Novembra sacelšanās

Novembra sacelšanās
Varšavas arsenāla ieņemšana. Marcina Zaleska glezna.
Datums 1830. gada 29. novembris — 1831. gada 21. oktobris Vieta Polija un Lietuva Iznākums Krievijas uzvara
Karotāji
Polijas Karaliste	Krievijas Impērija
Komandieri un līderi
Juzefs Hlopickis Mihals Gedeons Radzivils Jans Zigmunts Skšineckis / Ignacijs Prondziņskis Kazimirs Malahovskis Macejs Ribiņskis Jans Nepomucens Umiņskis	Nikolajs I Hanss Karls fon Dibičs Ivans Paskevičs
Spēks
70 000	180 000 - 200 000
Zaudējumi
40 000 krituši un ievainoti	vismaz 60 000 krituši un ievainoti 5 230 - 12 000 miruši no holeras epidēmijas 32 000 krituši gūstā, ieskaitot 430 virsniekus (8 ģenerāļus)

Novembra sacelšanās (1830—1831) bija bruņota sacelšanās pret Krievijas Impērijas varu Polijā un Lietuvā. Pēc Vīnes kongresa 1815. gadā lielākā daļa centrālās Polijas zemju personālūnijā apvienoja ar Krievijas Impēriju kā Polijas Karalisti. Imperators Aleksandrs I tai piešķīra liberālu konstitūciju, kas Polijai deva savu parlamentu (Sejmu), valdību un armiju. To uzskata arī par vienu no krievu-poļu kariem.

Priekšvēsture

1829. gada 24. maijā Krievijas imperatoru Nikolaju I Varšavā kronēja par Polijas karali. Kopš karalistes nodibināšanas to pārvaldīja Aleksandra I un Nikolaja I brālis lielkņazs Konstantīns, kurš bija nelīdzsvarots un despotisks. Okupācijas režīma apspiestajā Polijā vairojās slepenas patriotu biedrības, kas vēlējās atgūt poļu un lietuviešu zemju neatkarību ne tikai no Krievijas, bet arī no Austrijas un Prūsijas. Jūlija revolūcija Francijā iedrošināja poļus gatavot sacelšanos krievu okupētajā Polijas daļā.

Norise

1830. gada 29. novembrī kadeti ielauzās Belvedēras pilī, lai nogalinātu lielkņazu Konstantīnu. Lielkņazam izdevās izglābties pārģērbjoties par sievieti un bēgot pa aizmugures ieeju. Nākamajā dienā sacelšanās aptvēra visu Varšavu un krievu spēki bija spiesti pilsētu atstāt. Polijas armija, izņemot divus ģenerāļus, pievienojās sacelšanās dalībniekiem. Poļi izveidoja Pagaidu valdību, kas aicināja saglabāt mieru un nosūtīja delegāciju pie Konstantīna, lai panāktu 1815. gada liberālās konstitūcijas pilnīgu ievērošanu, kā arī Aleksandra I solīto Lietuvas, Volīnijas un Podolijas zemju pievienošanu Polijas karalistei. Konstantīns aizbildinājās, ka šādus lēmumus var pieņemt vienīgi Nikolajs I, ļāva dumpīgajiem poļu kareivjiem doties uz Varšavu, bet pats devās uz Krievijas pierobežu. Pagaidu valdība atkāpās, par pagaidu diktatoru ieceļot ģenerāli Hlopicki, kam bija karavadoņa slava, bet nekādas vēlmes būt patiesi revolucionāram. Hlopickis nosūtīja delegāciju uz Sanktpēterburgu, kur Nikolajs I vienīgi piekrita amnestēt dumpiniekus, paliekot nepiekāpīgs citos jautājumos. Pārējās Eiropas lielvalstis atteicās atbalstīt poļus.

1830. gada 24. decembrī Nikolajs I izdeva manifestu, kurā nosodīja poļu dumpiniekus. Uz Poliju nosūtīja 110 000 kareivju lielu armiju ģenerāļa Dibiča vadībā. 1831. gada 10. janvārī Polijas Sejms manifestā Eiropas valstīm paziņoja par apspiestās valsts atdzimšanu. Pēc tam kad Nikolajs I noraidīja atkārtotu Hlopicka aicinājumu uz sarunām, viņš atkāpās no diktatora amata. 19. janvārī Sejms atkal sanāca un paziņoja par Nikolaja atcelšanu no troņa un atbrīvoja poļus no uzticības zvēresta imperatoram. Tika izveidota jauna valdība, kas armijas vadību uzticēja Hlopickim.

