Maskavas procesi

Maskavas procesi ir kopīgs nosaukums trim paraugprāvām, kuras norisinājās Padomju Savienībā, Maskavā, no 1936. līdz 1938. gadam un kurās tiesāti augstākie vadošie Vissavienības Komunististiskās (boļševiku) partijas darbinieki, kas 20. gados atradās kreisajā vai labējā opozīcijā.

Paraugprāvas savu nosaukumu vispirms ieguva ārzemēs (angļu: Moscow trials), pēc tam tāds nosaukums izmantots arī bijušajā Padomju Savienībā (krievu: «Московские процессы»).

Pirmais Maskavas process[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

I Maskavas procesu var uzskatīt par Lielā terora ievadu, tas bija vērsts pret tā saukto trockistiski zinovjevisko centru un norisinājās 1936. gada augustā. Izmeklēšana šā t.s. centra lietā veikta no 1936. gada 5. janvāra līdz 10. augustam PSRS iekšlietu Tautas komisāra Genriha Jagodas, pēc tam Nikolaja Ježova vadībā. 15. augustā PSRS prokuratūra paziņoja par Iekšlietu Tautas komisariāta veiktās izmeklēšanas rezultātiem un par cilvēku grupas nodošanu tiesai. Lietu izskatīja PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija atklātā tiesas sēdē Savienību nama Oktobra zālē. Kolēģijas priekšsēdētājs bija Vasīlijs Ulrihs, sekretārs — A. Kostjuško, locekļi: Ivans Matuļevičs, Jona Ņikitčenko, Ivans Goļakovs. Kolēģija, piedaloties prokuroram Andrejam Višinskim, sāka lietas izskatīšanu 19. augustā. Starp tiesājamajiem bija divas cilvēku grupas. Vienu no tām veidoja boļševiki, kas 1926.—1927. gadā iesaistījās t.s. apvienotajā (kreisajā) opozīcijā:

Viņi apsūdzēti trockistiski zinovjeviska teroristiska centra izveidošanā pēc Trocka norādījuma, Kirova slepkavībā, citu partijas un valdības locekļu — Staļina, Vorošilova, Ždanova, Kaganoviča, Ordžonikidzes, Kosiora, Postiševa — slepkavības gatavošanā.

Citā tiesājamo grupā ietilpa pieci Vācijas Komunistiskās partijas biedri, kuri bija emigrējuši uz Padomju Savienību (daži no viņiem iesaistījās kreisajā opozīcijā):

Viņi apsūdzēti valdības locekļu slepkavības gatavošanā, esot iesaistītiem trockistiski zinovjeviskā teroristiskā organizācijā.

Kolēģija atzina visus 16 par vainīgiem un 24. augustā piesprieda viņiem augstāko soda līdzekli — nāvessodu, kurš izpildīts 25. augustā.

1988. gada 13. jūnijā PSRS Augstākās tiesas plēnums atcēla Kara kolēģijas spriedumu un reabilitēja notiesātos, jo viņu rīcībā nebija nozieguma sastāva.

Otrais Maskavas process[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

II Maskavas process bija vērsts pret t.s. paralēlo pretpadomju trockistisko centru, tas norisinājās 1937. gada janvārī. Izmeklēšanu šā centra lietā vadīja Ježovs. Jau I Maskavas procesā veiktajā izmeklēšanā no dažiem apsūdzētajiem iegūtas liecības par t.s. paralēlā centra pastāvēšanu, kuru veidoja bijušie trockisti un jaunās (kreisās) opozīcijas dalībnieki.

1937. gada 22. janvārī VK(b)P CK Politbirojs izdeva rīkojumu "Par procesu Pjatakova, Radeka, Sokoļņikova, Serebrjakova u.c. lietā", kurā noteikts procesa nosaukums, tā sākuma laiks, norises vieta, tiesas locekļi, saraksts ar laikrakstiem, kuru korespondentiem atļauts apmeklēt procesu u.c.

