Raunda

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Raunda
Raunda
Raunda (tuvplānā) kopā ar Sērpentu veido dabas rezervātu
Raunda (Maurīcija)
Raunda
Raunda
Ģeogrāfija
Izvietojums Indijas okeāns
Koordinātas 19°51′0.13″S 57°47′0″E / 19.8500361°S 57.78333°E / -19.8500361; 57.78333Koordinātas: 19°51′0.13″S 57°47′0″E / 19.8500361°S 57.78333°E / -19.8500361; 57.78333
Arhipelāgs Maskarēnu salas
Platība 1,69 km²
Augstākais kalns 280 m
Administrācija
Karogs: Maurīcija Maurīcija
Demogrāfija
Iedzīvotāji 0
Raunda Vikikrātuvē

Raunda (franču: Île Ronde) ir neapdzīvota Maurīcijai piederoša sala Indijas okeānā, 22,5 km uz ziemeļiem no Maurīcijas. Salas platība ir 169 ha, maksimālais augstums sasniedz 280 m virs jūras līmeņa.[1]

Raunda ir viena no lielākajām tropiskajām salām, kurā netika ievazāti grauzēji, plēsēji un svešzemju rāpuļi, kas spilgti kontrastē ar Maurīcijas cietzemi un daudzām citām piekrastes saliņām. Pateicoties tam, Raundā saglabājušās vairākas citviet Maurīcijā jau izzudušas sugas. Tomēr cilvēku iejaukšanās rezultātā arī Raundā izmira vairākas sugas, kurām bija izšķiroša nozīme ekoloģiskā līdzsvara uzturēšanā, īpaši bruņurupuči un sikspārņi.

Kopā ar Sērpentu veido dabas rezervātu. Aprakstīto sugu skaita ziņā Raunda proporcionāli tās platībai ir visapdraudētākais planētas nostūris.[1][2]

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raundas jeb Apaļās salas nosaukums neatbilst tās siluetam. Apaļa ir blakus esošā Sērpenta jeb Čūsku sala, taču tur nedzīvo neviena čūska. Turpretim Raundā vēl nesenā pagātnē mitinājās divu sugu čūskas. Pēc britu dabas pētnieka Džeralda Darela domām, ģeogrāfisko karšu zīmētāji bija sajaukuši abu salu nosaukumus.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raunda ir otra lielākā Maurīcijas šelfa zonas sala. Pēc izcelsmes tā ir bazalta vulkāniska kore. Nogāzes pamatā ir stāvas un klāj vienu trešdaļu salas. Gandrīz visu salas piekrasti ieskauj robotas klintis, kas strauji iesniedzas okeānā. Parasti to apskalo augsti viļņi, kas piekļuvi salai ar laivu padara ļoti apgrūtinošu. Relatīvi plakanas klintis atrodas vienīgi saliņas rietumu krastā.[3]

Lielās bangas un šaltis no atklātās jūras apšļāc piekrasti ar ievērojamu sālsūdens daudzumu, taču porainās klintis, stāvās nogāzes un kraujainās notekas pieļauj ļoti nelielu ūdens uzkrāšanos, parasti ātri gaistošu lāmu veidā.

Grāmatā "Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži" Džeralds Darels rakstīja: "Visa sala sastāvēja no tufa, un šo mīksto minerālu vējš un lietus bija gludinājis un krokojis, veidojot ieloces un robojumus, tā ka visa sala izskatījās kā milzīgs uz jūras virsmas izklāts akmens krinolīns ar dabas spēku darinātiem stīva brokāta izciļņiem, tornīšiem un augstiem stabiem. Ar nožēlu redzēju, ka vienīgā lēzenā vieta uz salas ir klinšainais krasts, kur mēs izcēlāmies malā. Viss pārējais šķita sastāvam no aizām un kraujām klintīm."

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visa gada garumā salā valda karsti un vējaini laika apstākļi. Sausākais periods ilgst no septembra līdz novembrim. Mitrākā gada daļa ir periods starp decembri un martu, un šajā laikā apgabalu piemeklē arī tropiskie cikloni ar vēja ātrumu līdz 250 km/h un spēcīgām lietusgāzēm. Gaisa temperatūra ziemas mēnešos svārstās no 22°C līdz 30°C, kamēr vasaras svelmē tā var sasniegt pat 50°C.[3] Raundas rietumu pusē klimats ir karstāks un sausāks, kamēr salas pārējās daļās dienvidaustrumu pasātu ietekmē ir vēsāks un mitrāks.[4]

Flora[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salā zināmas 114 augu sugas. Lielākā to daļa ir piederīgas Maurīcijas vai Maskarēnu florai, vairākas endēmas Raundai. Aptuveni 36 ir svešzemju sugas, dažas no kurām ir potenciāli bīstamas vietējiem augiem.[5]

Lielākajā Raundas daļā vēji un lietus ir noskalojuši augsni, atklājot kailas klintis. Eroziju izraisīja 19. gadsimtā ievazātās kazas un truši, kas noganīja un noplicināja salas veģetāciju. Eroziju pastiprināja nogāzēs trušu izkārpītās alas. Pēc to izskaušanas tiek veicināta vietējo augu izplatīšanās.

