Nadruva
Nadruva (latīņu: Nadrowia) jeb Nadrava (vācu: Nadrauen) bija viena no senprūšu zemēm, kas atradās Prēgeles (Pregoļjas) upes augštecē, robežojās ar Sembas un Notangas (rietumos), Bārtas (dienvidos), Skalvas (ziemeļos) un Sudavas (austrumos) zemēm.
Nadruvas teritorijas pamatdaļā mūsdienās ir Kaļiņingradas apgabala Gusevas, Čerņahovskas un Ozjorskas rajoni.
Krusta kari
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1253. gadā Lietuvas karalis Mindaugs dāvināja Vācu ordenim Livonijā par solīto palīdzību cīņā pret žemaišu kunigaiti Vikintu viņa pārvaldīto Žemaitijas daļu un jātvingu apdzīvotās Dainavas, kā arī visu Nederavu (Nadruvu?), Vizaini un Vangu abos Nemunas lejteces krastos. Vācu ordenis Nadruvu iekaroja un kristianizēja tikai pēc Lielās prūšu sacelšanās apspiešanas 1276. gadā.
Turpmākajos gadsimtos Nadruvā notika vietējo iedzīvotāju pakāpeniska pārtautošana. Pēc Vācu ordeņa sakāves 15. gadsimtā šeit ieceļoja žemaiši un lietuvieši, bet pēc 1710. gada Lielā mēra epidēmijas to no jauna kolonizēja vācu ieceļotāji.
| ||||||