III Maskavas procesa tiesas atskaites titullapa

Process sākās 1937. gada 23. janvārī un norisinājās Savienību nama Oktobra zālē. Lietu izskatīja PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija šādā sastāvā: Vasīlijs Ulrihs (pr-js), A. Kostjuško (sekretārs), Ivans Matuļevičs, Nikolajs Ričkovs, piedaloties prokuroram Andrejam Višinskim. Trīs tiesājamos aizstāvēja Aizstāvju kolēģijas locekļi, pārējie tiesājamie no aizstāvjiem atteicās.

apsūdzēti dalībā trockistiskā centrā, kurš stājās attiecībās ar ārvalstīm ar mērķi kopīgi cīnīties pret Padomju Savienību, spiegoja šo valstu labā, veica kaitniecību un diversijas uzņēmumos un dzelzceļa transportā, sagatavoja teroristiskus aktus pret partijas un valdības locekļiem.

Pēc kolēģijas 30. janvāra sprieduma, visi 17 tiesājamie atzīti par vainīgiem. 13 no viņiem piespriests nāvessods, Pjatakovam, Serabrjakovam, Radekam, Sokoļņikovam, Arnoļdam piesprieda 10 gadu cietumsoda, Stroilovam — 8. Vēl spriedumā norādīts, ka gadījumā, ja Trockis vai viņa dēls Sedovs tiek atrasti Padomju Savienībā, viņi nekavējoties jāarestē un jānodod tiesāšanai PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijā.

Piespriestie nāvessodi izpildīti 1937. gada 1. februārī. Radeks un Sokoļņikovs tika nogalināti ieslodzījuma vietās 1939. gada maijā. Pēc oficiālās versijas, abus nogalināja citi ieslodzītie. 1956.—1961. gadā veiktajā PSKP CK un VDK izmeklēšanā divi bijušie Iekšlietu Tautas komisariāta operatīvie darbinieki liecināja, ka Sokoļņikova un Radeka slepkavība veikta IeTK darbinieka Kubatkina vadībā pēc Berijas un Kobulova rīkojuma.

1963. gada 18. jūnijā PSRS AT KK reabilitēja Kņazevu, Turoku, Graši, Norkinu, Pušinu. Vēlāk PSRS AT plēnums reabilitēja pārējos notiesātos: Muralovu 1986. gada 17. aprīlī; Serebrjakovu 1986. gada 4. decembrī; Boguslavski 1987. gada 23. septembrī; Pjatakovu, Livšicu, Drobnisu, Rataičaku, Šestovu, Sokoļņikovu, Radeku, Arnoļdu 1988. gada 13. jūnijā. 1988. gada 13. jūnijā secināts, ka notiesāto rīcībā nebija nozieguma sastāva.

Trešais Maskavas process[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

III Maskavas process norisinājās 1938. gada pavasarī un bija vērsts pret t.s. labēji trockistisko bloku, kuru veidoja labējai opozīcijai piederīgie partijas darbinieki, trīs ārsti un bijušais PSRS iekšlietu Tautas komisārs Jagoda.

Apsūdzība saturēja divus punktus: (1) spiegošana un valsts nodevība, (2) Kirova, Menžinska, Kuibiševa, Gorkija slepkavība, sazvērestība pret Ļeņinu 1918. gadā.