Poļiem sākotnēji bija 58 000 kareivju, no kuriem 14 000 atradās cietokšņos, kamēr Dibiča vadītajai Krievijas impērijas armijai bija 110 000 kareivji ar 396 lielgabali. Februāra sākumā Dibiča armija devās uz Varšavu. Poļi bija gatavi aizstāvēt Varšavu un 25. februārī Vislas labajā krastā notika Olšinkas Grohovskas kauja, pēc kuras krievi atkāpās tālāk no galvaspilsētas uz Sedlci. Ievainotā Hlopicka vietā armiju uzticēja ģenerālim Skšineckim. 30. martā poļi atsāka uzbrukumu, smagi sakaujot krievu armiju un padzenot to no Varšavas apkārtnes. Citviet poļi cieta sakāves pie Ļubļinas un Volīnijā.

Bruņota sacelšanās notika arī Lietuvas teritorijā. 1831. gada aprīlī Emīlijas Plāteres vadītā nemiernieku vienība ieņēma Zarasu miestu Lietuvā un gatavojās uzbrukt Daugavpils cietoksnim, tomēr pēc izlūkošanas nolēma šo nodomu atmest. Viņa piedalījās kaujās ar krievu karaspēku pie Ukmerģes, Šauļiem un Kauņas, kļuva par 1. Lietuvas kājnieku pulka komandieri kapteiņa pakāpē. Pēc sacelšanās dalībnieku sakāves Emīlija Plātere 1831. gada 23. decembrī mira 25 gadu vecumā.

1831. gada 26. maijā starp abu pušu galvenajiem spēkiem notika Ostroļenkas kauja, kurā poļi uzvarēja, taču cieta tik lielus zaudējumus, ka bija spiesti atkāpties. 10. jūnijā Dibičs un 27. jūnijā lielkņazs Konstantīns mira no holēras. Par krievu karaspēka komandieri iecēla ģenerāli Paškeviču. Sacelšanos Lietuvā apspieda un Prūsija atļāva Krievijai veikt militāras piegādes caur savu teritoriju.

Paškeviča galvenā armija bija 60 000 liela, kamēr poļu galvenie spēki bija sarukuši līdz 25 000. Skšinecki atcēla, par komandieri ieceļot Dembinski. Poļu neapmierinātība ar savas armijas neveiksmēm izraisīja sacelšanos Varšavā. Valdība atkāpās un par diktatoru kļuva ģenerālis Krukoveckis. Paredzot poļu neizbēgamo sakāvi, Paškevičs viņiem deva iespēju padoties līdz 1831. gada 5. septembrim, taču poļi to noraidīja. 6. septembrī sākās krievu uzbrukums Varšavai. Pēc divu dienu asiņainām cīņām, kurās dominēja krievu artilērija, Krukoveckis ar Paškeviču vienojās, ka poļu vienības drīkst evakuēties no pilsētas. Krievu armija turpināja vajāt poļu armijas paliekas, kas bēga uz Austriju un Prūsiju, lai izvairītos no krievu gūsta. Prūsijas robežu pārgāja 20 000 liela poļu armija.

Sekas

Nikolajs I pavēlēja veikt "Polijas nomierināšanu". Tūkstošiem dažādu šķiru poļus arestēja, izsūtīja uz Sibīriju, nosūtīja dienēt uz armiju tālos garnizonos. Aleksandra I ieviesto konstitūciju 1832. gada februārī aizvietoja ar Organiskajiem statūtiem, kas likvidēja Sejmu, poļu armiju, un atcēla nepieciešamību Krievijas Impērijas ķeizaru Varšavā kronēt par Polijas karali. Tam sekoja krievu naudas un mērvienību ieviešana, Viļņas un Varšavas universitāšu slēgšana. Polijas autonomija beidza pastāvēt.

Skatīt arī

• Janvāra sacelšanās
• Koscjuško sacelšanās