ir Chloris filiformis, Vetivera arguta, Phyllanthus revaughanii, Asparagus umbellulatus un Dichrondra repens. Lai arī šīs sugas sastopamas citviet Maurīcijā, Raundas populācijas varētu pārstāvēt ģenētiski atšķirīgas atradnes.[6]

Sugu uzskaite[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo visaptverošo augu uzskaiti 1975. gadā veica Edinburgas Universitātes organizēta ekspedīcija. Tā atzīmēja 43 sugas.[13] 1986. gadā tika saskaitītas 55, bet 1993. gadā 60 sugas. Patlaban salā zināmas 114 augu sugas, no kurām aptuveni 36 ir svešzemju pārstāves. Sugu pieaugums saistāms ar vietējo augu reintrodukciju.

Raundas augājs saglabājis plašu sākotnējo elementu daudzveidību, lai arī piedzīvoja ļoti nopietni izmaiņas 19. gadsimtā un smagi cieta no ievestiem zālaugiem. Augsti invazīvu kokaugu sēklas līdz salai nav nokļuvušas. Tomēr ievestās nezāles iesāka izplesties pēc kazu un trušu izskaušanas.

Fauna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Telfēra scinkam Raunda kļuva par pēdējo patvērumu
Maurīcijas piekraste ir stipri degradēta, tāpēc krabji sastopami vienīgi dažu saliņu cilvēku pūļu netraucētās, nomaļās vietās

Rāpuļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raundā netika ievazātas svešzemju plēsēju un rāpuļu sugas. Pateicoties tam, salā saglabājusies visneskartākā reptiļu ekosistēma Maskarēnu arhipelāgā. 19. gadsimta pirmajā pusē visu Maurīcijas vidi bija pārņēmušas invazīvās sugas, un Raunda kļuva par pēdējo patvērumu Gintera gekonam, Telfēra scinkam, Darela nakts gekonam, Raundas boa un Raundas alu boa. Tāpat salā visilgāk izdzīvoja viena vai abas pēdējās zināmās Maskarēnu milzu bruņurupuču sugas — Maurīcijas seglmuguras bruņurupucis un/vai Maurīcijas kupolveida bruņurupucis. Šie zālēdāji izmira drīzumā pēc 1840. gada — gandrīz 100 gadus vēlāk, nekā pārējā Maurīcijā. Līdz ar to Raundas ekosistēma zaudēja nozīmīgus noganītājus, dabiskas ainavas uzturētājus un sēklu izplatītājus.[7]

Salā saglabājās arī divas citas endēmas sugas — Bodžera scinks, kura areāls ietver vēl dažas citas šelfa saliņas un Maurīcijas dienas gekons, kas apdzīvo Maurīcijas zemieni un nelielās blakus saliņas. Raundā mitinās vēl viena vietējā suga — Boutona scinks, kas tāpat sastopams dažās citās saliņās un Maurīcijas piekrastē.[2][4]

Tomēr unikālā reptiļu populācija nepalika pilnībā pasargāta no invazīvo sugu spiediena. 19. gadsimta vidū Raundā tika palaistas brīvībā kazas un truši, izraisot plašu dabisko dzīvotņu bojā eju. Pilnībā izzuda cietkoki un katastrofāli samazinājās palmām bagātie biotopi. 1970. gados niecīgie palmu un pandānu pudurīši kļuva par pēdējām mikrodzīvotnēm izdzīvojušām rāpuļu populācijām. Tobrīd rāpuļu skaits bija kritiski zems, un šīs unikālās komūnas pastāvēšana kļuva nopietni apdraudēta.

Pēc ievesto zīdītāju izskaušanas un tam sekojošās palmu dzīvotņu atjaunošanas bagātīgi pieauga rāpuļu populācijas. Tomēr alu boa glābšanas pasākumi nāca pārāk vēlu. Zemsedzē dzīvojošā suga izzuda līdz ar augsnes eroziju, un tā nav redzēta kopš 1975. gada. Neraugoties uz rūpīgiem meklējumiem, alu boa tiek uzskatīta par izmirušu. Patlaban visus četrus saglabājušos endēmos reptiļus Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība iekļauj apdraudēto sugu sarakstā.