Tiesājamo saraksts
Vārds	Amats aresta brīdī	Apsūdzības punkti	Aizstāvība	Spriedums	Reabilitācijas gads
Sergejs Bessonovs	PSRS Pilnvarotās pārstāvniecības Vācijā padomnieks	abi	atteicās	īpašuma konfiskācija, 15 gadu cietumsoda, pēc kura politisko tiesību atņemšana uz 5 gadiem	1966
Pāvels Bulanovs	PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta sekretārs	2.	atteicās	nāvessods ar īpašuma konfiskāciju	1956
Nikolajs Buharins	"Izvestija" atbildīgais redaktors, VK(b)P CK locekļa kandidāts	abi	atteicās	nāvessods ar īpašuma konfiskāciju	1968
Grigorijs Griņko	PSRS finanšu Tautas komisārs, VK(b)P CK locekļa kandidāts	1.	atteicās	nāvessods ar īpašuma konfiskāciju	1959
Īzaks Zelenskis	Centrālās patērētāju biedrību savienības valdes priekšsēdētājs	1.	atteicās	nāvessods ar īpašuma konfiskāciju	1959
Prokopijs Zubarevs	PSRS zemkopības Tautas komisāra vietnieks	1.	atteicās	nāvessods ar īpašuma konfiskāciju	1965
Vladimirs Ivanovs	PSRS mežrūpniecības Tautas komisārs	1.	atteicās	nāvessods ar īpašuma konfiskāciju	1959
Akmals Ikramovs	Uzbekijas K(b)P pirmais sekretārs, VK(b)P CK locekļa kandidāts	1.	atteicās	nāvessods ar īpašuma konfiskāciju	1957
Ignatijs Kazakovs	PSRS Veselības Tautas komisariāta Vielmaiņas un endokrīno traucējumu zinātniskās pētniecības institūta direktors	2.	N. Kommodovs	nāvessods ar īpašuma konfiskāciju	1988
Nikolajs Krestinskis	PSRS tieslietu Tautas komisāra vietnieks	1.	atteicās	nāvessods ar īpašuma konfiskāciju	1963
Pjotrs Krjučkovs	Gorkija muzeja direktors	2.	atteicās	nāvessods ar īpašuma konfiskāciju	1988
Ļevs Ļevins	Kremļa Ārstnieciski sanitārās pārvaldes konsultants	2.	I. Braude	nāvessods ar īpašuma konfiskāciju	1988
Venjamins Maksimovs-Dikovskis	PSRS Satiksmes Tautas komisariāta nodaļas priekšnieks	2.	atteicās	nāvessods ar īpašuma konfiskāciju	1988
Dmitrijs Pletņovs	Maskavas Terapeitu biedrības priekšsēdētājs, žurnāla "Kļiņičeskaja Medicina" redaktors	2.	N. Kommodovs	īpašuma konfiskācija, 25 gadi cietumsoda, pēc kura politisko tiesību atņemšana uz 5 gadiem	1985
Hristiāns Rakovskis	Sarkanā Krusta Vissavienības sabiedrības valdes priekšsēdētājs	1.	atteicās	īpašuma konfiskācija, 20 gadu cietumsoda, pēc kura politisko tiesību atņemšana uz 5 gadiem	1988
Arkādijs Rozengolcs	PSRS TKP Valsts rezervju pārvaldes priekšnieks, VK(b)P CK locekļa kandidāts	1.	atteicās	nāvessods ar īpašuma konfiskāciju	1988
Aleksejs Rikovs	VK(b)P CK locekļa kandidāts	abi	atteicās	nāvessods ar īpašuma konfiskāciju	1988
Fajzulla Hodžajevs	Uzbekijas PSR TKP pr-js, PSRS CIK pr-js	1.	atteicās	nāvessods ar īpašuma konfiskāciju	1965
Mihails Černovs	PSRS zemkopības Tautas komisārs, VK(b)P CK locekļa kandidāts	1.	atteicās	nāvessods ar īpašuma konfiskāciju	1988
Vasīlijs Šarangovičs	Baltkrievijas K(b)P pirmais sekretārs	1.	atteicās	nāvessods ar īpašuma konfiskāciju	1957
Genrihs Jagoda	PSRS sakaru Tautas komisārs, VK(b)P CK loceklis	abi	atteicās	nāvessods ar īpašuma konfiskāciju	nereabilitēts

Sabiedrības attieksme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

30. gados sabiedrības viedoklis par notiekošajiem Maskavas procesiem tika ietekmēts, izmantojot padomju valsts plašsaziņas līdzekļus. Arī vairāki ārzemju laikraksti un rakstnieki pauda, ka procesi aizvadīti pareizi, ka notiesāto vaina bijusi pierādīta.

1937. gada maijā Trocka piekritēji organizēja t.s. Djūija komisiju, kura izskatīja Maskavas procesos Trockim izteiktās apsūdzības.

Plaši sabiedrībā Maskavas procesos veikto spriedumu un piespriesto sodu pamatotību sāka apšaubīt t.s. Hruščova atkusnī, kad tika nosodīts Lielais terors un sākta tā upuru reabilitācija.

Laika gaitā tika reabilitēti visi Maskavas procesos notiesātie, izņemot G. Jagodu, kuram spriedums nav bijis pārsūdzēts.

Mūsdienās ir cilvēki, politiskās partijas un citas organizācijas, kas cenšas attaisnot Maskavas procesu spriedumus.