Oleksijs Danilovs

Vikipēdijas lapa
Oleksijs Danilovs
Danilovs 2022. gadā
Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs
Amatā
2019. gada 3. oktobris — 2023. gada 26. marts
Prezidents Volodimirs Zelenskis
Priekštecis Oleksandrs Daņiļuks
Pēctecis Oleksandrs Litvinenko

Dzimšanas dati 1962. gada 7. septembrī (61 gads)
Valsts karogs: Padomju Savienība Hrustaļnija, Luhanskas apgabals, Ukrainas PSR, PSRS (tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Tautība Ukrainis
Dzīvesbiedrs(-e) Ludmila
Bērni 4

Oleksijs Danilovs (ukraiņu: Олексій Мячеславович Данілов; dzimis 1962. gada 7. septembrī[1]) ir ukraiņu politiķis,[2] bijušais Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs.[3]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1962. gadā. 1981. gadā absolvēja Starobiļskas sovhoztehnikumu veterinārmedicīnas specialitātē.[4] 1981. gadā sāka strādāt par veterinārārstu fermā Vorošilovgradā (tagadējā Luhanska). No 1983. līdz 1987. gadam strādāja par veterinārārstu Vorošilovgradas parkā "1. maijs". No 1987. līdz 1991. gadam strādāja par privāto veterinārārstu. No 1991. līdz 1994. gadam nodarbojās ar privāto uzņēmējdarbību.

O. Danilovs bija Luhanskas mērs no 1994. līdz 1997. gadam.[5] 31 gada vecumā bija jaunākais Luhanskas mērs pilsētas vēsturē.[4]

1998. gada Ukrainas parlamenta vēlēšanās O. Danilovs bija neatkarīgais kandidāts 103. vēlēšanu apgabalā, bet netika ievēlēts.[6]

1999. gadā O. Danilovs absolvēja Luhanskas Universitāti kā vēstures skolotājs.[4] 2000. gadā ieguva maģistra grādu vadībzinātnē Austrumukrainas Volodimira Dāla Nacionālajā universitātē. 2000. gadā ieguva tiesību zinātņu grādu Luhanskas Valsts iekšlietu universitātē.[5]

2000. gadu sākumā O. Danilovs bija partijas Yabluko biedrs (kas viņa dalības laikā tika pārdēvēta Brīvo demokrātu partiju).[4] 2002. gada Ukrainas parlamenta vēlēšanās no šīs partijas saraksta viņš atkal cieta neveiksmi.[6]

2000. gadā Danilovs bija parlamentārās Rūpniecības politikas un uzņēmējdarbības komitejas padomnieks.[4] No 2001. gada oktobra līdz 2005. gada februārim viņš nodibināja Luhansk Initiative un bija tās priekšsēdētājs. Tajā pašā laikā viņš bija Eiropas integrācijas un attīstības institūta direktora vietnieks.[7]

O. Danilovs bija Luhanskas apgabala gubernators 2005. gadā.[8][9]

O. Danilovs Augstākajā Radā tika ievēlēts 2006. gadā no Jūlijas Timošenko bloka.[4][7] 2007. gada Ukrainas parlamenta vēlēšanās O. Danilovs piedalījās no Brīvo demokrātu partijas, taču netika ievēlēts.[6] Pēc aiziešanas no parlamenta viņš atgriezās Eiropas integrācijas un attīstības institūta direktora vietnieka amatā.

O. Danilovs bija Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretāra vietnieks no 2019. gada 23. jūlija līdz 3. oktobrim[10][11] Kopš 2019. gada 3. oktobra viņš ir šīs padomes sekretārs (priekšsēdētāja vietnieks, prezidents Volodimirs Zelenskis ir oficiālais priekšsēdētājs).[3][12] 2022. gada 24. janvārī O. Danilovs sacīja, ka Krievijas karaspēka pārvietošanās pie Ukrainas robežas "nav jaunums" un "mēs neredzam pamatu paziņojumiem par pilna mēroga ofensīvu pret mūsu valsti".[13]

Politiskie uzskati[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2021. gada oktobrī O. Danilovs paziņoja, ka uzskata, ka Ukrainai būtu labāk būt prezidentālai republikai, nevis parlamentārai-prezidentālai. Viņš piebilda, ka būtu "iespējams izdarīt lēcienu uz priekšu" tikai ar "atbildīgu cilvēku, kurš saprot, uz ko iet". Ukraina ir parlamentāra-prezidentāla republika.[14]

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

O. Danilovam ar sievu Ludmilu[15] ir četri bērni un septiņi mazbērni.[15] Viņa māte dzīvo Luhanskā.[16]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Данілов Олексій Мячеславович». Verkhovna Rada (ukraiņu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 15. janvārī. Skatīts: 2019. gada 3. oktobris.
  2. Interfax-Ukraine. «Zelensky appoints deputy secretary of National Security and Defense Council». Kyiv Post, 2019. gada 23. jūlijs. Skatīts: 2019. gada 3. oktobris.
  3. 3,0 3,1 «Zelensky appoints new NSDC secretary». UNIAN. 2019. gada 3. oktobris. Skatīts: 2019. gada 3. oktobris.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 «Veterinarian and history teacher: what is known about the new Secretary of the National Security and Defense Council Alexei Danilov». UNIAN (ukraiņu). 2019. gada 3. oktobris. Skatīts: 2020. gada 6. jūlijs.
  5. 5,0 5,1 «Данілов Олексій Мячеславович». dovidka.com.ua. Skatīts: 2019. gada 3. oktobris.
  6. 6,0 6,1 6,2 «Electoral history of Oleksiy Myacheslavovych Danilov». Civil movement "Chesno" (ukraiņu). Skatīts: 2020. gada 6. jūlijs.
  7. 7,0 7,1 «Zelensky appoints Danilov as Secretary of National Defense Council». 112 International. 2019. gada 3. oktobris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 3. oktobris.
  8. «Decree of the President of Ukraine № 178/2005». Office of the President of Ukraine (ukraiņu). Skatīts: 2019. gada 3. oktobris.
  9. «Decree of the President of Ukraine № 1561/2005». Office of the President of Ukraine (ukraiņu). Skatīts: 2019. gada 3. oktobris.
  10. «Decree of the President of Ukraine № 551/2019». Office of the President of Ukraine (ukraiņu). Skatīts: 2019. gada 3. oktobris.
  11. «Decree of the President of Ukraine № 732/2019». Office of the President of Ukraine (ukraiņu). Skatīts: 2019. gada 3. oktobris.
  12. Ukraine’s unlikely new political heavyweight UkraineAlert by Adrian Karatnycky, Atlantic Council (31 March 2021)
  13. «Ukraine urges calm, saying situation 'under control' and Russian invasion not imminent». ABC. 2022. gada 25. janvāris.
  14. Kudelia, Serhiy (4 May 2018). "Presidential activism and government termination in dual-executive Ukraine". Post-Soviet Affairs 34 (4): 246–261. doi:10.1080/1060586X.2018.1465251.
  15. 15,0 15,1 «Veterinarian and history teacher: what is known about the new Secretary of the National Security and Defense Council Alexei Danilov». UNIAN (ukraiņu). 2019. gada 3. oktobris. Skatīts: 2020. gada 6. jūlijs.
  16. Что мы сделали с матерью Алексея Данилова. Atjaunināts: 2021-11-30

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]