Raunda

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Raunda
Raunda
Raunda (tuvplānā) kopā ar Sērpentu veido dabas rezervātu
Raunda (Maurīcija)
Raunda
Raunda
Ģeogrāfija
Izvietojums Indijas okeāns
Koordinātas 19°51′0.13″S 57°47′0″E / 19.8500361°S 57.78333°E / -19.8500361; 57.78333Koordinātas: 19°51′0.13″S 57°47′0″E / 19.8500361°S 57.78333°E / -19.8500361; 57.78333
Arhipelāgs Maskarēnu salas
Platība 1,69 km²
Augstākais kalns 280 m
Administrācija
Karogs: Maurīcija Maurīcija
Demogrāfija
Iedzīvotāji 0
Raunda Vikikrātuvē

Raunda (franču: Île Ronde) ir neapdzīvota Maurīcijai piederoša sala Indijas okeānā, 22,5 km uz ziemeļiem no Maurīcijas. Salas platība ir 215 ha, maksimālais augstums sasniedz 280 m virs jūras līmeņa.

Raunda ir viena no lielākajām tropiskajām salām, kurā netika ievazāti grauzēji, plēsēji un svešzemju rāpuļi, kas spilgti kontrastē ar Maurīcijas cietzemi un daudzām citām piekrastes saliņām. Pateicoties tam, Raundā saglabājušās vairākas citviet Maurīcijā jau izzudušas sugas. Tomēr cilvēku iejaukšanās rezultātā arī Raundā izzuda daudzas sugas, kurām bija izšķiroša nozīme ekoloģiskā līdzsvara uzturēšanā, īpaši bruņurupuči un sikspārņi.

Kopā ar Sērpentu veido dabas rezervātu. Aprakstīto sugu skaita ziņā Raunda proporcionāli tās platībai ir visapdraudētākais planētas nostūris.

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gandrīz visu salas piekrasti ieskauj robotas klintis, kas strauji iesniedzas okeānā. Parasti to apskalo augsti viļņi, kas piekļuvi salai ar laivu padara ļoti apgrūtinošu. Relatīvi plakanas klintis atrodas vienīgi saliņas rietumu krastā.

Lielās bangas un šaltis no atklātās jūras apšļāc piekrasti ar ievērojamu sālsūdens daudzumu, taču porainās klintis, stāvās nogāzes un kraujainās notekas pieļauj ļoti nelielu ūdens uzkrāšanos, parasti ātri gaistošu lāmu veidā.

Flora[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salā zināmas 114 augu sugas. Lielākā to daļa ir piederīgas Maurīcijas vai Maskarēnu florai, vairākas endēmas Raundai. Aptuveni 36 ir svešzemju sugas, dažas no kurām ir potenciāli bīstamas vietējiem augiem.[1]

Lielākajā Raundas daļā vēji un lietus ir noskalojuši augsni, atklājot kailas klintis. Eroziju izraisīja 19. gadsimtā ievazātās kazas un truši, kas noganīja un noplicināja salas veģetāciju. Pēc to izskaušanas tiek veicināta vietējo augu izplatīšanās.

Salai piederīgas trīs palmu sugas — zilā latānija, pudeļpalma un orkāna palmas Raundas varietāte. Zilā latānija ir visparastākā salas palma, un tās areāls paplašinās rietumu un ziemeļu nogāzēs. Raundā ir lielākā šīs sugas populācija Maurīcijā. 1988. gadā pudeļpalmu skaits bija noslīdējis līdz astoņiem pieaugušiem un sešiem jauniem kociņiem, bet pēc trušu iznīdēšanas pieaug pudeļpalmaudžu blīvums. Raundā pēdējais orkānpalmas conjugatum pārstāvis izmira pēc 1994. gada ciklona. Tomēr dzīvotspējīgi dīgsti 1990. gadā bija pārstādīti Egretas salā, un tā kalpo par patvērumu šai kritiski apdraudētajai varietātei. Mēģinājumi orkāna palmas reintroducēt Raundā nav bijuši sekmīgi.[1]

Salā sastopama lielākā pandāna Pandanus vandermeeschii populācija, kuras platība pēc trušu izskaušanas pamazām palielinās. Tā ir viena no aptuveni divdesmit endēmām pandānu sugām, kas saglabājušās Maurīcijā.[2]

Cits rets augs ir kritiski apdraudētā alveja Aloe tormentorii, kas savvaļā zināma vienīgi Raundā un netālu esošajā Ganerskveinā. Arī alveju izplatības areāls lēnām palielinās.