Salai piederīgas trīs palmu sugas — zilā latānija, pudeļpalma un orkāna palmas Raundas varietāte. Zilā latānija ir visparastākā salas palma, un tās areāls paplašinās rietumu un ziemeļu nogāzēs. Raundā ir lielākā šīs sugas populācija Maurīcijā. 1988. gadā pudeļpalmu skaits bija noslīdējis līdz astoņiem pieaugušiem un sešiem jauniem kociņiem, bet pēc trušu iznīdēšanas pieaug pudeļpalmaudžu blīvums. Raundā pēdējais orkānpalmas conjugatum pārstāvis izmira pēc 1994. gada ciklona. Tomēr dzīvotspējīgi dīgsti 1990. gadā bija pārstādīti Egretas salā, un tā kalpo par patvērumu šai kritiski apdraudētajai varietātei. Mēģinājumi orkāna palmas reintroducēt Raundā nav bijuši sekmīgi.[5]

Salā sastopama lielākā pandāna Pandanus vandermeeschii populācija, kuras platība pēc trušu izskaušanas pamazām palielinās. Tā ir viena no aptuveni divdesmit endēmām pandānu sugām, kas saglabājušās Maurīcijā.[3][6]

Līdz ar cietkokšņu mežu izzušanu, saglabājušās tikai divas vietējās cietkokšņu sugas — tauriņziežu dzimtas koks Gagnebina pterocarpa un rubiju dzimtas pārstāvis Fernelia buxifolia. Pēdējā laikā salā ir sekmīgi reintroducētas vairākas citas cietkokšņu sugas.[3]

Cits rets augs ir kritiski apdraudētā Ganerskveinas alveja, kas savvaļā zināma vienīgi Raundā un netālu esošajā Ganerskveinā. Arī alveju izplatības areāls lēnām palielinās.

Fauna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maurīcijas piekraste ir stipri degradēta, tāpēc krabji sastopami vienīgi dažu saliņu cilvēku pūļu netraucētās, nomaļās vietās

Rāpuļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salā sastopamas astoņas rāpuļu sugas, septiņas no kurām endēmas Maurīcijai. Četras sugas un viena pasuga līdz 2006. gadam apdzīvoja tikai Raundu — Gintera gekons, Telfēra scinks, Raundas boa, Darela nakts gekons un, acīmredzot, izmirusī Raundas alu boa.

Bodžera scinka areāls ietver arī atsevišķas citas piekrastes nelielās saliņas, kamēr Maurīcijas dienas gekons un Boutona scinks plaši izplatīts gan šelfa saliņās, gan Maurīcijas piekrastes reģionos.[2][3]

Raundā savulaik mitinājās viena vai divas Maskarēnu milzu bruņurupuču sugas, kas tur pēdējo reizi atzīmētas 1844. gadā.[7][8] Pētījumi liecina, ka nesaudzīgā bruņurupuču izmedīšana izraisīja negatīvas sekas vietējai augu valstij, tā kā ganoties šie zālēdāji izkaisīja sēklas, sekmējot to izplatīšanos. Lai veicinātu salai piederīgo augu izplešanos, 2006. gadā un 2007. gadā uz Raundu pārvietoja Aldabras milzu bruņurupučus (Aldabrachelys gigantea) un starainos bruņurupučus (Astrochelys radiata), kuri tur sekmīgi iedzīvojās.[9]

Putni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raunda ir nozīmīga ligzdošanas vieta vairākām putnu sugām. Lielākās ligzdojošu putnu kolonijas veido ķīļastes vētrasputni (Puffinus pacificus), Trindadas vētrasputni (Pterodroma arminjoniana), sarkanastes tropu jūrasputni, baltastes tropu jūrasputni.

Mazākā skaitā ligzdo Barau vētrasputni (Pterodroma baraui), melnspārnu vētrasputni, (Pterodroma nigripennis), Persijas vētrasputni (Puffinus lherminieri), mazie vētrasputni (Puffinus assimilis), baltkāju vētrasputni (Puffinus carneipes), Bulvera vētrasputni (Bulweria bulweria).[2]

Bezmugurkaulnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raundā atzīmēta bezmugurkaulnieku pārpilnība, kas nodrošina ar barību tur mītošos rāpuļus.[10][11] Nelielajās palmu birzītēs "mita prusaki un circeņi, vaboles, mušas un dīvaini kāpuri, kuru maksts atgādināja saldējuma konusveida turziņu; tur bija kukaiņi, zirnekļi un gandrīz visur miljoniem sīku, sarkanu smidzīšu, kas šķietami bez jebkāda mērķa tekalēja pa tufu. Alās zem sakritušajām latāniju lapām mitinājās interesanti sauszemes krabji purpura krāsā; tiem bija palsas krēmkrāsas spīles, kuras tie nemitīgi kustināja."

