Nikolajs Delle
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Nikolajs Delle (1899—1946) bija latviešu ģeologs, Latvijas Universitātes docents, Dabaszinātņu fakultātes Ģeoloģijas institūta direktors, vairāku zinātnisku publikāciju autors.
Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1899. gada 15. septembrī Krievijas Impērijā, Nikolajevskā pie Amūras, mežkopja, vēlāk Piejūras un Sahalīnas apgabalu Valsts īpašuma pārvaldnieka, Pētera Delles ģimenē. Savas dzīves pirmajos gados viņš dzīvojis un mācījies Habarovskā, kur 1917. gadā beidza Habarovskas reālskolu, bet no 1918. līdz 1919. gadam studēja Vladivostokas Politehniskā Institūta Kalninženieru nodaļā. Jau agrā jaunībā viņš piedalījās vairākās etnogrāfiskajās un paleontoloģiskajās ekspedīcijās. 1913. gadā Ivana Lopatina ekspedīcijā pētīja goļdu (nanajiešu) tautas etnogrāfiju, bet 1917.—1918. gada ziemā viņš piedalījās Urmi-Olgonas etnogrāfiskajā ekspedīcijā Vladimira Arseņjeva vadībā. No 1918. līdz 1920. gadam Delle piedalījās Sahalīnas paleontoloģiskajā ekspedīcijā profesora Afrikana Krištofoviča vadībā, kur ievāca pirmās patstāvīgās augu fosilijas.
1922. gadā, pārcēlies uz Latviju, Delle iestājās Latvijas Universitātē, kur sāka studijas Dabas zinātņu un matemātikas fakultātē, Ģeoloģijas nodaļā. 1925. gadā viņu pieņēma darbā LU Ģeoloģijas un paleontoloģijas institūtā par subasistentu. 1932. gadā par darbu "Rīgas-Jelgavas zemuma ģeoloģiskā būve" Delle saņēma pirmo Krišjāņa Barona fonda prēmiju. 1934. gadā Delle aizstāvēja kandidāta disertāciju “Devona nogulumi Zemgales līdzenumā”. 1935. gadā pabeidza darbu "Zemgales līdzenuma, Augšzemes un Lietuvas devona nogulumi", kas ir Delles lielākais un tajā laikā pilnīgākais darbs par Latvijas devonu. To pieņēma kā habilitācijas darbu, kā rezultātā 1937. gadā Delle kļuva par LU privātdocentu, bet pēc gada par docentu. No 1936. gada viņš sāka aktīvi darboties Zemes bagātību pētīšanas komitejā, ko vēlāk pārveidoja par institūtu. 1938. gadā par darbu "Zemgales līdzenuma, Augšzemes un Lietuvas devona nogulumi" Delle ieguva otro Krišjāņa Barona fonda prēmiju. 1939. gada 23. oktobrī par izcilu darbību ģeoloģijā viņu apbalvoja ar Atzinības krustu. 1940. gadā viņu iecēla par Dabaszinātņu fakultātes Ģeoloģijas institūta direktoru. Laika posmā no 1925. līdz 1940. gadam Delle piedalījās daudzos ģeoloģiskās izpētes darbos, no kuriem lielākais — Ķeguma spēkstacijas projektēšana (no 1937. līdz 1940. gadam viņš bija Ķeguma spēkstacijas ģeologs).
Otrā pasaules kara laikā Delle turpināja ieņemt savu amatu institūtā, bet 1944. gada rudenī vācieši evakuēja Zemes bagātību institūta arhīvu un citus vērtīgus materiālus uz Berlīni. Nikolajs Delle preču vagonā devās tiem līdzi uz Vāciju, un, lai gan viņa ceļabiedrs K. Cukermanis atgriezās Latvijā, Delle tomēr palika Berlīnē. Beidzoties karam, viņš atrada darbu un turpināja strādāt Vācijā, taču drīz viņu apcietināja kā atbildīgo par institūta materiālu izvešanu uz Vāciju un citiem "noziegumiem". Rezultātā Nikolaju deportēja uz Sibīriju, un pēc nepārbaudītām ziņām Krasnojarskas novadā 1946. gadā viņš mira (Dreimanis, 1999).[1]
Sasniegumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Savos darbos N. Delle (1935a,b,c; 1937a,b; 1942) papildināja un precizēja Ernsta Krausa un Valtera Grosa stratigrāfiskās shēmas. Viņš ir 9 publikāciju autors (1933—1942). 1942. gadā Delle publicēja Austrumapgabala un Eiropas Krievijas rietumdaļas ģeoloģisko karti.
Paleontoloģijā 1935. gadā Delle ir aprakstījis jaunu vēžskorpionu sugu Eurypterus lancmani (mūsdienās Moselopterus), brahiopodu sugu Theodossia semgalensis (Delle), dzeļšūni Conularia latviensis Delle, plaušzivi Dipterus glaber Pander var. vilcii Delle (mūsdienu izpratnē šis taksons nav valīds). Viņš pētījis arī gliemenes (Sorokin, 1978). kā arī vācis citas fosilijas, t.sk. zivju atliekas.
Nikolaja Delles vārdā V. Gross (1942) nosauca antiarhu sugu Asterolepis dellei un daivspurzivju sugu Onychodus dellei (tagad Glyptolepis dellei).