Valters Roberts Gross
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Valters Roberts Gross (Walter Robert Gross, 1903—1974) bija vācbaltiešu paleontologs,[1] Berlīnes Humboltu universitātes un Tībingenes Universitātes profesors. Rīgas Dabaspētnieku biedrības biedrs.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Valters Gross dzimis 1903. gada 20. augustā Katlakalnā vācbaltu luterāņu mācītāja Ervina Johanna Grosa ģimenē.[2] No 1907. līdz 1918. gadam Grosu ģimene, kurā bija deviņi bērni, dzīvoja Straupē, pastorātā netālu no Straupes pils un baznīcas. Kopš agras bērnības Valteru interesēja augi un dzīvnieki. Viņš novēroja putnus un vāca herbārijus. Jau piecu gadu vecumā viņš vēlējās kļūt par zoologu. Pusaudža vecumā viņš sāka interesēties par izmirušajiem dzīvniekiem, kuru atliekas bija atrodamas Braslas krastu atsegumos. Jau 17 gadu vecumā Valters sāka veidot nopietnas paleontoloģiskas kolekcijas.
Studiju gaitas ģimnāzijā Gross sāka Tartu, bet 1918. gada beigās ģimene pārcēlās uz Rīgu, un kopš 1920. gada viņš turpināja studijas Rīgā, klasiskajā ģimnāzijā. Neilgi pirms tam 1919. gada janvārī Straupē lielinieki arestēja Valtera tēvu, kuru, atkāpjoties uz austrumiem, pārveda uz Veļikije Lukiem. Tur 1920. gada sākumā Ervins Gross cietumā nomira.
Interesējoties par dabaszinātnēm, 1921. gadā Valters iestājās Rīgas Dabaspētnieku biedrībā kā «pasīvais biedrs» (passive Mitglieder). Nodibinājās kontakti ar biedrības Dabas muzeju, kuram vēlāk Gross nodeva savu bērnībā savākto kolekciju (pašlaik tā glabājas Latvijas Nacionālajā dabas muzejā).
Būdams lojāls Latvijas valstij, V. Gross no 1923. līdz 1924. gadam dienēja Latvijas bruņotajos spēkos. Pēc dienesta viņš pārcēlās uz Vāciju, kur pavadīja visu atlikušo mūžu.
1925. gadā Valters iestājās Marburgas Universitātē, kur bija jāizdara izvēli starp zooloģiju un paleontoloģiju. R. Vēdekinds (R. Wedekind), kurš pasaules karā gūto traumu dēļ bija neprognozējams, nepamatoti apvainoja Grosu par materiālu zādzību no Ģeologijas un paleontoloģijas katedras, tādēļ Valters bija spiests pamest Marburgu un, 1929. gadā pārcēlies uz Berlīni, viņš turpināja studijas Humboltu universitātē.
Vēl būdams Latvijā, studiju gados un, iespējams, arī karadienesta laikā Gross turpināja vākt un pētīt ihtiofaunas fosilijas no Gaujas un tās pieteku atsegumiem. Būdams tikai ceturtā kursa students, 1928. gada 24. septembrī Rīgas Dabaspētnieku biedrības sēdē Valters ziņoja par savu pētījumu rezultātiem. Tā kā viņam bija savākta samērā liela bruņuzivju Asterolepis ornata atlieku kolekcija, Gross samērā precīzi varēja rekonstruēt vairākas bruņu plātnes un zivs ķermeņa bruņu kārbu kopumā, izlabojot iepriekšējo pētnieku kļūdas. Viņš arī izveidoja šī antiarha ģipsī atlietu modeli vairākos eksemplāros (divi no tiem atrodas Latvijā — Dabas muzejā un LU Ģeoloģijas muzejā). V. Gross kā viens no pirmajiem pasaulē pievērsās bruņu kaulaudu histoloģiskai izpētei. Viņš pagatavoja 250 plānslīpējumus, kurus ar mikroskopu izpētīja lielā palielinājumā. Gross detalizēti izpētīja un precizēja arī antiarhu krūšu spuru uzbūvi, to locītavas, un noskaidroja, kādas kustības bija iespējamas šajās locītavās.
