Mikolajivas apgabala novadpētniecības muzejs
| Mikolajivas apgabala novadpētniecības muzejs | |
|---|---|
| Миколаївський обласний краєзнавчий музей | |
 Ieeja muzejā | |
| Dibināts | 1913. gada 15. decembris |
| Atrašanās vieta |
 Naberežna iela 29, Mikolajiva, Ukraina |
| Koordinātas | 46°58′19″N 32°00′24″E / 46.97194°N 32.00667°EKoordinātas: 46°58′19″N 32°00′24″E / 46.97194°N 32.00667°E |
| Direktors | Volodimirs Mihailovs |
| Mājaslapa |
www |
.jpg)
.JPG)
Mikolajivas apgabala novadpētniecības muzejs (ukraiņu: Миколаївський обласний краєзнавчий музей) ir Mikolajivas apgabala vēsturei veltīts muzejs Mikolajivā, Ukrainā. Tas dibināts 1913. gada 15. decembrī un ir viens no vecākajiem muzejiem Ukrainā.[1]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Muzeja aizsākums ir 1803. gadā Mikolajivā (tolaik Nikolajevā), kad tika izveidots Retumu kabinets. To izveidoja pēc admirāļa de Traverses rīkojuma, lai uzglabātu no apkaimes atvestos priekšmetus. Līdz 1806. gadam tā bija vienīgā vieta, kurp tika vesti arheoloģiskie atradumi no Ukrainas dienvidu daļas (tolaik Jaunkrievijas), un tas bija viens no vecākajiem senlietu muzejiem Krievijas Impērijā.[2]
Vairāk nekā 40 gadus muzejā tika apkopoti vērtīgi visa novada amatnieku darbi. Aculiecinieki, kas apmeklēja muzeju 19. gadsimta sākumā, liecina, ka muzeja krājumā bijuši minerāli, gliemežvāki, dzīvnieku izbāzeņi, etnogrāfiski eksponāti. Bija arī kartes, pilsētu, ēku plāni un kuģu modeļi. Kolekcija bija tam laikam tradicionāla — te atradās dabas un senatnes artefakti. 1830. gados muzeja priekšmeti tika pārsūtīti uz Odesu, Hersonu un Kerču, un tikai neliela daļa eksponātu palika Mikolajivas muzejam.
1838. gadā muzejam tika uzbūvēts īpašs paviljons.
1856. gadā pēc Krievijas Impērijas sakāves Krimas karā un miera līguma nosacījumu rezultātā tās Melnās jūras flotes iestāžu personāls tika ievērojami samazināts. Likvidēts tika arī retumu kabinets. Tādējādi senlietu kolekcijas tika atstātas bez pienācīgas uzmanības un pārvietotas uz dažādu pilsētas iestāžu fondiem un arhīviem.
Muzejs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1912. gada februārī Mikolajivas domē vērsās 1909. gadā mirušā Emanuila Franceva pēcteči, kurš bija unikālu dabaszinātņu kolekciju īpašnieks. Pēc viņa testamenta šī kolekcija tika dāvināta pilsētai, taču pirms tam bija jāizpilda vairākas prasības, tai skaitā — jānodrošina telpas kolekcijas saglabāšanai. Dome izveidoja īpašu komisiju, kuras sastāvā bija Domes runasvīri un pazīstami sabiedriskie darbinieki. Par komisijas vadītāju tika izvēlēts Serhijs Haidučenko.[3]
Svētdien, 1913. gada 15. decembrī, muzeja atklāšanas ceremonijā piedalījās mērs M. Ļeontovičs, pilsētas Domes pārstāvji un daudzi viesi. Muzeja pirmais direktors bija S. Haidučenko.[3]
Pēc atklāšanas daudz kas mainījās: fondos tika saņemti jauni arheoloģijas priekšmeti (īpaši no izrakumiem netālajā Olbijā),[4] interesanti dokumentāli avoti, fotogrāfijas, ieroči, etnogrāfijas un numismātikas priekšmeti. Arī dabaszinātņu kolekcija bija papildinājusies. Pilsētas valdība bija iedevusi naudu senlietu iegādei. Muzeja arhīvā glabātajā finanšu grāmatā par 1913.—1916. gadu iekļauti rēķini un čeki ar iegādāto priekšmetu sarakstu. 1916. — 1917. gadā S. Haidučenko kopā ar A. Petraščuku devās uz lielkņaza Mikolas Mikolajoviča muižu Jekaterinoslavas guberņā. No šīs vietas viņi atveda kazaku kapu krustu, "akmens sievieti", arheoloģiskos priekšmetus, putnu izbāzeņus un dzīvniekus.
