Meņševiki

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par Krievijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas mazinieku frakciju. Par Latvijas Saeimā pārstāvētu partiju skatīt rakstu Mazinieku partija.

Meņševiki (krievu: меньшевики) jeb mazinieki bija Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP) frakcija. Atšķirībā no saviem iekšējiem pretiniekiem boļševikiem, viņi bija pārliecināti, ka vadošā loma sociālistiskajā revolūcijā ir nevis partijai, bet strādnieku masveida kustībai.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1903. gadā KSDSP otrajā (Londonas) kongresā partija sašķēlās, jo Ļeņina atbalstītāji jeb "lielinieki", kuriem balsojumā bija neliels pārsvars, aicināja pārveidot sociāldemokrātisko partiju par cieši vadītu profesionālu revolucionāru partiju. Pēc 1905. gada revolūcijas menševiki ieguva vadošo lomu Krievijas sociāldemokrātijā un aktīvi piedalījās arodbiedrību un strādnieku padomju veidošanā, pēc Februāra revolūcijas menševiki ieguva piecas ministru vietas Krievijas pagaidu valdībā, tomēr tad ātri zaudēja savu popularitāti. Otrajā Viskrievijas padomju kongresā 1917. gada oktobrī menševiki ieguva 71 vietu no 611, mazāk nekā sociālrevolucionāri (eseri) un boļševiki. Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās menševiki ieguva tikai 18 no 703 vietām.

Krievijas pilsoņu kara laikā daudzi meņševiku partijas biedri bija spiesti bēgt uz ārzemēm, 1923. gadā PSRS valdība aizliedza meņševiku partiju, tāpat kā citas partijas.

Padomiskais viedoklis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas padomju enciklopēdija (LPE) meņševismu dēvē par "oportūnistisku, marksismam-ļeņinismam naidīgu sīkburžuāzisku strāvu" KSDSP, kuras līderi bija P. Akselrods, F. Dans, A. Martinovs, L. Martovs, A. Potresovs. Kā galvenie latviešu meņševiki minēti V. Bastjānis, K. Eliass, P. Kalniņš, F. Menders. No LSD izslēgtie meņševiki 1918. gada maijā nodibināja sīkburžuāziski reformisku partiju LSDSP, kas buržuāzijas diktatūras laikā centās šķelt Latvijas strādnieku kustību un pakļaut to buržuāzijas interesēm.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Boris Sapir. Notes and Reflections on the History of Menshevism. In: Leopold Henry Haimson (Hrsg.): From the Revolution of 1917 to the Second World War. University of Chicago Press. Chicago 1975, S. 364–377
  2. Latvijas padomju enciklopēdija. 6. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 597. lpp.