Berlīnes Universitātes profesors J. Pompeckis (J. Pompeskj) atzina, ka Gross ir savācis pietiekami materiāla disertācijai. Daļu no 1931. gadā publicētās disertācijas prestižajā paleontoloģijas žurnālā «Palaeontographica» veidoja iepriekš minētajā Dabaspētnieku biedrības sēdē ziņotais materiāls. Tajā pašā gadā par šo darbu V. Grosam tika piešķirts filozofijas doktora grāds, kā arī viņš kļuva par Rīgas Dabaspētnieku biedrības korespondētājlocekli.[2] Pēc disertācijas aizstāvēšanas viņš uzreiz pastāvīgu darba vietu nedabūja, tomēr pētījumus varēja turpināt, saņemot finansējumu grantu veidā no Vācijas Zinātnes glābšanas asociācijas (vēlāk — Vācijas Zinātnes fonds). Ar šīs naudas palīdzību Valters varēja iegādāties mikroskopu histoloģiskajiem pētījumiem, un vēl publicēt virkni nozīmīgu darbu, kas iznāca laikā no 1931. līdz 1935. gadam. Pārsvarā šīs publikācijas bija veltītas devona ihtiofaunai, kuras lielākā daļa nāca no Baltijas. Apkopojot savus 1931. gada ekspedīcijas vākumus, kā arī izmantojot latviešu ģeologa Nikolaja Delles un igauņu kolēģa Kārļa Orvika materiālus, V. Gross 1933. gadā publicēja plašu un nozīmīgu darbu par Baltijas devona zivīm, kurā viņš Latvijas un Igaunijas devona nogulumos pirmo reizi izdalīja biostratigrāfiskās zonas, pazemināja vidusdevona un augšdevona robežu un aprakstīja visas tajā laikā zināmās Baltijas vidusdevona un augšdevona ihtiogaunas formas, kā arī vēl 12 jaunas sugas. Šis laiks iezīmējās ar lielām politiskām pārmaiņām — Veimāras Republikas beigām un Trešā reiha sākumu. Taču arī tad V. Gross nezaudēja saikni ar Baltiju. Viņš vairākkārt apmeklēja Latviju un Igauniju, un veica izrakumus Ventas, Abavas, Daugavas un Pērses krastos. Garās ekspedīcijās viņu bieži pavadīja jaunākais brālis Rolands Frīdrihs, kurš turpināja ģimenes tradīciju, kļūstot par Rīgas Sv. Pētera baznīcas priesteri. Taču baznīcas pienākumi netraucēja Rolandam piedalīties un pat patstāvīgi veikt izrakumus seno zivju atradnēs. Kādu no jaunajām daivspurzivju sugām (Glyptopomus = Strunius rolandi) V. Gross nosauca sava brāļa vārdā.
1934. gadā Gross kļuva par asistentu Frankfurtes Universitātē un 1935. gadā apprecēja berlīnieti Urzulu Volfu (Ursula Wolff). Profesors R. Rihters, kura vadībā strādāja V. Gross, pieprasīja plašāku pētījumu spektru, tādēļ Valteram nācās pētīt arī bezmugurkaulnieku un rāpuļu fosilijas. Tajā laikā Gross deva ieguldījumu arī šo grupu izpētē. Piemēram, viņš pierādīja, ka lidojošajam zauram ramforinham astes paplašinājums bija orientēts vertikāli, nevis horizontāli, kā iepriekš tika uzskatīts. Pateicoties izcilām darbaspējām, metodiskumam un mērķtiecībai jau 1935. gadā V. Gross habilitējās (apliecināja docentam nepieciešamo kvalifikāciju) un 1936. gadā kļuva par Frankfurtes Universitātes docentu.