1918. gadā 58. Prāgas kājnieku pulka muzeja eksponāti tika nodoti pilsētas muzeja krājumam, un 1920. gada septembrī Mikolajivas ostas komandieris atļāva muzejam nodot divus novecojušus Melnās jūras flotes čuguna lielgabalus.[3]
1920. gadā pēc vietējās pašvaldības iniciatīvas tika organizēta Olbijas ekspedīcija. Tādējādi arheoloģiskā muzeja krājums tika papildināts ar 1634 vienībām.[3] Kopš tā laika pats muzejs kļuva pazīstams kā vēsturiskais un arheoloģiskais, bet dabas kolekcija, lai atbrīvotu vietu, kļuva par atsevišķu muzeju.[5]
Pēc S. Haidučenko nāves 1923. gada maijā par muzeja direktoru kļuva Feodosijs Kaminskis — arheologs, novadpētnieks, popularizētājs.
F. Kaminskis sadarbojās ar arheologu, Olbijas ekspedīcijas vadītāju B. Farmakovski. No 1925. gada viņš piedalījās ekspedīcijā un bija iesaistīts arheoloģiskā rezervāta "Olbija" veidošanā. Visi izrakumos iegūtie materiāli tika nosūtīti muzeja krājumam. F. Kaminskis sniedza nozīmīgu ieguldījumu arī citu reģiona vēstures pieminekļu saglabāšanā.
Muzejam bija vajadzīga lielāka telpa ekspozīcijai, un F. Kaminskis sāka meklēt jauno vietu. 1929. gada martā Padomju laukumā notika muzeja jaunās ekspozīcijas svinīgā atklāšana. Tolaik muzeja krājumā bija vairāk nekā 19 000 vienību.[5] Taču pēc sešiem mēnešiem, kad sākās krimināllietu fabrikācija pret ukraiņu inteliģenci, direktors Kaminskis tika apsūdzēts par dalību izdomātajā Ukrainas Atbrīvošanas savienībā un 25 gadus atradās soda nometnēs. Represijām neizbēga arī citi muzeja darbinieki. Tika arestēts arī ievērojamais novadpētnieks un zinātnieks M. Lahuta.[5]
Muzeja ekspozīcija 1930. gados kļuva ļoti politizēta, kas ietekmēja tā vērtību. Muzeja krājums bija samazinājies līdz 12 000 vienībām.[5]
1936. gadā sakarā ar Padomju laukuma rekonstrukciju muzejs pārcēlās uz ēku Inženieru ielā 1, bet pēc dažiem gadiem uz Dekabristu ielu 32.[4] 1940. gadu sākumā muzejā tika atvērtas jaunas nodaļas: Olbijas, feodālisma, Mikolajivas vēstures un ieroču vēstures, pēdējā bija eksponēti 17. gadsimta turku ieroči un 18. gadsimta Krievijas un Turcijas kara laika ieroči.
Vācu okupācijas laikā 1943. gadā muzejs saņēma jaunu, lielāku ēku. Muzeja direktors un sargs tajā saņēma dzīvokļus. Atjaunotajā muzejā sāka rīkot izstādes un atvēra to apmeklētājiem, no kuriem 75% bija vācu virsnieki un karavīri. Tomēr 1943. gada beigās, kad Mikolajivai tuvojās padomju karaspēks, vācieši vērtīgāko daļu arheoloģisko eksponātu pārveda uz Kēnigsbergu, un tie tiek uzskatīti par pazaudētiem līdz mūsdienām. Muzeja jaunā ēka tika smagi sapostīta karadarbības gaitā.
Pēc Otrā pasaules kara muzeja darbinieki sagatavoja jaunu ekspozīciju un atjaunotus eksponātus.
1950. gada novembrī notika vēstures un dabas vēstures muzeju apvienošana Mikolajivas reģionālā novadpētniecības muzejā. Dabas kolekcijām tika izveidota īpaša izstāde. Šeit tika izstādīti priekšmeti no E. Franceva kolekcijas: minerāli, koraļļi, izbāžņi dzīvnieki, putni, zivis. Izstāde tika dēvēta par "skolas telpu", jo tās eksponāti kalpoja kā didaktisks materiāls botānikas, zooloģijas, ģeogrāfijas, ķīmijas, mineraloģijas studijām.
