Natčezu valoda

Natčezu valoda
Ģeogrāfiskā izplatība	Luiziāna, Misisipi, Oklahoma
Ģenētiskā klasifikācija	Izolēta valoda (Golfa?)
Atzari	—
Natčezu valodas izplatība pirmskolonizācijas laikmetā.

Natčezu valoda ir izolēta Ziemeļamerikas indiāņu valoda. Tajā runāja natčezu cilts, kas vēsturiski apdzīvoja tagadējos Misisipi un Luiziānas štatus.

Valoda izzuda 20. gadsimtā. Pēdējā tās pratēja, čiroku un natčezu pēcnācēja Nensija Reivena nomira 1957. gadā. Natčezi cenšas atdzīvināt savu valodu. Tā tiek izmantota cilts ceremonijās, bet tikai 6 natčezi no 10 000 cilvēku lielās Oklahomas kopienas spēj saprasties šajā valodā.

Vēsture

Natčezi pārstāvēja Misisipi ielejas maundu cēlāju kultūru, kas pastāvēja vairākus gadsimtus pirms eiropiešu kolonizācijas. Par natčeziem pirmās ziņas atstājuši franči, kas viņu vidū dzīvoja no 1698. līdz 1732. gadam. Natčezu dzimtene bija Misisipi upes lejteces ieleja, kur tie dzīvoja nelielos ciematos. Centrs bija vairāk nekā 10 metrus augsts maunds,— mākslīgs zemes uzbērums. Bez tam katram ciematam bija savs neliels maunds un īpašs virsaiša dzīvojamais maunds.

Natčezu skaitu dramatiski samazināja eiropiešu ievazātās un indiāņiem nāvīgās bakas un masalas. Kāds natčezu vidū dzīvojošais de la Vente 1704. gadā rakstīja: "Pilnīgi skaidrs, ka [natčezu] tauta sešos gados ir samazinājusies par trešo daļu un to arī zina; būs gan laikam tā, ka pats Dievs grib, lai viņi atdod savu vietu citiem. Franči 18. gadsimta sākumā atstāja pirmās liecības ne tikai par neparasto natčezu sabiedrisko iekārtu, bet arī valodu.

Sākotnēji natčezi bija franču sabiedrotie, taču franču kolonistu ielaušanās cilts zemēs 1729. gadā izraisīja natčezu sacelšanos. 29. novembra slaktiņā viņi nogalināja 230 kolonistus, — gandrīz visus franču vīriešus, taču atturējās nonāvēt sievietes un afrikāņu vergus. Pēdējie Ziemeļamerikas maundu cēlāji līdz pamatiem nodedzināja visus eiropiešu fortus un mājas. Sekojošie trīs franču un natčezu kari turpinājās līdz 1736. gadam, pēc kuriem natčezi kā neatkarīga cilts pārstāvēja eksistēt. Nedaudzās izdzīvojušās ģimenes paglābās starp čikasaviem, krīkiem un čirokiem, kur tās tikušas uzņemtas ar godbijīgām bailēm. 19. gadsimtā "asaru ceļā" šīs ciltis ar varu pārvietoja uz Oklahomu. Lielākā natčezu daļa bija multilingvuāli, un runāja arī čiroku un krīku valodās. Pamazām jauktu laulību rezultātā natčezu valodās runājošo skaits samazinājās.

1907. gadā izdevās satikt tikai septiņus natčezus, kas brīvi runāja dzimtajā valodā, bet 1931. gadā vairs tikai divus. Valoda tika ierakstīta. 1970. gadā šos ierakstus Čikāgas Universitātē sameklēja čiroku-krīku tradicionālists un natčezu Saules Virsaitis Arčijs Sams. Viņa vectēva brālis Vats Sams bija viens natčeziem, kura balsi valodnieki ierakstīja 1930.-31. gadā.

Natčezu ciemats Misisipi lejtecē pirmskolonizācijas periodā.

Klasifikācija

Tabula. Natčezu-muskogu hipotētiskā radniecība

krīku	fayhn-	"tecēt", "plūst"
koasati	ho-fahna	"tecēt"", "plūst"
proto-muskogu	xʷaxna
natčezu	wa:n-ha:ʔiʃ	"pār-plūst"
pirms-natčezu	wanxa
natčezu-muskogu	xʷanaxa	"tecēt", "plūst"

Natčezu valoda tiek uzskatīta par izolētu valodu. Ir izteikti priekšlikumi, ka tā varētu būt attāli radniecīgi muskogu valodām. Cita hipotēze piedāvā kopā ar muskogu, atakapu, čitimahu un tuniku valodām iedalīt atsevišķā hipotētiskā golfa (Meksikas līča) valodu saimē.

Literatūra

• Kurts Vilhelms Cerams. Pirmais amerikānis. Rīga. Zinātne (sērija "Apvārsnis"). 1985.
• Deivids Mērodoks. Ziemeļamerikas indiāņi. Rīga. Zvaigzne ABC (sērija "Redzeslokā"). 1997. ISBN 9984-22-475-9, 26. lpp.