Mihailo-Larino

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Mihailo-Larino (ukraiņu: Mihailo-Larine) ir ciems Ukrainā Nikolajevas apgabalā Vitovtas rajonā.

Radies upes Ingula kreisajā krastā (nosaukums «In-gul» tulkojumā no tatāru valodas nozīmē «Jaunais ezers») pēc Dņepras un Dienvidu Bugas starpupes pievienošanas Krievijas impērijai pēc kara ar Turciju beigām 1774. gadā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji pastāvēja divi apdzīvoti punkti- Mihailovka (no zemes īpašnieka vārda) radusies 18.gadsimta un Larjevka oficiera P.S. Larija dibināta 1781.g. 1794.g. ciems Mihailovka pāriet majora Pētera Larija Stefana dēla īpašumā, no kā dažās kartēs parādās divas Larjevkas. Jaunā īpašnieka rokās pāriet muiža, kuras dibināšanas laiks datējas agrāk par Nikolajevas pilsētas rašanos. Svarīgs ciema Mihailo-Larino vēstures avots «Komerālas ekonomiskās piezīmes sekojošas pēc samazinātā plāna zemes mērītajām vasarnīcām Hersonas apriņķī 1798.g.» Ciems Larjevka tajā atzīmēts kā rotmistra Stefana Todoroviča Ivana dēla īpašums. Tālāk seko apdzīvotā punkta un apkārtnes apraksts: «Tā ciemiņa atrašanās vieta- upes Ingulas tecēšanas virzienā uz gravām bez nosaukuma, viena pa labo, otra pa kreiso norādītās upes Ingulas puses. Ūdeni ņem no Ingulas un no izraktajām akām, ūdens lietošanai cilvēkiem un lopiem derīgs. Pie kunga mājas divas dzirnavas- vienas vēja, otras zemes, tajās tiek maltas 700 četvertes dažādas maizes kungu un zemnieku apritei.»

Mihailovkas ciems uz to laiku kā jau bija augstāk minēts piederēja P.S. Larijam. «Tas ciems atrodas upes Ingulas tecēšanas virzienā uz Selihova gravas. Kreisajā pusē kungu akmens māja 5 vērstu attālumā, dzirnavas, kurās gadā tiek maltas 300 četvertes dažādas maizes kungu un zemnieku lietošanai. Ūdeni ņem no izraktajām akām un no upes Ingulas, ūdens cilvēkiem un lopiem derīgs. Pretī ciematam pašā karstākajā laikā platums gadās līdz 30 asīm, dziļums 1 ass. Tajā tiek makšķerētas zivis, kuras tiek lietotas kungu un zemnieku patēriņam. Zemei ir pelēku smilšu grunts, tajā labāk izaugs kvieši, arnautka, prosas un pārējās sēklas, un siena pļaujas apmierinošas. Uz laukiem un upes ir putni. Uz muižnieku zemes tiek artas 100 desetīnas. Sievietes virs lauku darbiem nodarbojas ar mājas darbiem, vērpj vilnu, auž linaudeklus un vadmalas savai lietošanai un pārdošanai»

Minējums par kunga māju, kura atrodas piecas vērstis no Mihailovkas, apstiprina hipotēzi par dotā ciema identiskumu ar mūsdienu Marjevku, kura kā arī atradās šajā attālumā no muižas un turklāt tajās laikos tika saukta par Mihailovku. Drīz pēc tā rodas tā saucamā Mazā Mihailovka acīmredzot nošķīrusies no Mihailovkas. 1815.g.kartē Mihailovka un Marjevka atzīmētas jau kā divi dažādi ciemi. Pēc 1795.gada revīzijas datiem Mihailovkas ciemā bija 28 mājas un 104 iedzīvotāji (72 vīrieši un 47 sievietes).

