Makstsēnes
| Makstsēnes | |
|---|---|
 Apakšsekcijas tipiskā suga — pelēkā makstsēne. | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Agaricomycetes) |
| Kārta | Atmateņu rinda (Agaricales) |
| Dzimta | Mušmiru dzimta (Amanitaceae) |
| Ģints | Mušmires (Amanita) |
| Apakšģints | Makstsēnes (Vaginatae) |
Makstsēnes jeb makstssēnes (Vaginatae, arī Amanitopsis) ir mušmiru ģints sēņu taksons ar īpašām morfoloģiskām iezīmēm, kas tās vizuāli nošķir no citām mušmirēm.
Taksonomija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Starp mikologiem pastāv dažādi uzskati par to, vai makstsēnes ir atsevišķa ģints (Amanitopsis), mušmiru ģints atsevišķa apakšģints vai tikai mušmiru ģints un mušmiru apakšģints atsevišķa apakšsekcija (Vaginatae). Tomēr arī pēdējā uzskata piekritēji sauc makstsēnes par īpatnējāko mušmiru apakšģints sadaļu no šī sadalījuma trijām apakšsekcijām — mušmiru, cēzarmušmiru un makstsēņu.[1] Visumā makstsēnēm latīniski ir nostiprinājies mušmiru ģints nosaukums Amanita kā pirmais vārds, tomēr latviešu nosaukumi tām par mušmirēm netiek mainīti. Makstsēnēm agrāk dotais nosaukums Amanitopsis pašlaik mikoloģijā ir saglabātā statusā (nomen conservandum), kas nozīmē, ka termins joprojām tiek atzīts kā legāli lietojams, lai gan vairs nesaskan ar pieņemto sistemātiku.
Latviešu un krievu sēņu noteicējos makstsēnes (krievu: Поплавки) parasti tiek nodalītas no mušmirēm kā īpaša grupa.[2][3][4]
Kopējais zināmo makstsēņu sugu daudzums 2020. gadā bija 233, tomēr gandrīz tikpat iespējamu sugu ir nepārbaudītā statusā.[5] Jaunas makstsēņu sugas 21. gadsimtā vēl tikušas atklātas pat tādā lielpilsētā kā Čikāga.[6] Makstsēnes, tāpat kā gandrīz visas citas sēnes, pašlaik ir nepietiekami pētītas, lai pašreizējo to klasifikāciju varētu uzskatīt par ilglaicīgi stabilu.
Morfoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
_Bon_54495_crop.jpg)
_Bas_28102.jpg)
- Augļķermeņi: cepurīšu sēnes, lapiņu sēnes, nelieli, mazāki kā citām mušmirēm, lietojami pārtikā.
- Cepurīte: sākumā gandrīz olveidīga, tad zvanveida un pusapaļa, vēlāk izpletusies. Daļai sugu ar pauguru. Platums 5—10 cm, plānajās rievotajās malās izteikts svītrojums uz centru. Krāsa dzeltenbrūna līdz oranžai vai no olīvpelēkas līdz baltai. Uz cepurītes reizēm var būt saglabājušās kopējā plīvura atliekas plēves vai plēksnīšu veidā. Virsmiziņa gluda, spīdīga.
- Lapiņas: brīvas (nav pieaugušas kātiņam), ciešas, parasti baltas, reizēm pelēcīgas vai viegli sārtas.
- Kātiņš: Parasti balts, retāk pelēcīgs vai cepurītes krāsā, zvīņots, cilindrisks, trausls. Viegli atdalāms no cepurītes. Parasti garš, salīdzinot ar cepurīti. Bez gredzena. Pamatne ietverta plašā, labi attīstītā makstī — kopējā plīvura atliekā.[4]
- Mīkstums: plāns un trausls, balts, parasti nemaina krāsu ievainojumu vietās, dažām sugām iespējama viegla krāsošanās cepurītes malās.
- Sporas: noapaļotas, reizēm apaļas, bezkrāsainas, gludas, masā baltas. Joda šķīdumā nekrāsojas.
Ekoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mikorizas sēnes, sastopamas visu tipu mežos, arī apstādījumos vai aizaugošos purvos. Latvijā visas sugas aug vasarā un rudenī.[7]
Barības vērtība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tāpat kā par citām sēnēm, arī par makstsēņu lietošanu uzturā ir dažādi viedokļi. Vairums avotu norāda, ka lielākā daļa makstsēņu, ieskaitot Latvijas mežos biežākās dzeltenbrūno, oranžo un pelēko, ir ēdamas, tomēr tie tās neiesaka ievākt nepieredzējušiem sēņotājiem, kuri tās spēj sajaukt ar indīgām sēnēm. Vairums mūsdienu Rietumu autoru iesaka visas vai gandrīz visas makstsēnes pirms ēšanas novārīt,[7] un Vebstera vārdnīca pat apgalvo, ka vairums makstsēņu ir indīgas.[8] Latvijas autoru viedokļi par biežāko makstsēņu novārīšanas nepieciešamību ir pretrunīgi.[2][3][7]
Līdzīgas sēnes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Makstsēnes nezinātājs var sajaukt ar bieži sastopamajām tām radnieciskajām sugām — citām mušmirēm. Tomēr makstsēnēm uz kātiņa nav citām mušmirēm raksturīgā gredzena, un makstsēņu cepurīšu malās virsmiziņa ir bieži strīpota centra virzienā, jo tai cauri spīd lapiņas, kamēr mušmiru cepurītes malās mīkstums ir biezāks un svītrojums nav vai gandrīz nav redzams. Parasti uz makstsēņu cepurītes virsmas nav arī mušmirēm raksturīgo plīvura palieku plēksnīšu veidā, tomēr tā nav droša pazīme un neattiecas uz visām sugām.
Latvijā zināmās makstsēņu sugas[7]
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]| Latviskie nosaukumi | Latīniskie nosaukumi |
|---|---|
| Alkšņu makstsēne | Amanita friabilis |
| Čūskādas makstsēne | Amanita ceciliae |
| Divkrāsu makstsēne | Amanita battarrae |
| Dzeltenbrūnā makstsēne | Amanita fulva |
| Olīvpelēkā makstsēne | Amanita olivaceogrisea |
| Oranžā makstsēne | Amanita crocea |
| Pelēkā makstsēne, arī Parastā makstsēne | Amanita vaginata |
| Smalkgredzena makstsēne | Amanita submembranacea |
| Sniegbaltā makstsēne | Amanita nivalis[2] |
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ High undescribed diversity of Amanita section Vaginatae in northern Thailand. Thongbai B, Hyde KD, Lumyong S, Raspé O. Doi 10.5943/mycosphere/9/3/3. Guizhou Academy of Agricultural Sciences
- ↑ 2,0 2,1 2,2 A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 66. lpp.
- ↑ 3,0 3,1 A.Antone, “Sēnes”, Avots, 2003., 137.-138. lpp. ISBN 9984-757-05-6.
- ↑ 4,0 4,1 «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 192. lpp.
- ↑ Amanitaceae.org: Vaginatae
- ↑ Mushroom The Journal: Vaginatae SubSection
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 Sēnes.lv: Makstsēnes
- ↑ Merriam-Webster: Definition of Amanitopsis