Turpmākie atjaunošanas pasākumiem iekļāva Aldabras milzu bruņurupuču un staraino bruņurupuču pārvietošanu uz Raundu 2007. gadā. Starainie bruņurupuči pašlaik ir no salas aizvākti, bet Seišelu Aldabras milzeņi taksonomiski un pēc dzīvesveida līdzinās Maskarēnu milzu bruņurupučiem un ļoti labvēlīgi ietekmē salas augu valsts atjaunošanos.[3][14][15]

Palmām bagātās dzīvotnes ir augiem blīvākie un komplicētākie biotopi, kur konstatēta visaugstākais scinku un gekonu skaits. Palmas, pandāni un biezais lapu slānis nodrošina uz zemes un kokos dzīvojošiem rāpuļiem bagātīgu vidi, kur sildīties, baroties, vairoties un rast patvērumu. Nākamie reptiļiem blīvākie biotopi ir krāteris, jauktās zālaugu kopienas un salas virsotne. Tā Gintera gekoni, Telfēra scinki un Raundas boa spēj vienādi veiksmīgi izdzīvot arī no palmām brīvās audzēs. Endēmo sugu areāli kopumā aptver visu salu, tomēr to klātbūtne piekrastē pamatā ir īslaicīga. Izņēmums ir Darela nakts gekons, kas pamatā apdzīvo krasta zonu un tipiskais piekrastes iemītnieks Boutona scinks. Savukārt visaugstākais Bodžera scinku blīvums novērojams virsotnes dzīvotnē. Tas ir salīdzinoši atklāts biotops, un klinšu krāvumi ir iecienītākās šīs sugas dzīvesvieta.[7]

Putni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raunda ir jūrasputniem nozīmīga sala, kur ievērojamā skaitā ligzdo vairākas putnu sugas. Lielākās ligzdojošu putnu kolonijas veido ķīļastes vētrasputni, Trindadas vētrasputni, sarkanastes tropu jūrasputni, baltastes tropu jūrasputni. Tropu jūrasputni ligzdo salas lielākajā daļā, bet īpaši ievērojama ligzdu koncentrācija novērojama stāvās, grūti aizsniedzamās nogāzēs. Baltastes sugas ligzdas atrodamas tāpat starp atklātām saknēm vai kritušām palmu lapām, kamēr sarkanastes suga ligzdo arī zem klinšainām nokarēm vai starp akmeņiem. Raunda ir vienīgā sala Indijas okeānā, kur uzturas vairoties spējīga Trindadas vētrasputnu kolonija.[16]

Mazākā skaitā ligzdo Kermadeka vētrasputni, vētrasputni Pterodroma heraldica, Persijas vētrasputni, mazie vētrasputni, baltkāju vētrasputni. Salā ir vienīgā Bulvera vētrasputna Indijas okeāna populācija , lai arī tā iekļauj tikai dažus pārus. Raundu apmeklē arī citi jūras putni, kā melnspārnu vētrasputns un Barau vētrasputns. Tomēr šīs sugas pārstāv vienīgi daži īpatņi. Joprojām nav pilnībā skaidra salas vissaistošākā putna, Raundas vētrasputna, taksonomiskā piederība. Acīmredzot tas ir Trindadas vētrasputna, Kermadeka vētrasputna un Pterodroma heraldica hibrīds.[17][18]

Nelielā skaitā salā ligzdo svītrainais gārnis, bet gar piekrasti un klinšainām nogāzēm pārlidojumu laikā bieži novērojams akmeņtārtiņš. Katru gadu Raundu apmeklē arī dažas citas migrējošas sugas. Tāpat manīta Maskarēnu salangāna. Laiku pa laikam salā ieklīst svītrainā ūbele un sarkanvaigu bulbuls. 1980. gados dabisku koloniju izveidoja mājas zvirbuļi. Centieni pilnībā izskaust mājas zvirbuļus un to vietā reintroducēt Maurīcijas fodijus pagaidām nav bijuši sekmīgi.[2][19] [20]

Bezmugurkaulnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raundā atzīmēta bezmugurkaulnieku pārpilnība, kas nodrošina ar barību tur mītošos rāpuļus.[21][22] Nelielajās palmu birzītēs "mita prusaki un circeņi, vaboles, mušas un dīvaini kāpuri, kuru maksts atgādināja saldējuma konusveida turziņu; tur bija kukaiņi, zirnekļi un gandrīz visur miljoniem sīku, sarkanu smidzīšu, kas šķietami bez jebkāda mērķa tekalēja pa tufu. Alās zem sakritušajām latāniju lapām mitinājās interesanti sauszemes krabji purpura krāsā; tiem bija palsas krēmkrāsas spīles, kuras tie nemitīgi kustināja."