18.gs. beigās un 19.gs. pirmajā pusē Mihailovka un Larjevka viena no otras atradās pienācīgā attālumā. Hersonas guberņas apdzīvoto punktu 1859.g. sarakstā Larjevka tiek pieminēta zem vēl viena nosaukuma -Babi. Tā laika kartēs tās atrašanās vieta atbilst zemam zemes gabalam pirms augšupjas uz pakalnu, tautā līdz šim laikam sauktā par Babi. Saskaņā ar 1859.g. skaitīšānu Larjevkā (Babās) dzīvoja tikai 9 civēki (3 vīr. un 6 siev.) divās mājās (salīdziniet ar 1795.g.). Otrajā Larjevkā (no jaunā īpašnieka vārda tā vēl tiek saukta par Košenbaru), kura atradās līdzās vācu kolonista Šardta viensētai pie tagadējā tilta, kas savieno Mihailo-Larino ar kaimiņos esošo Peresadovku, sarakstā bija 8 mājas un 99 iedzīvotāji (48 vīr., 51 siev.). Mazajā Mihailovkā (Greigā) bija 23 mājas ar 183 iedzīvotājiem (90 vīr. un 93 siev.). Līdz šim laikam vietējie iedzīvotāji glabā atmiņas par Komarovku un pat rāda to vai citu māju atrašanās vietu mūsdienu mežsaimniecības teritorijā. Saskaņā ar kartēm, kuras datētas ar 1815.g., tā arī bija Mihailovkas ciema teritorija. 1849.g. kartē tā atrodas jau tagadējās Ļeņina ielas vieta, bet ieeja muižā bija aizšķērsota ar akmens sienu, kura sniedzas tieši līdz upei. 1887.g. Mihailovka un Larjevkā bija 55 mājas un 330 iedzīvotāji. No tiem 1 māja bija priviliģēta, 52 mājas bija bijušie muižnieku zemnieki, 1-ebreji, 1- mietpilsoņi.

1896.g. apvienotajā Mihailo-Larjevkas ciemā (Grejeva, Blažkova) bija 47 mājas un 246 iedzīvotāji (122 vīr. un 124 siev.). Apdzīvotajā punktā bija krogs, bet 3 vērstu attālumā atradās pasta stacija Larjevka, bet 7 vērstu attālumā- dzelzceļa stacija Šerbino (mūsd.Greigovo). Douengauera viensētā 18 mājās dzīvoja 106 iedzīvotāji (61 vīr. un 45 siev.). Šī kādreiz mazā vācu kolonija tagad ietilpst Mihailo-Larino ciema robežās. Šardta viensētā bija 18 mājas un 58 iedzīvotāji (38 vīr., 20 siev.). Tā laika īpašnieka Blažkova muižas ekonomijā bija 3 mājas ar 20 iedzīvotājiem (11 vīr., 9 siev.). Interesantie statistikas dati apraksta lauksaimniecības attīstību Mihailo-Larjevkas sabiedrībā, kas sastāvēja no 71 saimniecībasun 418 iedzīvotājiem (214 vīr., 204 siev.) 20.gs. sākumā. Mihailovkas zemnieku sētās bija 134 zirgi, 2 vērši, 51 govs, 55 ganību lopi. Larjevkā bija 20 zirgi, 9 govis, 12 ganību lopi. Vairākumam zemnieku bija vidēji piešķirtie zemes gabali. Mazzemnieku Mihailovkā nebija: tiem, kuriem bija līdz 1 desetīnai- 7 saimniecības, mazāk par 2 des.- 8 saimniecības, 2-3 des.-3 saimn. Larjevkā bija daudz lielāki gabali: 2-3 des.- 1 saimn., 3-5 des.- 1 saimn., 5-7 des.-4 saimn. Neilgi pirms 1916.g. revolūcijas tika veikta Hersonas apriņķa, pie kura teritoriāli attiecās Mihailo-Larjevka, lauksaimniecību skaitīšana. Tajā tad dzīvoja 72 mājās 386 iedzīvotāji. Muižnieka O.I.Bulaceļa ekonomijā tika uzskaitītas 27 dvēseles, N.N. Šardta ekonomijā 9 dvēseles un F.J.Douehgauera viensētā bija 9 saimniecības un 82 dvēseles iedzīvotāju.

Savas garīgas vajadzības viņi apmierināja kaimiņu ciemā Peresadovka, kur atradās baznīca (uzcelta 1863.g.) par godu Dieva erceņģelim Miķelim. Vietējais priesteris veica kristību un laulību sakramentus, apstāvēja mirušos un to visu reģistrēja atbilstošajā grāmatā. Peresadovkas baznīcas draudzes metrikas grāmatas labi saglabājušās no 1876.g. līdz 1917.g. un glabājas Nikolajevskas apgabala valsts arhīvā.

