Melnā bērzubeka
| Melnā bērzubeka Leccinum melaneum | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Homobasidiomycetes) |
| Kārta | Beku rinda (Boletales) |
| Dzimta | Beku dzimta (Boletaceae) |
| Ģints | Lācīši (Leccinum) |
| Suga | Melnā bērzubeka (L. melaneum) |
 Melnā bērzubeka Vikikrātuvē | |
Melnā bērzubeka jeb Melnā aunu beka[1] (Leccinum melaneum, arī Leccinum roseofractum) ir Latvijā reta beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. Reizēm tiek uzskatīta par parastās bērzubekas varietāti (Leccinum scabrum, var. melaneum).[2]
Sēnes apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Cepurīte: krāsa pelēkbrūna vai melngana līdz melnai. Forma sākumā pusapaļa, vēlāk polsterveida. Platums līdz 15 cm. Mīkstums balts, blīvs, ar patīkamu smaržu un maigu garšu, griezumu vietās krāsu nemaina.
- Stobriņi: sākumā bālgani, vēlāk netīrā krēmkrāsā. Atveres sīkas, ieapaļas, baltas, sēnei augot kļūst netīrā krēmkrāsā, vecumā pelēkbrūnas.
- Kātiņš: blīvs, uz leju paresnināts. Garums līdz 15 cm, resnums 2-4 cm. Ar sīkām, melnām zvīņām ciešākā slānī kā citām bērzubekām. Vecumā kļūst sīksts un šķiedrains.
- Sporas: vārpstveida, gludas, medus dzeltenas, masā - olīvbrūnas, 15-23/5-7 µm. [3]
- Bazīdijas: 27-35/11-13 µm.[4]
Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bērzu mikorizas sēne. Aug mitros bērzu un jauktos mežos, parasti augustā un septembrī, retāk jūnijā-jūlijā un oktobrī.[5]
Barības vērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ēdama bez iepriekšējas novārīšanas.
Līdzīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Melnā bērzubeka ir līdzīga vairākām citām bērzubekām, atšķirdamās no tām ar tumšāku cepurīti un tumšākām zvīņām uz kātiņa. Iespējamajai sajaukšanai nav kulināras nozīmes, visas bērzubekas ir gatavojamas vienādi.
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Melnā bērzubeka
- ↑ Fichas Micologicas
- ↑ V.Lūkins, “Bekas”, Liesma, 1978. 63. lpp.
- ↑ О.Гапиенко, Я.Шапорова “Флора Беларуси. Грибы. Том 1. Boletales. Amanitales. Russulales”, 51. lpp.
- ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 157. lpp.