Jauna sulu sūcoša bruņuts suga Asterolecianum dictyospermae atklāta uz Dictyosperma album var. conjugatum palmām.[2][23] 1993. gadā Raundas un Sērpentas salā aprakstīta skolopendra Scolopendra abnormis, 1995. gadā Raundā — Rhysida jonesi un Cryptops decoratus, pēdējā no kurām iepriekš atzīmēta arī Madagaskarā. 2002. gadā aprakstīta endēma zarkukaiņu suga Apterograeffea marshallae, zināma no 1870. gadā savāktās Nikolasa Paika kolekcijas. Iespējams, bija sastopama arī Maurīcijā, kur kolonizācijas laikā sākotnējie endēmie meži gandrīz pilnībā izzuduši un klāj aptuveni 1% salas teritorijas.[6]

Vismaz līdz 1869. gadam Raundā dzīvoja liela izmēra vabole Fregates dižmelnulis, kas patlaban saglabājies tikai vienā Seišelu salā — nelielajā Fregates salā. Iespējamais dižmelnuļa izmiršanas iemesls bija kokaudžu un sauso koku izzušana, uz kuriem barojās vaboļu kāpuri.[24]

Salas piekrastē zināmas trīs sauszemes krabju sugas — bieži sastopamā Geograpsis grayi, reti atzīmētā G. stormi un kāda vientuļniekvēžu suga.[6]

Sastopama Maskarēnu salām endēmās sauszemes gliemežu sugas Tropidophora fimbriata pasuga T. fimbriata haemostoma.[25] Divas citas gliemežu sugas Quickia concisa un Gastrocopta microscopica atzīmētas arī citās Maskarēnu salās.

Aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. un 20. gadsimtā Raundu apmeklēja vairāki dabas pētnieki. Tomēr aizsardzības aktivitātes salā datējamas ar 1975. gadu, kad pirmos visaptverošos ekoloģiskos pētījumus tur veica Edinburgas Universitātes organizēta ekspedīcija. Lai uzraudzītu augāja izmaiņas, tika izveidoti vairāki pastāvīgi sektori. Šīs ekspedīcijas laikā pēdējo reizi bija novērota alu boa. Tika aplēsts augu, rāpuļu, trušu un kazu populāciju lielums. Ekspedīcija veica pirmo mēģinājumu izskaust šos zālēdājus, izšaujot 883 trušus un divas kazas.

1976. gadā salu pirmo reizi apmeklēja Džeralds Darels un Darela savvaļas dzīvnieku aizsardzības tresta personāls. Tas ievadīja tresta aktīvu iesaistīšanos apdraudēto rāpuļu aizsardzībā un atbalstu turpmākiem salas glābšanas pasākumiem. Trests uzsāka plašus bioloģiskus Telfēra scinka, Gintera gekona un Raundas boa pētījumus un iespēju turēt šīs sugas nebrīvē.

Tresta vadībā 1979. gadā Raundu atbrīvoja no kazām, 1986. gadā triju mēnešu operācijas laikā — trušiem, ļaujot salai pamazām atkopties.[26] 1988. gada ekspedīcijas laikā tika izstrādāts pirmais Raundas aizsardzības darbības plāns.

Grāmatā "Šķirsta jubileja" (angliski izdota 1990. gadā) Darels šādi apraksta salas stāvokli gadu pēc trušu izskaušanas:

"Nekur nebija ne miņas no trušiem... bija redzams, ka krunkainā, saplaisājusī un noplicinātā Raundas salas zeme jau pārklājusies ar trauslu, zaļu jauno dzinumu kārtu. Salai tika dota otra izdzīvošanas iespēja."

Starp 1990. un 1998. gadu notika regulāri Maurīcijas savvaļas fonda organizēti izbraucieni uz salu, lai iznīdētu potenciāli invazīvos augus. Pirmkārt tie bija Desmanthus virgatus un Desmodium incanum. 1998. gadā šo abu sugu izskaušanas pasākumus pārtrauca, uzskatot to par neizpildāmu pasākumu. 2000. gadā Raundā vairākās vietās atklāja Chromolaena odorataRietumu puslodes augu, kas kļuvis par visproblemātiskāko invazīvo sugu aizsargājamos Āfrikas lietusmežos. Augu izravēja, veiksmīgi apturot tā tālāku izplatīšanos. 2006. gadā salā tika konstatēts jau pieaudzis citas ārkārtīgi invazīvas nezāļu sugas Mikana micrantha stāds. Sugas augšanas ātrums labvēlīgos apstākļos var sasniegt 80—90 mm diennaktī, nomācot pat krūmus un kokus. Stāds tika noslāpēts karstumā zem biezas melnas plēves, daži jaunie asniņi izravēti, un šis augs salā vairs nav bijis novērots.[6].

