Dzimis nabadzīga zemnieka ģimenē. 1894. gadā kļuva par bāreni, izaudzis patversmē. Beidzis skolas dzimtajā Uržumā un Kazaņā. 1904. gadā iestājās KSDSP. Pēc Oktobra revolūcijas darbojās Krievijas dienvidos. 1919. gada 25. februārī kļuva par Astrahaņas pagaidu revolucionārās padomes vadītāju, organizēja represijas pret režīma pretiniekiem. 1920. gada 28. aprīlī Sarkanās armijas sastāvā piedalījās uzbrukumā Azerbaidžānai, kļuva par Komunistiskās partijas Kaukāza biroja CK locekli. 1923. gada aprīlī tika ievēlēts par partijas CK locekli. No 1926. gada — par VK(b)P Ļeņingradas komitejas vadītājs.
S. Kirovs kļuva par vienu no populārākājām personām PSRS. 1934. gada 1. decembrī viņu partijas Ļeņingradas organizācijas galvenajā mītnē — Smoļnijā, ar revolvera šāvienu nogalināja partijas instruktors Leonīds Nikolajevs. 25. decembrī sastādītajā pirmajā apsūdzībā kā viens no vaininiekiem tika minēts Latvijas konsuls Georgs Bisenieks − viņš esot bijis sakarnieks starp Kirova slepkavības organizētāju Ļeningradas grupu un šī atentāta īsteno plānotāju, no Padomju Savienības izraidīto Ļevu Trocki. 31. decembrī G. Bisenieks tika izraidīts no Padomju Savienības, pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā viņš tika apcietināts un 1941. gada 27. jūlijā nošauts.[1]
Josifs Staļins un viņam lojālās aprindas S. Kirova nāvi izmantoja, lai PSRS uzsāktu Lielo teroru. Fakti par tiešu Staļina iesaisti slepkavības plānošanā nav iegūti, kaut arī daži fakti liecina par PSRS drošības dienestu iesaisti slepkavības veicināšanā. Daļa vēsturnieku uzskata, ka slepkavība tika veikta personīgu iemeslu dēļ — Nikolajeva sieva, latviete Milda Draule esot bijusi Kirova mīļākā.
PSRS S. Kirova vārdā tika nosaukti daudzi ģeogrāfiski objekti. Latvijas PSR laikā par Kirova parku pārsauca Vērmanes dārzu, kur novietoja Kirova krūšutēlu, kā arī Elizabetes ielu.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sergejs Kirovs.
