Mušmires
| Mušmires | |
|---|---|
 Zaļā mušmire (Amanita phalloides) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Apakšvalsts | Augstākās sēnes (Dikarya) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Agaricomycetes) |
| Apakšklase | Agaricomycetidae |
| Rinda | Atmateņu rinda (Agaricales) |
| Apakšrinda | Jumteņu apakšrinda (Pluteineae) |
| Dzimta | Mušmiru dzimta (Amanitaceae) |
| Ģints | Mušmires (Amanita) |
 Mušmires Vikikrātuvē | |
Mušmires (Amanita) ir aptuveni 700 sugu liela lapiņu sēņu ģints, kas pieder mušmiru dzimtai. Latvijā atrastas 19 sugas, visā Ziemeļeiropā ap 30.[1][2] GBIF 2021. gada beigās norāda pasaulē pavisam 712 mušmiru ģints sugu.[3] Ģints zinātnisko aprakstu devis Pēšons 1794. gadā.[4] Daļa mikologu no mušmiru ģints nodala makstsēnes,[5] tomēr 21. gadsimta sākumā vairums autoru uzskata tās par mušmiru ģints īpašu sekciju.
Apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mušmires ir vidēja līdz liela izmēra cepurīšu sēnes, ar bieži spilgti krāsotām cepurītēm, uz kurām ilgstoši saglabājas vispārējā un daļējā plīvura atliekas plēksnīšu, retāk lēveru veidā. Cepurītes forma no izliektas līdz plakanai, lapiņas mīkstas, baltas (reti vāji dzeltenīgas), brīvas. kātiņš tievs, balts vai dzeltens, gluds vai šķiedrains, apakšgalā ietverts vaļīgā makstī vai retāk makstveida gredzenā, mušmirēm ar gredzenu kātiņa vidusdaļā, makstsēnēm bez. Sporas bezkrāsainas, apaļas līdz eliptiskām, to birumraksts baltā krāsā.[2][5] Ģints tipiskā suga ir sarkanā mušmire.[6]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
_Quelet_(5981754604).jpg)
.jpg)
.JPG)
.jpg)
Mušmires kopumā ir sastopamas visos kontinentos un klimatiskajās zonās, ieskaitot Antarktīdu.[7]
Latvijā atrastās sugas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijā atrasto sugu nosaukumi norādīti pēc LMB 2002. gada saraksta ar dažiem Latvijas mikologu 2020. gada labojumiem.[1][2]
Mušmires
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
Latīniskie nosaukumi Latviskie nosaukumi Amanita citrina Bālā mušmire Amanita virosa, Baltā mušmire Amanita strobiliformis Bārkstainā mušmire Amanita regalis Brūnā mušmire Amanita gemmata Dzeltenā mušmire Amanita eliae Elijas mušmire,
Elija mušmire -
Latīniskie nosaukumi Latviskie nosaukumi Amanita pantherina Panteru mušmire Amanita excelsa, Pelēkā mušmire Amanita muscaria Sarkanā mušmire Amanita rubescens Sarkstošā mušmire Amanita porphyria Violetbrūnā mušmire Amanita phalloides Zaļā mušmire
Makstsēnes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
Latviskie nosaukumi Latīniskie nosaukumi Alkšņu makstsēne Amanita friabilis Čūskādas makstsēne Amanita ceciliae Divkrāsu makstsēne Amanita battarrae Dzeltenbrūnā makstsēne Amanita fulva Olīvpelēkā makstsēne Amanita olivaceogrisea Oranžā makstsēne Amanita crocea Pelēkā makstsēne, arī Parastā makstsēne Amanita vaginata Smalkgredzena makstsēne Amanita submembranacea Sniegbaltā makstsēne Amanita nivalis[8]
Pazīstamākās Latvijā neatrastās sugas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sarakstā pamatā iekļautas sugas, kas vismaz 200 reizes fiksētas GBIF novērojumos vai atzīmētas kā regulāri lietojamas pārtikā ANO pārskatā.[3][9]
Amanita abrupta, Amanita albocreata, Amanita aprica, Amanita augusta, Amanita aurea, Amanita australis, Amanita basii, Amanita bingensis, Amanita bisporigera, Amanita brunnescens, Amanita caesarea, Amanita caesareoides, Amanita calopus, Amanita calyptrata, Amanita calyptratoides, Amanita calyptroderma, Amanita cheelii, Amanita chepangiana, Amanita chlorinosma, Amanita cokeri, Amanita constricta, Amanita contui, Amanita echinocephala, Amanita farinosa, Amanita flammeola, Amanita flavorubescens, Amanita flavoconia, Amanita flavorubescens, Amanita franchetii, Amanita goosensiae, Amanita hemibapha, Amanita howae, Amanita inaurata, Amanita inculta, Amanita jacksonii, Amanita lavendula, Amanita losii, Amanita mairei, Amanita marmorata, Amanita multisquamosa, Amanita nothofagi, Amanita novinupta, Amanita ochrophylla, Amanita ochrophylloides, Amanita ocreota Amanita ovoidea, Amanita pachycolea, Amanita parcivolvata, Amanita pekeoides, Amanita perphaea, Amanita persicina, Amanita pseudoporphyria, Amanita rhodophylla, Amanita robusta, Amanita roseolamellata, Amanita spissacea, Amanita spreta, Amanita submembranacea, Amanita tanzanica, Amanita torrendii, Amanita tuza, Amanita umbonata, Amanita umbrinella, Amanita xanthocephala, Amanita velosa, Amanita verna, Amanita vernicoccora, Amanita virgineoides, Amanita volvata, Amanita zambiana.
Ekoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mikorizas sēnes, sastopamas visu tipu mežos un visos kontinentos, Latvijā visas sugas aug vasarā un rudenī.[10]
Lietošana pārtikā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ēdamas vai vismaz nav indīgas ir visas Latvijā sastopamās makstsēnes, taču vairums Latvijā augošo mušmiru ir indīgas, īpaši zaļā un baltā mušmire, kuras pieder pie pasaules indīgākajām sēnēm un satur dažādu toksīnu kompleksu, kura bīstamākā sastāvdaļa ir alfa-amanitīns.[11] Puse zaļās mušmires cepurītes satur nāvējošu dozu pieaugušam cilvēkam, tāpēc pat sabirzušas sēnes daļas, nejauši pagatavotas kopā ar citām sēnēm, var būt nāvējošas. Līdz 20. gadsimta vidum mirstība no zaļajām mušmirēm sasniedza 60-70%, mūsdienās valstīs, kur pieejama attīstīta medicīna, tā kritusies līdz 10-15%.[12] Pie šīs pašas grupas pieder baltā mušmire un Latvijā neatrastā, bet Dienvideiropā pavasaros biežā Amanita verna. Tikmēr cēzaru mušmire, kas tāpat sastopama Dienvideiropā, jau kopš antīkā laikmeta tikusi uzskatīta par delikatesi un pasniegta Romas imperatoru galdos.[9][13] Latvijā ir arī dažas ēdamas mušmires, no kurām bieži sastopama sarkstošā mušmire, tomēr to reti ievāc bīstamās līdzības dēļ ar indīgajām mušmirēm.
Psihoaktīvās vielas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Saindēšanās ar daļu mušmiru sugu izsauc halucinācijas, kā arī citus negatīvus efektus, kā muskuļu koordinācijas zaudēšanu. Parasti par to ir atbildīgs muscimols, kuru satur sarkanā mušmire un tās tuvākās radinieces[14] — Latvijā tās ir dzeltenā, brūnā, panteru un aizsargājamā Elijas mušmire. Nāves gadījumi, saindējoties ar muscimolu, ir reti un parasti notiek ar bērniem vai hroniski slimiem ļaudīm.[15]
Attēlu galerija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
-
-
-
-
-
-
-
Ziemeļamerikā sastopamā Amanita roseotincta
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Latvijā konstatētās sēņu sugas Arhivēts 2019. gada 8. novembrī, Wayback Machine vietnē. — Cepurīšu sēnes — A
- ↑ 2,0 2,1 2,2 I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 33.-34. lpp.
- ↑ 3,0 3,1 GBIF sugu saraksts
- ↑ Mycobank — Amanita
- ↑ 5,0 5,1 «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 187., 192. lpp.
- ↑ Index Fungorum
- ↑ GBIF mušmiru atrašanas vietu karte
- ↑ A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 66. lpp.
- ↑ 9,0 9,1 Boa E. (2004). Wild Edible Fungi: A Global Overview Of Their Use And Importance To People (Non-Wood Forest Products). Food & Agriculture Organization of the UN. p. 135. ISBN 978-92-5-105157-3.
- ↑ Sēnes.lv: Mušmires
- ↑ Köppel C (1993). "Clinical symptomatology and management of mushroom poisoning". Toxicon. 31 (12): 1513—40. doi:10.1016/0041-0101(93)90337-I. PMID 8146866.
- ↑ Benjamin, Denis R. (1995). Mushrooms: Poisons and Panaceas—A Handbook for Naturalists, Mycologists and Physicians, p.215. New York: WH Freeman and Company. ISBN 978-0-7167-2600-5.
- ↑ Mediterranean vegetables : a cook's ABC of vegetables and their preparation in Spain, France, Italy, Greece, Turkey, the Middle East, and north Africa with more than 200 authentic recipes for the home cook. Wright, Clifford A
- ↑ Chilton, WS; Ott, J (1976). "Toxic metabolites of Amanita pantherina, A. Cothurnata, A. Muscaria and other Amanita species". Lloydia. 39 (2—3): 150—7. PMID 985999.
- ↑ Spoerke, David (Ed) (1994). Handbook of mushroom poisoning : diagnosis and treatment. Boca Raton: CRC Press. p. 269. ISBN 978-0-8493-0194-0. OCLC 29913834.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mušmires.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia of Life raksts (angliski)
- Mycobank (angliski)
- Index Fungorum (angliski)