Par draudu rāpuļu, putnu un augu populācijām var kļūt arī invazīvās dzīvnieku sugas. Salu sasniegt tie spētu vienīgi nepiesardzīgu vizīšu reizēs vai gadījumā, ja netālu no salas notiktu kuģa avārija. Tā, piemēram, blakus esošajā Flatas saliņā ievazātais Āzijas mājas cirslis aptuveni gada laikā pilnībā izmedīja visu saliņai endēmo oranžastes scinka populāciju. Līdz Raundai pagaidām nokļuvis vienīgi parastā mājas gekona parstāvis, kurš tika nonāvēts. Mājas gekoni ir ļoti agresīvi pret Nactus ģints sugām, un tā invāzija spētu izraisīt Darela nakts gekonu izzušanu. Žurku un citu grauzēju nokļūšana salā varētu kļūt par iemeslu trauslās ekosistēmas sabrukumam, kā tas noticis Maurīcijas cietzemē un citās saliņās. Tāpat plēsēji samazinātu putnu skaitu un ietekmētu augstvērtīgā gvano mēslojuma krājumus, kas negatīvi atsauktos uz augsnes auglību un bezmugurkaulnieku faunu.[6]

1993. gadā pirmo reizi veica plašu Raundas vētrasputnu novērošanu, kopumā apgredzenojot vairāk nekā 250 putnu. Tika ievākti Raundā un citās saliņās dzīvojošo rāpuļu DNS paraugi. Rezultātā bija izdalīta atsevišķa nakts gekona Raundas pasuga. Tajā pat gadā tālāku attīstību ieguva visaptverošs piekrastes saliņu aizsardzības plāns. Darbības rezultātā, piemēram, Ganerskveinā tika izskaustas pelēkās žurkas un Indijas zaķi, Gabriela salā — melnās žurkas, Flatā — peles un melnās žurkas, Rodrigesā 1995. gadā kaķi.

Raundas aizsardzību nevar aplūkot izolēti no pārējām Maurīcijas piekrastes saliņām. Apdraudēto sugu pasargāšanai tās tiek uzlūkotas kā papildus dzīvotnes. Tajā pašā laikā šīs saliņas var kalpot par avotu, kur iegūt jaunus īpatņus atjaunošanas darbībai Raundā. Tā, piemēram, Psiadia arguta no Gabriela salas tika izmantots kā viens no "pionieraugiem" veģetācijas atjaunošanai Raundā. Vienā vai vairākās saliņās gūtai pieredzei ir ārkārtīgi būtiska nozīme aizsardzības pasākumiem blakus saliņās.

Lai atjaunotu ganību augus un izplatītu sēklas, sadarbībā ar Maurīcijas savvaļas fondu 2006. gada jūlijā no Lavanilas Maskarēnu rezervāta uz Raundu pārvietoja vairākus nepieaugušus Aldabras milzu bruņurupučus un pieaugušu Madagaskaras staraino bruņurupuci. 2007. gadā no Darela zoodārza uz salu pārveda vēl 12 katras sugas pārstāvjus. Rezultāti bija sekmīgi, un savvaļā tika izlaisti jau vairāk nekā 100 bruņurupuču.

Dabiskās vides atjaunošana un invazīvo dzīvnieku izskaušana ļāvusi uzplaukt salas rāpuļu sugām. Dažas no šīm populācijām ir pietiekami lielas, lai vairākus to īpatņus pārvietotu uz citām Maurīcijas piekrastes saliņām. Piemēram, Raundas boa ir lieliski iejutusies Ganerskveinā, bet Raundas scinks — Ganerskveinā un Egretā. Savukārt augu pārstādīšana un atgriezto bruņurupuču darbība ļauj Raundā lēnām atjaunoties tās sākotnējam skaistumam.