Fauna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rāpuļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salā sastopamas astoņas rāpuļu sugas, septiņas no kurām endēmas Maurīcijai. Četras sugas un viena pasuga līdz 2006. gadam apdzīvoja tikai Raundu — Gintera gekons, Telfēra scinks, Raundas salas boa, iespējams izmirusī Raundas alu boa un Darela nakts gekons.

Bodžera scinka areāls ietver arī atsevišķas citas piekrastes nelielās saliņas, kamēr Maurīcijas dienas gekons un Boutona scinks plaši izplatīts gan šelfa saliņās, gan Maurīcijas piekrastes reģionos.

Raundā savulaik mitinājās Maurīcijai endēmi Maskarēnu milzu bruņurupučiMaurīcijas seglmuguras bruņurupucis un Maurīcijas kupolveida milzu bruņurupucis, kuri pēdējo reizi atzīmēti 1735. gadā. Pierādījumi liecina, ka nesaudzīgā bruņurupuču izmedīšana izraisīja negatīvas sekas vietējai augu valstij, tā kā ganoties šie zālēdāji izkaisīja sēklas, sekmējot to izplatīšanos. Lai veicinātu salai piederīgo augu izplešanos, 2006. gada jūlijā no Lavanilas Maskarēnu rezervāta uz Raundu pārvietoja Aldabras milzu bruņurupučus (Aldabrachelys gigantea) un starainos bruņurupučus (Astrochelys radiata), kuri tur sekmīgi iedzīvojās.

Putni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raunda ir nozīmīga ligzdošanas vieta vairākām putnu sugām. Lielākās ligzdojošu putnu kolonijas veido ķīļastes vētrasputni (Puffinus pacificus), Trindadas vētrasputni (Pterodroma arminjoniana), sarkanastes tropu jūrasputni, baltastes tropu jūrasputni.

Mazākā skaitā ligzdo Barau vētrasputni (Pterodroma baraui), melnspārnu vētrasputni, (Pterodroma nigripennis), Persijas vētrasputni (Puffinus lherminieri), mazie vētrasputni (Puffinus assimilis), baltkāju vētrasputni (Puffinus carneipes), Bulvera vētrasputni (Bulweria bulweria).[3]

Bezmugurkaulnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maurīcijas piekraste ir stipri degradēta, un krabji sastopami vienīgi dažu saliņu cilvēku pūļu netraucētās, nomaļās vietās

Raundā atzīmēta bezmugurkaulnieku pārpilnība, kas nodrošina ar barību tur mītošos rāpuļus.[4][5]

Jauna sulu sūcoša bruņuts suga Asterolecianum dictyospermae atklāta uz Dictyosperma album var. conjugatum palmām. [6] 1993. gadā Raundas un Sērpentas salā atrasta jauna skolopendra Scolopendra abnormis, 1995. gadā Raundā — Rhysida jonesi un Cryptops decoratus, pēdējā no kurām iepriekš atzīmēta arī Madagaskarā. Nesen apraktīta endēma bezspārnu zarkukaiņu suga Apterograeffea marshallae, zināma no 1870. gadā savāktās Nikolasa Paika kolekcijas. Iespējams bija sastopama arī Maurīcijā, kur kolonizācijas laikā sākotnējie endēmie meži gandrīz pilnībā izzuduši un klāj mazāk vairs nekā 2% salas teritorijas.[1]

Salas piekrastē mitinās trīs sauszemes krabju sugas — bieži sastopamā Geograpsis grayi, reti atzīmētā G. stormi un kāda vientuļniekvēžu suga.[1]

Sastopama Maskarēnu salām endēmās sauszemes gliemežu sugas Tropidophora fimbriata pasuga T. fimbriata haemostoma.[7] Divas citas gliemežu sugas Quickia concisa un Gastrocopta microscopica atzīmētas arī citās Maskarēnu salās.

Aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1957. gadā Raunda ieguva rezervāta statusu un ir administratīvi savienota ar Maurīcijas savvaļas fondu[1], kuru pēc dabaszinātnieka Džeralda Darela iniciatīvas izveidoja 1984. gadā. Salas veģetāciju bija izpostījuši 19. gadsimtā ievazātie truši un kazas. Pirmie nopietnie mēģinājumi izskaust šos zālēdājus notika 1975. gadā, kad Edinburgas Universitātes organizētās ekspedīcijas laikā tika izšauti 883 truši un divas kazas.