20.gs. sākumā parādījās arī neliela skola, kurā tagadējo Mihailo-Larjevkas iedzīvotāju vectētiņi un vecmāmiņas ieguva sākumizglītību, mācoties Dieva bauslību un vispārizglītojošos priekšmetus. 1917.g. revolūcija un tai sekojošie notikumi krasi izmainīja mēreno dzīvi Mihailo-Larino ciemā. Bēga muižnieks (kura radinieki līdz šim laikam dzīvo Francijā), panīka brīnišķīgais augļu dārzs, līdz pamatam tika izjaukta siena, kura nošķīra ciemu un bijušo muižu. Pati muižnieka māja līdz šim laikam liecina par bijušo varenumu un kungu muižas uzplaukumu. Pēc pilsoņu kara tā tika pārvērsta par bērnu namu, kura audzēkņi 1924.g. 16 komjauniešu skaitā organizēja komūnu «Iļjiča Gvardija» (vienu no pirmajām divām Nikolajevskas apgabalā). Otrais komūnas domes galva bija fašistu nogalinātais Grigorijs Šalajenko. Viņam par godu nosaukta viena no ciema ielām. Kolektivizācija noveda pie lauksaimniecības nāves, pārveršot zemniekus par jaunās varas kalpiem. Neprotošos klusēt naktī aizveda «melnais krauklis.» Ekspropriētos aizsūtīja uz tālajām zemēm. Daudzi no viņiem atpakaļ vairs neatgriezās.

Kara posta gadi atnesa jaunas ciešanas zemniekiem. Fašisti noteica savu kārtību, kas iekļāva sevī obligātās darba klaušas okupantu saglabātajā kolhozā. Iedzīvotājus vēroja modrā policijas acs, kuru vadīja padome. Vācu karapulku atkāpšanās, kura sākās 1944.g., izraisīja 60 nevainīgu iedzīvotāju nošaušanu un daudzu jaunu cilvēku aizdzīšanu uz Vāciju. Tie, kuri atgriezās PSRS, bija nolemti katorgas darbiem par šķietamo nodevību. 1951.g. Mihailo-Larino ieplūda ieceļotāju vilnis no rietumu Ukrainas, kuri papildināja ciema iedzīvotāju skaitu. 1968.g. ciemam pievienojas viensēta «Iļjiča Gvardija.» Šajos pat gados tiek celts jaunais klubs. Kolhozs pārvēršas par sovhozu ar vīnogu specializāciju. 1977.g. sāka darboties jaunā vidusskola un bērnu dārzs. Bijušā muižas mājā, šajā vēsturiskajā piemineklī, kuram ir vairāk nekā divsimt gadi, jau sen ierīkota sovhoza noliktava. Tagad tā ir pavisam pamesta. 20.gs. beigu krīze noveda pie ciema Mihailo-Larino iedzīvotāju skaita samazināšanos. Saimniecības sabrukums atstāja iespaidu uz visām ciema dzīves pusēm. Tika slēgti bērnu dārzs, pirts, daļēji pārstāja funkcionēt Tirdzniecības centrs, uzceltais 80. gados. Tikai pēdējos gados pamanāms neliels pacēlums ciema dzīvē. Mihailo-Larino no 1991.g. pastāv sava ciema padome, radusies pašu pasta nodaļa. No nesenajiem laikiem atvērti pāris privātveikali. Joprojām strādā aptieka, darbojas dažādi pulciņi klubā, drīz atkal savas durvis atvērs bērnu dārzs.

Uz 2006.g.1.jūniju Mihailo-Larino 649 mājās dzīvoja 1869 iedzīvotāji. Vidusskolā tagad mācās 210 skolēnu. Jau uz 2007.g. 1. aprīli ciemā bija 1920 iedzīvotāji.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Лобода В. В. Топонімія Дніпро-Бузького межиріччя. — Київ, 1976. — С. 130.
  • Николаевщина. Краеведческий сборник. — Николаев, 1926. — С. 205.
  • РГАДА (Российский Государственный Архив Древних Актов), ф. 1355, оп. 1, д. 2066, лл. 59-59 об.
  • Херсонская губерния. Список населенных мест по сведениям 1859 г. — С.-П., 1868. — № 88-90.
  • Материалы для оценки земель Херсонской губернии, т. 6: Херсонский уезд. — Херсон, 1890. Приложение. — С. 194.
  • Список населенных мест Херсонской губернии. — Херсон, 1896. — С. 395—397.
  • Данные об экономическом положении селений Херсонского уезда… в 1906—1907 гг. — Херсон, 1908. — С. 6-7.
  • Ленінське плем`я, 7 квітня 1984 р.
  • Зверства немецко-фашистских захватчиков: документы. — М., 1945. — С. 65.
  • Досвід роботи Михайло-Ларинської сільської ради. — Михайло-Ларине, 2006. — С. 2.
  • Голубцов Владимир, священник. История села Михайло-Ларино.М-Принт, 2007.

Saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Modern Karte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

http://uamaps.com/nikolaevskaya/zhovtnevyy/mikhaylo_larinoe/

Vēsturisku kartes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

https://web.archive.org/web/20101009120944/http://fotki.yandex.ru/users/glbtsv2009/album/35601/