Ninnimisinuoki
Ninnimisinuoki ir termins, ar kuru apzīmē Jaunanglijas dienvidu reģiona pamatiedzīvotājus.[1][2]
Atšķirībā no saviem ziemeļu kaimiņiem abenakiem un dienvidu — delavariem jeb lenapiem, Jaunanglijas dienvidu algonkinu kopienas ļoti reti apzīmē ar šo kopīgo nosaukumu.
Etnonīms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Nosaukums Ninnimissinuok ir viena no naragansetu vārda Ninnimissinnûwock variācijām un tulkojas kā 'cilvēki' ar blakus nozīmi, kas ietver tuvību. Vārdu pirmo reizi 1643. gadā grāmatā A Key into the Language of America pieminēja angļu misionārs Rodžers Viljams. Viņa grāmata palīdzēja popularizēt vairākus Amerikas pamatiedzīvotāju aizguvumus, kā, piemēram, mokasīns, pauvau un sukotašs.
No etnogrāfiskā viedokļa reģiona anglisko nosaukumu "Jaunanglija" aizvieto naragansetu frāze yo chippachâusin — "kur ceļi sadalās".[2]
Grupas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
16. un 17. gadsimtā ninnimisinuoki iekļāva vairāk nekā 100 grupas, kuras veidoja penakuki, masačūsetsi, nipmuki, pokomtuki, naraganseti, pokanoketi jeb vampanoagi, niantiki, mohegani un pekoti, kā arī Konektikutas rietumu un Longailendas ziemeļu kopienas.
Skaits[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirms eiropiešu kolonizatoru ievazātajām epidēmijām 16. gadsimta sākumā reģionā dzīvoja vairāk nekā 90 000 iedzīvotāju. Skaitliski lielākās kopienas veidoja penakuki, masačūsetsi, pokanoketi, naraganseti un pekoti/mohegani, kuru kopskaits tiek lēsts ap 72 000. Iedzīvotāju blīvums svārstījās no 190 līdz 250 cilvēkiem uz 100 kvadrātkilometriem piekrastes rajonos un Konektikutas upes vidusdaļā un lejtecē, savukārt paugurainajā Konektikutas augštecē un Merimakas baseinā uz ziemeļiem no Bostonas 100 kvadrātkilometrus apdzīvoja līdz 22 cilvēkiem.[2][3]
Vēsture un ģeogrāfiskais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vēsturiski Jaunanglijas dienvidus veido trīs posmi — agrais un vidējais Vudlends (ap 700 p.m.ē.-1000 m.ē.) un vēlais Vudlends, ieskaitot kolonizācijas "kontaktu periodu" (ap 1000 m.ē.-1620). Arheoloģiskie un lingvistiskie materiāli liecina par pakāpenisku vietējo kultūru attīstību daudzu gadsimtu garumā bez plašas iedzīvotāju invāzijas no citiem Ziemeļamerikas rajoniem.
Plašais un daudzveidīgais apgabals veidoja trīs ekoloģiski atšķirīgus reģionus — piekrastes/grīvu, upju un kalnieņu ezeru. Lai arī iedzīvotājus vienoja līdzīgas valodas, ilgstošā vēsture un kopīgi reliģiskie priekšstati, apkārtējā vide noteica atšķirīgus kopienu struktūru un dzīvesveida moduļus. Tā, piemēram, piekrastes rajonos pastāvēja salīdzinoši augsti centralizēta sabiedrība, un tur dzīvojošie ninnimisinuoki pamatā nodarbojās ar zvejniecību, jūras produktu vākšanu un zemkopību.[2]