Darela savvaļas dzīvnieku aizsardzības tresta vadībā 1979. gadā Raundu atbrīvoja no kazām, 1986. gadā triju mēnešu operācijas laikā — trušiem, ļaujot salai pamazām atkopties.[8]

Grāmatā "Šķirsta jubileja" (angliski izdota 1990. gadā) Darels šādi apraksta salas stāvokli gadu pēc trušu izskaušanas:

"Nekur nebija ne miņas no trušiem... bija redzams, ka krunkainā, saplaisājusī un noplicinātā Raundas salas zeme jau pārklājusies ar trauslu, zaļu jauno dzinumu kārtu. Salai tika dota otra izdzīvošanas iespēja."

2006. gadā salā tika konstatēts jau pieaudzis un vairoties spējīgs, ārkārtīgi invazīvas nezāļu sugas Mikana micrantha stāds. Sugas augšanas ātrums labvēlīgos apstākļos var sasniegt līdz pat 80—90 mm diennaktī, nomācot citus augus, ieskaitot pat krūmus un kokus. Stāds tika noslāpēts karstumā zem biezas melnas plēves, daži jaunie asniņi izravēti, un šis augs salā vairs nav bijis novērots.[1]

Grauzēji, pamatā žurkas, var kļūt par galveno draudu rāpuļu, putnu un augu populācijām. Salu sasniegt tie spētu vienīgi nepiesardzīgu vizīšu reizēs vai gadījumā, ja netālu no salas notiktu kuģa avārija. Raundā vienīgais konstatētais parastais mājas gekons (Hemidactylus frenatus) tika nonāvēts. Mājas gekoni ir ļoti agresīvi pret Nactus, un tā invāzija spētu izraisīt Darela nakts gekonu izzušanu.[1]


Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 A Management Plan for the Restoration of Round Island (2008-2012). Main Contributors Ashok Khadun, Visnuduth Bachraz, Ehsan Dulloo, Rachel Atkinson, Vikash Tatayah, Christine Griffiths, John Mauremootoo
  2. The Native Plants and Animals of Mauritius. The Mauritian Wldlife Foundation. ISBN 978-999493802-5, page 42
  3. Mauritius
  4. Bullock, D., North, S., & Greig, S. (1982) Round Island Expedition 1982 Final Report.
  5. Bullock, D.J. & North, S. (1991) Round Island Expedition 1989. Final Report.
  6. Williams, D.J. & Mamet, J.R. (1986) A new species of Asterolecanium Targioni Tozzeti (Homoptera:Asterolecaniidae) on a palm in Round Island, Mauritius: A conservation puzzle. Systematic Entomology, Volume 11, Issue 1, pages 129-132
  7. A Field Guide to the Non-Marine Molluscs of the Mascarene Islands (Mauritius, Rodrigues and Réunion) and the Northern Depencies of Mauritius. Owen L. Griffiths, Vincent F. B. Florens ISBN 999949-22-05-X "Variety haemastoma confined to Round Island where it is moderately common; the largest living T. fimbriata."
  8. !t's time. 50th anniversary commemorative plate. "Durrell has been working to save the rare species reptiles of Round Island since 1976, including one of the larger gecko species, the Guenther's gecko (Phelsuma guentheri), which was brought to Jersey for breeding, as well as the Telfair's skink and Round Island boa. To save species, however, Durrell has long recognised that their habitats must be saved, too. Therefore, Durrell also began the long and challenging task to restore the unque habitat of Round Island, which had been destroyed by the goats and rabbits released there in the 19th century as a food supply for passing sailors. Gerald Durrell once described the Round Island project as the most important conservation effort with which the Trust had been involved. The knowledge gained from working on Round Island has since been to restore many other islands and their ecosystems. To acknowledge the siginifance of the original work, another gecko discovered on Round Island has been named in honour of Gerald Durrell and Lee Durrell — the Durrell's night gecko Nactus serpeninsula durrelli".

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži. Džeralds Darels. Rīga. Zinātne. 1981
  • Šķirsta jubileja. Džeralds Darels. Nordik. 2003. ISBN 9984-751-12-0

Ārējās salas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]