Šajā pat gadā Gross pārcēlās uz Berlīni, kur ieņēma docenta vietu, bet kopš 1943. gada — asociētā profesora vietu. Arī šajā laikā viņš uzturēja kontaktus ar ar Baltijas ģeologiem un Rīgas Dabaspētnieku biedrības vadību. 1940. un 1941. gadā iznāca vairākas Grosa publikācijas, veltītas Igaunijas un Latvijas bruņuzivīm, akantodēm un daivspurzivīm. Otrā pasaules kara laikā viņa sadarbība izpaudās tādējādi, ka savu kārtējo monogrāfiju, veltītu Baltijas devona ihtiofaunas izpētei, Gross publicēja Dabaspētnieku biļetenā ("Korrespondentz Blatt des Naturforscher Vereins zu Riga", 1942), padarot šo nozīmīgo darbu par bibliogrāfisku retumu.[2] Tajā pat laikā viņš paspēja sagatavot vēl divus rakstus, kas iznāca jau pēc kara, par dzīvnieku mikrofosilijām un antiarhu Bothriolepis maxima zviedru pētnieka Ērika Stenšes (Erik Stensiö) monogrāfijai par botriolepīdiem. 1943. gadā profesoru Grosu iesauca vācu armijā, kur viņš dienēja līdz kara beigām, kad tika internēts kā karagūsteknis un 1946. gadā atbrīvots. Iespējams, politisku motīvu dēļ no 1946. līdz 1949. gadam viņš kopā ar savu ģimeni dzīvoja laukos. Tikai 1949. gadā V. Gross atgriezās Berlīnes Humbolta universitātē, kur jau Vācijas Demokrātiskajā republikā 1950. gadā kļuva par paleontoloģijas profesoru, kā arī par Ģeologijas un paleontoloģijas institūta un Dabas muzeja Paleontoloģijas sekcijas direktoru. Turpmākajos gados viņam nācās daudz uzmanības veltīt muzeja rekonstrukcijai, jo kara laikā muzeja ēka bija stipri cietusi. Uzskatīdams par vienu no svarīgākajiem uzdevumiem nodrošināt augstus zinātniskos standartus, Gross centās piesaistīt jaunus un spējīgus speciālistus, kaut arī Rietumvācijā bija daudz labāki darba apstākļi. Viņš pats aktīvi veica petījumus, publicējās, uztureja kontaktus ar ārzemju kolēģiem. Tomēr Grosa politiskā pārliecība un aizvainojums par komunistu nodarīto pret viņa tēvu, radīja ģimenei sarežģījumus. Grosa meitai, vienai no labākajām skolniecēm savā klasē, tēva politisko uzskatu dēļ tika liegta iespēja studēt universitātē. Tādēļ meita un abi Valtera dēli pārcēlās uz dzīvi Rietumberlīnē. Berlīnes mūris vienā brīdī varēja izšķirt ģimeni.
1961. gada augustā, laikā, kad tika uzcelts Berlīnes mūris, Valters un Urzula Grosi apmeklēja fosiliju izrakumus, kurus Svētā Jura kalnos veica E. Kūns-Šneiders. Augusta beigās Grosi ieradās Hamburgā, kur notika Vācijas Paleontoloģijas biedrības gadskārtējā sanāksme. Tur profesors Šindevolfs piedāvāja Grosam asociētā profesora amatu Tībingenē, un tā kā Grosa bērni jau atradās Rietumberlīnē, Gross piekrita šim aicinājumam. Tā kā Gross ar šo pārcelšanos zaudēja savu bibliotēku un Baltijas kolekcijas,[2] viņam nācās mainīt savu pētījumu virzienus. Sākumā viņš veica augšjuras nogulumu izrakumus Nusplingenē, kurus vadīja Grosa māceklis Hanss Pēters Šulce (Hans-Peter Schulze). Pēc tam viņš pievērsās Reinas masīva devona zivju studijām, kā arī pētīja zivju mikrofosilijas no erātiskajiem devona nogulumiežu laukakmeņiem. Šī pārcelšanās nemazināja Grosa zinātnisko produktivitāti. Viņš publicēja darbus par zivju un bezžokļaiņu mikroatliekām (zobiem, zvīņām), pētot gan to morfoloģiju, gan histoloģiju. V. Gross pensionējās 1969. gadā, kad viņam tika konstatēts vēzis, taču viņš turpināja savu zinātnisko darbu līdz 1973. gada beigām. Nomira viņš 1974. gada 9. jūnijā, Tībingenē,[3] taču pirms tam paspēja publicēt savas atmiņas par bērnības un jaunības gadiem Straupē.[4]
Grosa vārdā nodēvēta pie vēžskorpioniem piederējusī ģints Grossopterus.[5]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «mugurkaulnieku paleontoloģija». enciklopedija.lv (angļu). Skatīts: 2023-02-15.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 «Valters Gross». Rīgas Dabaspētnieku biedrības biedru zinātniskais mantojums Latvijas Universitātes Bibliotēkā. Skatīts: 15.02.2023.
- ↑ «BBLD: Gross, Walter (1903-1974)». bbld.de. Skatīts: 2023-02-15.
- ↑ Dabas un vēstures kalendārs 2003. gadam, izdevniecība "Zinātne", Rīga, 2002., 212-218. lpp. ISBN 9984-698-31-9
- ↑ Dunlop, J. A.; Braddy, S. J.; Tetlie, E. (2002-01-01). "The Early Devonian eurypterid Grossopterus overathi (Gross, 1933) from Overath, Germany" (English). Fossil Record 5 (1): 93–104. doi:10.1002/mmng.20020050107. ISSN 2193-0066.