Narvas kauja (1700)

Narvas kauja
	Daļa no Lielā Ziemeļu kara
	; Zviedru uzbrukuma sākums Narvas aplencējiem (D. fon Krafta glezna, pēc 1700).
Datums	1700. gada 30. novembrī
Vieta	Narva, Zviedru Vidzeme; ( Igaunija)59°22′00″N 28°11′00″E / 59.3667°N 28.1833°EKoordinātas: 59°22′00″N 28°11′00″E / 59.3667°N 28.1833°E
Iznākums	zviedru uzvara
Karotāji
Zviedrija	Krievijas cariste
Komandieri un līderi
Kārlis XII, Karls Gustavs Renskjolds	Šarls de Kruā, Ivans Trubeckojs, Boriss Šeremetjevs
Spēks
Narvas garnizons:; 1 800 karavīru; 297 lielgabalu; Zviedru karaspēks:; 10 500 karavīru; 37 lielgabali	37 000 karavīru; 195 lielgabalu
Zaudējumi
667 kritušo; 1 247 ievainoto	līdz 18 000 (kritušo, noslīkušo, nosalušo, ievainoto, gūstā saņemto)
	Vieta starp Igaunija Vieta starp Igaunija

1700. gada Narvas kauja jeb kauja pie Narvas (zviedru: Slaget vid Narva, krievu: Битва при Нарве) bija lielākā kauja Lielajā Ziemeļu kara sākumā 1700. gada 30. novembrī pie krievu aplenktā Narvas cietokšņa starp Zviedrijas (10 000 vīru) un Krievijas caristes (līdz 40 000 vīru) karaspēkiem. Zviedrijas karaspēks ar karali Kārli XII priekšgalā uzvarēja vairākkārt lielāko krievu karaspēku Pētera I noalgotā feldmaršala Šarla de Kruā (Charles Eugène de Croÿ) vadībā un pārtrauca Narvas aplenkumu.

Priekšvēsture

Pretzviedru koalīcijas iecerētais 1700. gada zibenskarš Zviedru Vidzemē neizdevās un Augusts II Stiprais atkāpās uz Kurzemes hercogistes teritoriju, toties zviedri šajā laikā Kārļa XII vadībā sešu nedēļu laikā sakāva Dānijas karaspēku un 18. augustā piespieda parakstīt Trāventāles miera līgumu. Jau pirms kara pieteikšanas Pēteris I pie Ingrijas robežām sapulcināja milzīgu karaspēku, kas pēc Krievijas kara pieteikuma Zviedrijai 19. augustā iegāja Zviedru Ingrijas teritorijā un 19. septembrī sasniedza Narvu, ko aizsargāja apmēram 3000 liels zviedru garnizons ģenerālmajora Pētera Arvīda Horna vadībā. Krievu karaspēks ieņēma Igaunijas austrumu daļu un noslēdza aplenkumu. Zviedri kuģos šķērsoja Baltijas jūru un izcēlās Pērnavā, devās uz Rēveles cietoksni, no turienes šķērsoja izpostīto Zviedru Igauniju.

Vidzemes zemnieks Stepiņš Krauklis kalpoja kā ceļa vadonis karaļa armijai, kas pa slepenām takām aizveda Kārļa XII karaspēku krievu aizmugurē cauri ienaidnieka ieņemtajai Viruzemei un negaidīti sasniedza krievu pirmās pozīcijas.^[1] Pārsteiguma kauja starp 800 jātnieku lielo karaļa Kārļa XII zviedru avangardu un 5000 krievu kazakiem ģenerāļa Borisa Šeremetjeva vadībā notika pie Pihajegi upes, piespiežot kazakus bēgt uz krievu galveno nometni. Kad cars Pēteris I uzzināja par zviedru armijas tuvošanos, viņš pameta Narvas aplenkuma nometni un pārcēlās pāri Narvas upei. Igaunijas pusē esošā krievu karaspēka komandēšanu pārņēma feldmaršals Šarls de Kruā.

Norise

Krievu karaspēks Narvas rietumu pusē bija izracis kilometriem garu aplenkuma valni ar koka pāļiem, starp kuriem atradās karavīru teltis. Tā ziemeļu daļā izvietojās ģenerāļa A. Golovina komandētās daļas, vidū bija Novgorodas gubernatora I. Trubeckoja daļas, bet dienvidu daļu komandēja ģenerālis Ādams Veide, un Boriss Šeremetjevs komandēja kazaku kavalēriju.

Ģenerālmajora Georga Johana Maidela komandētā vienība pārrāva krievu aizsardzības valni, tad ģenerāļa Rēnšelda (Rehnskiöld) vienība gar vaļņa iekšpusi deva triecienu uz ziemeļiem, bet ģenerālmajora Oto Vēlinga (Vellingk) vienība uz dienvidiem.

Zviedrijas karaspēks kaujā zaudēja 31 kritušos virsniekus un 700—900 kareivju, ap 1200 tika ievainoti. Krievijas karaspēka zaudējumi sasniedza no 6 līdz 10 tūkstošiem kritušo un ievainoto, ap 20 tūkstoši tika saņemti gūstā,^[2] ieskaitot 5 ģenerāļus Š. de Kruā, L. N. fon Hallartu, I. Trubeckoju, Ā. Veidi, A. Imeretinski, 10 pulkvežus un 130 citus virsniekus. Zviedru rokās nonāca 230 krievu kaujas karogu, ap 180 lielgabalu, 20 tūkstoši muskešu un cara kara kase ar 32 tūkstošiem rubļu.

Sekas

Krievu karaspēka paliekas atkāpās uz Novgorodu, kopējais Pētera I karaspēks 1700. gada beigās bija tikai 34 tūkstošus karavīru liels. Kārlis XII pēc uzvarētās Narvas kaujas ierīkoja karaspēka ziemas nometni pie Tērbatas. Saksijas karaspēks atkāpās no Rīgas, ieņēma stipro Kokneses cietoksni un apmetās ziemas nometnē Kurzemes hercogistē (Sēlijā) un Lietuvā. 1701. gada ziemā Biržu pilī notika sarunas starp Augustu II un Pēteri I par tālāko kara taktiku. Nākamā izšķirošā kauja notika 1701. gada 19. jūlijā starp Saksijas, Krievijas un Zviedrijas karaspēkiem Spilves pļavās Pārdaugavā ("Daugavas kauja"), kurā atkal uzvarēja Zviedrijas karaspēks.

Kaujas plāns
Kārlis XII (priekšplānā) uzbrukuma laikā krievu aplenkuma valnim (anonīma gravīra, pēc 1700)
Kārlis XII un sagūstītie Krievijas virsnieki (Šarls de Kruā u.c.) ar krievu kaujas karogiem pie Narvas

Atsauces

↑ Uldis Ģērmanis. Latviešu tautas piedzīvojumi^{[novecojusi saite]} 55. nodaļa: Lielā sazvērestība. Stokholma: 1959.
↑ Christer Kuvaja: Karolinska krigare 1660–1721. Schildts Förlags AB, 2008 (zviedriski)

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Narvas kauja.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)

[1] Uldis Ģērmanis. Latviešu tautas piedzīvojumi^{[novecojusi saite]} 55. nodaļa: Lielā sazvērestība. Stokholma: 1959.

[2] Christer Kuvaja: Karolinska krigare 1660–1721. Schildts Förlags AB, 2008 (zviedriski)

[1]

[2]