Ludvigs Nikolajs fon Hallarts

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ludvigs Nikolajs fon Hallarts
Ludwig Nikolaus von Hallart
Ludvigs Nikolajs fon Hallarts
Personīgā informācija
Dzimusi 1659. gada 12. oktobrī
Huzuma, Šlēzvigas hercogiste (tagad Šlezviga-Holšteina, Karogs: Vācija Vācija)
Mirusi 1727. gada 27. maijā (67 gadi)
Valmiermuiža, Rīgas guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Nodarbošanās ģenerālis

Ludvigs Nikolajs fon Hallarts (Ludwig Nikolaus von Hallart) (1659–1727) bija Pētera I armijas ģenerālis, muižnieks, Valmiermuižas nomnieks, hernhūtiešu kustības atbalstītājs.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1659. gadā Dānijai piederošajā Huzumā ģenerālmajora Heinriha Hallarda "Elliota" (1620–1681) un viņa sievas Kunigundes ģimenē. Dienēja Saksijas armijā, apguva militārā inženiera profesiju. Lielā Ziemeļu kara laikā piedalījās Saksijas armijas karagājienā uz Baltijas provincēm, kur pārgāja Krievijas cara Pētera dienestā un ieguva ģenerāļa pakāpi. Pēc 1700. gada Narvas kaujas nokļuva zviedru gūstā. 1705. gadā viņu apmainīja pret krievu sagūtīto zviedru ģenerāli Arvīdu Hornu (Arwid Horn) un 1706. gadā nozīmēja par Saksijas sūtni Krievijā. Pēc karaļa Augusta Stiprā atteikšanās no Polijas-Lietuvas kopvalsts troņa viņš 1706. gadā atkal pārgāja Krievijas militārajā dienestā. Viņš vadīja Polockas nocietinājumu būvi, 1708. gadā komandēja 3. divīziju Poltavas kaujā, apbalvots ar Sv. Andreja ordeni. Pēc Krievijas armijas iebrukuma Baltijas provincēs viņš 1710. gada 18. jūnijā apprecējās ar Beļavas muižas, Ungurmuižas un Kūduma muižas īpašnieci Magdalēnu Elizabeti Leijonu (Leyon), kuras vīrs bija kritis kaujā pie Ļesnas 1708. gadā un abi dēli mira Lielā mēra epidēmijā.

1711. gadā viņš piedalījās krievu—turku karā, pēc tam dāņu, sakšu un krievu uzbrukumā zviedru kontrolē esošajām Baltijas jūras ostām Vismārai un Štrālzundei. Pēc militārajām neveiksmēm tika atstādināts no karaspēka vadības un atgriezās pie sievas Vidzemē. 1716. gadā viņš devās uz Saksiju, kur bija Saksijas cietokšņu ģenerālinstruktors. Drēzdenē viņš iepazinās ar piētisma idejām un jauno grāfu Ludvigu Nikolaju fon Cincendorfu, kas 1722. gadā savos zemes īpašumos Saksijā izveidoja pirmo Hernhūtes brāļu draudzi.

1721. gadā kopā ar piētistu sludinātāju Albertu Antonu Fīrortu (Vierorth) uzturējās Pēterburgas galmā, tad komandēja Krievijas armiju austrumu Ukrainā. 1723. gadā Menšikova intrigu dēļ viņš tika atcelts no komandēšanas un devās uz Pēterburgu. 1725. gadā Krievijas ķeizariene Katrīna I ģenerāli Hallartu apbalvoja ar Aleksandra Ņevska ordeni un piešķīra mūža rentē Valmiermuižu, Mūrmuižu, Burtnieku un Zvārtes muižas, tajā pašā gadā Valmiermuižā tika iekārtota zemnieku bērnu skola.

Miris 1727. gada 27. maijā Valmiermuižā. Viņa sieva Magdalēna Elizabete fon Hallarte kļuva par muižu mantinieci un viņa darba turpinātāju.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]