Jauna sulu sūcoša bruņuts suga Asterolecianum dictyospermae atklāta uz Dictyosperma album var. conjugatum palmām. [2][12] 1993. gadā Raundas un Sērpentas salā aprakstīta skolopendra Scolopendra abnormis, 1995. gadā Raundā — Rhysida jonesi un Cryptops decoratus, pēdējā no kurām iepriekš atzīmēta arī Madagaskarā. 2002. gadā aprakstīta endēma zarkukaiņu suga Apterograeffea marshallae, zināma no 1870. gadā savāktās Nikolasa Paika kolekcijas. Iespējams, bija sastopama arī Maurīcijā, kur kolonizācijas laikā sākotnējie endēmie meži gandrīz pilnībā izzuduši un klāj aptuveni 1% salas teritorijas.[5]

Vismaz līdz 1869. gadam Raundā dzīvoja liela izmēra vabole Fregates dižmelnulis, kas patlaban saglabājies tikai vienā Seišelu salā — nelielajā Fregates salā. Iespējams, dižmelnuļa izmiršanas iemesls bija kokaudžu un sauso koku izzušana, uz kuriem barojās vaboļu kāpuri.[13]

Salas piekrastē zināmas trīs sauszemes krabju sugas — bieži sastopamā Geograpsis grayi, reti atzīmētā G. stormi un kāda vientuļniekvēžu suga.[5]

Sastopama Maskarēnu salām endēmās sauszemes gliemežu sugas Tropidophora fimbriata pasuga T. fimbriata haemostoma.[14] Divas citas gliemežu sugas Quickia concisa un Gastrocopta microscopica atzīmētas arī citās Maskarēnu salās.

Aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Invazīvo trušu un kazu dēļ 1970. gados salas augu valsts bija gandrīz izzudusi
Pēc salas atbrīvošanas no trušiem un kazām tur pārstādīti tūkstošiem vietējo augu

1957. gadā Raunda ieguva rezervāta statusu un ir administratīvi savienota ar Maurīcijas savvaļas fondu[5], kuru pēc Džeralda Darela iniciatīvas izveidoja 1984. gadā. Salas veģetāciju bija izpostījuši 19. gadsimtā ievazātie truši un kazas. Pirmie nopietnie mēģinājumi izskaust šos zālēdājus notika 1975. gadā, kad Edinburgas Universitātes organizētās ekspedīcijas laikā tika izšauti 883 truši un divas kazas.

Darela savvaļas dzīvnieku aizsardzības tresta vadībā 1979. gadā Raundu atbrīvoja no kazām, 1986. gadā triju mēnešu operācijas laikā — trušiem, ļaujot salai pamazām atkopties.[15]

Grāmatā "Šķirsta jubileja" (angliski izdota 1990. gadā) Darels šādi apraksta salas stāvokli gadu pēc trušu izskaušanas:

"Nekur nebija ne miņas no trušiem... bija redzams, ka krunkainā, saplaisājusī un noplicinātā Raundas salas zeme jau pārklājusies ar trauslu, zaļu jauno dzinumu kārtu. Salai tika dota otra izdzīvošanas iespēja."

Raundā tika ne tikai pārstādīti tūkstošiem vietējo augu, bet arī iznīdēta liela daļa invazīvo svešzemju augu. 2006. gadā salā tika konstatēts jau pieaudzis un vairoties spējīgs, ārkārtīgi invazīvas nezāļu sugas Mikana micrantha stāds. Sugas augšanas ātrums labvēlīgos apstākļos var sasniegt līdz pat 80—90 mm diennaktī, nomācot citus augus, ieskaitot pat krūmus un kokus. Stāds tika noslāpēts karstumā zem biezas melnas plēves, daži jaunie asniņi izravēti, un šis augs salā vairs nav bijis novērots.[5]

Invazīvās sugas var kļūt par galveno draudu rāpuļu, putnu un augu populācijām. Salu sasniegt tie spētu vienīgi nepiesardzīgu vizīšu reizēs vai gadījumā, ja netālu no salas notiktu kuģa avārija. Tā, piemēram, blakus esošajā, nelielajā Flatas salā ievazātais Āzijas mājas cirslis aptuveni gada laikā pilnībā izmedīja visu saliņai endēmo oranžastes scinka populāciju. Raundā vienīgais konstatētais parastais mājas gekons tika nonāvēts. Mājas gekoni ir ļoti agresīvi pret Nactus ģints sugām, un tā invāzija spētu izraisīt Darela nakts gekonu izzušanu.[5]