1960.—1990. gados notika daudz izmaiņu. Tika veiktas kolekcionēšanas ekspedīcijas uz citām PSRS pilsētām. Jauni muzeji tika atvērti skolās, Mikolajivas apgabala pilsētās un ciemos. Muzeja darbinieku darbinieki viņiem sniedza metodisku un praktisku palīdzību. Apgabala muzejs bija kļuvis attīstītāks, jo tika paplašinātas tā nodaļas. 1972. gadā tika atvērts Aleksandra Suvorova Očakivas Militārais un vēstures muzejs.
No 1973. līdz 1985. gadam muzeja vadītāja bija Vira Čerņavska. Viņas vadīšanas laikā tika atvērtas jaunas nodaļas un izveidota jauna ekspozīcija. 1998.—2008. gadā muzeju vadīja Ludmila Hlopinska
No 1944. līdz 2012. gadam muzejs atradās pārpildītās nelielās telpās, kas piederēja Sv. Jāzepa Romas katoļu baznīcas kompleksam. Tāpēc ilgu laiku bija atvērtas tikai divas vai trīs izstāžu zāles.[5] Eksponāti tika glabāti ārkārtīgi sarežģītos apstākļos — 400 vienības uz 1 m².[4] Pie tam ik gadu muzeja fondi tika papildināti par 3—4 tūkstošiem eksponātu.
Kopš 2012. gada 22. septembra muzejs izvietojies Vecajās flotes kazarmās,[6] kas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. To galvenā ēka ir atjaunota un ir atvērta apmeklētājiem. Trīs stāvos izvietoti eksponāti, ekspozīcijā ir 21 zāle (no tām trīs ar mainīgu saturu).[5] Pirmajā no tām atrodas Emanuila Franceva kolekcija. Turpmāk Veco flotes kazarmu teritorijā bija plānots izveidot īstu muzejpilsētu,[7] taču to iztraucēja karš.
Ēka
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Veco flotes kazarmu kompleksu būvējis arhitekts Karls Akroids 1840.—1841. gadā.[4]
Krājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Muzeja krājumā atrodas vairāk nekā 160 tūkstoši priekšmetu.[2] Šeit ir unikāla dabas un arheoloģisko objektu kolekcija, kas aizsākas ar vēlā paleolīta periodu, seno grāmatu, pielūgsmes priekšmetu, etnogrāfijas, numismātikas, ieroču u.c. kolekcijas.
Struktūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mikolajivas apgabala novadpētniecības muzejs ir muzeju apvienība. Tās sastāvā (papildus galvenajam) ietilpst:[1]
- Kuģu būves un flotes muzejs (atklāts 1978. gadā);
- Pagrīdes un partizānu kustības muzejs Mikolajivas apgabalā Lielā Tēvijas kara laikā;
- Očakivas A. V. Suvorova militārās vēstures muzejs;
- Pervomajskas novadpētniecības muzejs;
- Muzejs "Partizānu dzirkstele" Krimkas ciemā.
Kopā ar nodaļām muzeju 2000. gadu sākumā gadā apmeklēja vairāk nekā 150 000 cilvēku.[1]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 «Museums - The Nikolaev city council». web.archive.org. 2003-11-07. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2003-11-07. Skatīts: 2023-03-30.
- ↑ 2,0 2,1 «Mykolaiv city, Ukraine travel guide». ukrainetrek.com. Skatīts: 2023-03-30.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 «До 145-річчя від дня народження С. І. Гайдученка». mk.archives.gov.ua. Skatīts: 2023-03-30.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 «Миколаївський обласний краєзнавчий музей». laginlib.org.ua. 2013-11-15. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-11-15. Skatīts: 2023-03-30.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 «Історія музею». www.museum.mk.ua. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-03-30. Skatīts: 2023-03-30.
- ↑ Inforotor. Открытие музейного комплекса «Старофлотские казармы» планируется провести 22 сентября
- ↑ «НикВести». «В «Старофлотских казармах» обоснуется николаевский краеведческий музей». Никвести. Skatīts: 2023-03-30.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mikolajivas apgabala novadpētniecības muzejs.