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Sticks and stones: notes on the ecology and conservation of an endemic stick insect (Apterograeffea marshallae) and the restoring of an island ecosystem. Phelsuma 24 (2016); 72-79
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Round Island. BirdLife International
  3. 3,0 3,1 3,2 Land Degradation & Development. A comprehensive study of erosivity and soil over a small tropical islet: Round Island, Mauritius. Vol 31, Issue 3. 15 October 2019
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 Round Island. Maurīcijas savvaļas fonds
  5. Erosion phenomena on Round Island, Mauritius. Tamsyn Anne Bean. University or Pretoria. February 2015, page 18
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 6,6 A Management Plan for the Restoration of Round Island (2008—2012). Main Contributors Ashok Khadun, Visnuduth Bachraz, Ehsan Dulloo, Rachel Atkinson, Vikash Tatayah, Christine Griffiths, John Mauremootoo
  7. 7,0 7,1 7,2 Relative density of Round Island's reptiles. September 2018. ResearchGATE
  8. Elsevier. Bedrock-incised gully erosion phenomena on Round Island, Mauritius. CATENA. Vol. 151, April 2017, Pages 107-117
  9. Andy Hurwitz. A Virtual Tour of Mauritius. The International Palm Society. August 2020
  10. The Native Plants and Animals of Mauritius. The Mauritian Wildlife Foundation. ISBN 978-999493802-5, page 42
  11. Success Story: Ferns growing. 22 January 2002. Maurīcijas savvaļas fonds
  12. Journal of Threatened Taxa. Conservation Status of Mascarene Amaranth Aerva Congesta Balf.F.Ex.Baker (Eudicots:Caryophyllales:Amaanthaceae): a Critically Endangered Endemic Herb of ghe Mascarenes, Indian Ocean. 26 July 2018, Vol. 10, No. 8
  13. Bullock, D. & North, S. Report of the Edinburg University expedition to Round Island, Mauritius, July and August 1975.
  14. Tortoise Project. Maurīcijas savvaļas fonds
  15. Saving Mauritius's rare species. By Gabby Salazar. BBC, 13 September 2015
  16. Frank B. Gill, Christian Jouanin. Notes on the Seabirds of Round Island, Mauritius. The Auk: Ornithological Advances 87:514-521. July 1970.
  17. Ruth M. Brown, Carl G. Jones. Range expansion and hybridization in Round Island petrels (Pterodroma spp.): Evidence from microsatellite genotypes. Molecular Ecology 19(15):3157-70. August 2010.
  18. Round Island Restoration Programme. Maurīcijas savvaļas fonds. 06 August 2018.
  19. Tatayah, R.R.V. The breeding biology of the Round Island petrel (Pterodroma arminjonia) and factors determining breeding success. University of Mauritius, Mauritius. 2010.
  20. Bednarczuk,E., Feare,C.J., Lovinbond,S., Tatayah,V & Jones,C.G. Attempted eradication of house sparrows Passer domesticus from Round Island (Mauritius), Indian Ocean. Conservation Evidence, 7, 75-86. 2010.
  21. Bullock, D., North, S., & Greig, S. (1982) Round Island Expedition 1982 Final Report.
  22. Bullock, D.J. & North, S. (1991) Round Island Expedition 1989. Final Report.
  23. Williams, D.J. & Mamet, J.R. (1986) A new species of Asterolecanium Targioni Tozzeti (Homoptera:Asterolecaniidae) on a palm in Round Island, Mauritius: A conservation puzzle. Systematic Entomology, Volume 11, Issue 1, pages 129-132
  24. Lost Land of the Dodo: An Ecological History of Mauritius, Réunion & Rodrigues. Anthony S. Cheke, Julian Pender Hume. T & AD POYSER. London. 2008. Page 254
  25. A Field Guide to the Non-Marine Molluscs of the Mascarene Islands (Mauritius, Rodrigues and Réunion) and the Northern Depencies of Mauritius. Owen L. Griffiths, Vincent F. B. Florens ISBN 999949-22-05 Nepareizs ISBN-X "Variety haemastoma confined to Round Island where it is moderately common; the largest living T. fimbriata."
  26. !t's time. 50th anniversary commemorative plate. "Durrell has been working to save the rare species reptiles of Round Island since 1976, including one of the larger gecko species, the Guenther's gecko (Phelsuma guentheri), which was brought to Jersey for breeding, as well as the Telfair's skink and Round Island boa. To save species, however, Durrell has long recognised that their habitats must be saved, too. Therefore, Durrell also began the long and challenging task to restore the unque habitat of Round Island, which had been destroyed by the goats and rabbits released there in the 19th century as a food supply for passing sailors. Gerald Durrell once described the Round Island project as the most important conservation effort with which the Trust had been involved. The knowledge gained from working on Round Island has since been to restore many other islands and their ecosystems. To acknowledge the siginifance of the original work, another gecko discovered on Round Island has been named in honour of Gerald Durrell and Lee Durrell — the Durrell's night gecko Nactus serpeninsula durrelli".

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži. Džeralds Darels. Rīga. Zinātne. 1981
  • Šķirsta jubileja. Džeralds Darels. Nordik. 2003. ISBN 9984-751-12-0
  • Lost Land of the Dodo. Anthony Cheke, Julian Hume. Bloomsbury / A&C Black & Yale University Press. 2008. ISBN (Bloomsbury) 9781408108826 & (Yale) 9780300141863.

Ārējās salas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]