Lai atjaunotu ganību augus un izplatītu sēklas, sadarbībā ar Maurīcijas savvaļas fondu 2006. gada jūlijā no Lavanilas Maskarēnu rezervāta uz Raundu pārvietoja vairākus nepieaugušus Aldabras milzu bruņurupučus un pieaugušu Madagaskaras staraino bruņurupuci. 2007. gadā no Darela zoodārza uz salu pārveda vēl 12 katras sugas pārstāvjus. Rezultāti bija sekmīgi, un savvaļā tika izlaisti jau vairāk nekā 100 bruņurupuču.

Dabiskās vides atjaunošana un invazīvo dzīvnieku izskaušana ļāvusi uzplaukt salas rāpuļu sugām. Dažas no šīm populācijām ir pietiekami lielas, lai vairākus to īpatņus pārvietotu uz citām Maurīcijas piekrastes saliņām. Piemēram, Raundas boa ir lieliski iejutusies Ganerskveinā, bet Raundas scinks — Ganerskveinā un Egretā. Savukārt augu pārstādīšana un atgriezto bruņurupuču darbība ļauj Raundā lēnām atjaunoties tās sākotnējam skaistumam.

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Sticks and stones: notes on the ecology and conservation of an endemic stick insect (Apterograeffea marshallae) and the restoring of an island ecosystem. Phelsuma 24 (2016); 72-79
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Round Island. BirdLife International
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Round Island. Maurīcijas savvaļas fonds
  4. Erosion phenomena on Round Island, Mauritius. Tamsyn Anne Bean. University or Pretoria. February 2015, page 18
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 A Management Plan for the Restoration of Round Island (2008-2012). Main Contributors Ashok Khadun, Visnuduth Bachraz, Ehsan Dulloo, Rachel Atkinson, Vikash Tatayah, Christine Griffiths, John Mauremootoo
  6. The Native Plants and Animals of Mauritius. The Mauritian Wldlife Foundation. ISBN 978-999493802-5, page 42
  7. Non-native megaherbivores: the case for novel function to manage plant invasions on islands. AoB Plants. Oxford Journals.
  8. Tortoise re-wilding. Maurīcijas savvaļas fonds
  9. Saving Mauritius's rare species. By Gabby Salazar. BBC, 13 September 2015
  10. Bullock, D., North, S., & Greig, S. (1982) Round Island Expedition 1982 Final Report.
  11. Bullock, D.J. & North, S. (1991) Round Island Expedition 1989. Final Report.
  12. Williams, D.J. & Mamet, J.R. (1986) A new species of Asterolecanium Targioni Tozzeti (Homoptera:Asterolecaniidae) on a palm in Round Island, Mauritius: A conservation puzzle. Systematic Entomology, Volume 11, Issue 1, pages 129-132
  13. Lost Land of the Dodo: An Ecological History of Mauritius, Réunion & Rodrigues. Anthony S. Cheke, Julian Pender Hume. T & AD POYSER. London. 2008. Page 254
  14. A Field Guide to the Non-Marine Molluscs of the Mascarene Islands (Mauritius, Rodrigues and Réunion) and the Northern Depencies of Mauritius. Owen L. Griffiths, Vincent F. B. Florens ISBN 999949-22-05 Nepareizs ISBN-X "Variety haemastoma confined to Round Island where it is moderately common; the largest living T. fimbriata."
  15. !t's time. 50th anniversary commemorative plate. "Durrell has been working to save the rare species reptiles of Round Island since 1976, including one of the larger gecko species, the Guenther's gecko (Phelsuma guentheri), which was brought to Jersey for breeding, as well as the Telfair's skink and Round Island boa. To save species, however, Durrell has long recognised that their habitats must be saved, too. Therefore, Durrell also began the long and challenging task to restore the unque habitat of Round Island, which had been destroyed by the goats and rabbits released there in the 19th century as a food supply for passing sailors. Gerald Durrell once described the Round Island project as the most important conservation effort with which the Trust had been involved. The knowledge gained from working on Round Island has since been to restore many other islands and their ecosystems. To acknowledge the siginifance of the original work, another gecko discovered on Round Island has been named in honour of Gerald Durrell and Lee Durrell — the Durrell's night gecko Nactus serpeninsula durrelli".

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži. Džeralds Darels. Rīga. Zinātne. 1981
  • Šķirsta jubileja. Džeralds Darels. Nordik. 2003. ISBN 9984-751-12-0

Ārējās salas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]