Melnrīkles žagatsīlis
| Melnrīkles žagatsīlis Calocitta colliei (Vigors, 1829) | |
|---|---|
_(8079391079)_(cropped).jpg) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
| Apakškārta | Dziedātājputni (Passeri) |
| Dzimta | Vārnu dzimta (Corvidae) |
| Ģints | Žagatsīļi (Calocitta) |
| Suga | Melnrīkles žagatsīlis (Calocitta colliei) |
 Melnrīkles žagatsīlis Vikikrātuvē | |
Melnrīkles žagatsīlis (Calocitta colliei) ir vidēja auguma vārnu dzimtas (Corvidae) Meksikas ziemeļrietumos dīzvojoša putnu suga.[1] Ģeogrāfisko variāciju nav.[2] Areāla dienvidos reizēm hibridizējas ar savu tuvāko radinieku — baltrīkles žagatsīli (Calocitta formosa).[3]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Melnrīkles žagatsīlis ir nometnieks, sastopams Klusā okeāna piekrastē no Sonoras dienvidiem līdz Halisko un Kolimas ziemeļrietumiem.[1][4] Sastopams gan zemienēs, gan kalnos līdz 1800 m virs jūras līmeņa. Reizēm klejo ziemeļu virzienā, sasniedzot Arizonas dienvidus.[3]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Melnrīkles žagatsīlis ir vidēja auguma vārnu dzimtas putns ar ļoti garu asti, izteiksmīgu, melnu cekulu un noapaļotiem spārniem.[3] Ķermeņa garums 58—77 cm, svars 225—251 g.[5] Aste garums ir vairāk nekā puse no kopējā garuma.[6]
Apspalvojums uz muguras un pakauša koši zils, aste tumšāk zila. Seja melna ar gaiši ziliem vaigu laukumiem un uzacīm, kas savienojas ar zilo pakausi un kakla aizmuguri. Pakakle un krūtis melnas. Vēders balts. Astes malējās lidspalvas ar baltiem galiem. Spēcīgais knābis melns un masīvs, arī kājas melnas. Abi dzimumi izskatās līdzīgi. Jaunajiem putniem cekula spalvu gali ir melni un zilais vaiga laukums mazāks un tumšāks.[3] Abu žagatsīļu hibrīdiem uz krūtīm un pakaklē ir gan melnas, gan baltas spalvas.[3][6]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]_1.jpg)
.jpg)
Melnrīkles žagatsīlis mājo subtropu sausos vai daļēji mitros krūmainos mežos, upju ielejās.[3] Uzturas pa pāriem vai nelielās grupās, kas kopīgi barojas.[5][7] To bieži var novērot sēžam kāda krūma galotnē vai lielāka koka zaros. Barojoties tas parasti stāv uz vienas kājas, bet ar otru kāju tur barību. Spēcīgo knābi tas lieto kā āmuru, lai pāršķeltu riekstus un sēklas vai lai sadalītu gabalos lielākus augļus. Melnrīkles žagatsīlis mēdz slēpt barību, veidojot uzkrājumus.
Žagatsīlis ir skaļš un aktīvs putns, tā kliedzieni ir griezīgi un atgādina papagaiļa ķērkšanu. Toties riesta laikā spēj neticami saldi un skanīgi gulgot. Kopumā ligzdošanas laikā žagatsīlis ir daudz klusāks nekā ārpus vairošanās sezonas.[3][6][7]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Melnrīkles žagatsīlis ir visēdājs un barojas ar jebko, ko var atrast: ar sēklām, augļiem, bezmugurkaulniekiem, vardēm un ķirzakām.[5][6][7] Ja ir izdevība, tad izēd arī no citu putnu ligzdām olas un putnēnus.[8] Barību meklē koku lapotnē, krūmos vai atklātās vietās.[5]
Ligzdošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Melnrīkles žagatsīlis dzimumbriedumu sasniedz 3—5 gados.[3] Veido monogāmus pārus. Kad pāris izveidojies, tas kopīgi būvē kausveida ligzdu. Tā būvēta no palieliem, masīviem zariem, savīta kopā ar sausu zāli un mizas gabaliņiem. No iekšpuses izklāta ar sūnām, ķērpjiem un saknītēm. Ligzda atrodas dzeloņainos krūmos vai kokos, 8—30 m augstumā no zemes.[5][6][7][8]
Melnrīkles žagatsīļiem raksturīga kooperatīvā ligzdošana — par mazuļiem rūpējas abi vecāki, to iepriekšējā gada pēcnācēji un bara jaunās mātītes. Palīgi palīdz arī būvēt ligzdu.[3] Dējumā 3—7 baltas olas ar brūniem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 17—20 dienas. Perē tikai mātīte, bet tēviņš to tikmēr baro. Pēc izšķilšanās mazuļi ir kaili un nevarīgi. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki un to palīgi. Jaunie putni ligzdu atstāj 18—40 dienu vecumā.[3][7]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 IUCN: Cyanocorax colliei
- ↑ World Bird List: Crows, mudnesters & birds-of-paradise, 2018
- ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 Neotropical Birds: Black-throated Magpie-Jay Calocitta colliei
- ↑ Howell, Steve N. G.; Webb, Sophie (1995). A Guide to the Birds of Mexico and Northern Central America. Oxford University Press. p. 538. ISBN 0-19-854012-4.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 Alive: Black-throated Magpie-jay (Cyanocorax colliei)
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 «Central Florida Zoo: Black-throated magpie jay». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 14. jūnijā. Skatīts: 2018. gada 21. februārī.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 Черногорлая сорочья сойка
- ↑ 8,0 8,1 Stephen Mims Russell,Gale Monson, The Birds of Sonora