Oskars Voits

Oskars Voits
	Latvijas ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Berlīnē
	Amatā; 1921. gada 18. aprīlī — 1932. gada 1. jūlijā
Pēctecis	Edgars Krieviņš
Dzimšanas dati	1866. gada 18. aprīlī; Ropažu pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Latvija)
Miršanas dati	1959. gada 19. septembrī (93 gadu vecumā); Freiburga Vācija
Tautība	latvietis
Dzīvesbiedrs(-e)	Irmgarde Genca (Genz)
Profesija	ārsts
Augstskola	Tērbatas Universitāte

Oskars Augusts Voits (1866—1959) bija latviešu ārsts un diplomāts. Latvijas sūtnis Vācijā un Šveicē (1921–1932), Nīderlandē un Ungārijā (1925–1932).^[1]

Dzīvesgājums

Dzimis 1866. gada 18. aprīlī Ropažu pagasta mežsarga Reiņa Voita un viņa sievas Līzes ģimenē.^[2] Mācījās Strazdumuižas–Biķeru draudzes skolā un elementārskolā Rīgā, 1880. gadā beidza Vidzemes guberņas ģimnāziju. Studēja Tērbatas Universitātē dabaszinību fakultātē, kuru beidza 1892. gadā ar cand. zool. grādu, tad līdz 1895. gadam turpināja studijas medicīnas fakultātē. Strādāja par asistentu Tērbatas universitātes poliklīnikā un hospitālpoliklīnikā un 1898. gadā aizstāvēja Dr. med. grādu. Kopš 1897. gada strādāja par ārstu Pēterburgas Obuhova slimnīcā, pēc tam Pēterburgas valsts papīru spiestuvē. Līdztekus bija Pēterburgas Jāņa baznīcas padomes priekšsēdētājs un Latviešu krājaizdevu sabiedrības priekšsēdētājs.

Pirmā pasaules kara beigās pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gadā Dr. O. Voits aktīvi piedalījās latviešu bēgļu reevakuācijā, Krievijas pilsoņu kara laikā kopā ar ģimeni aizbēga uz Deņikina armijas kontrolēto Kubaņas novadu. 1919. gada vasarā viņš atgriezās dzimtenē, bija ārsts Latvijas valsts papīru spiestuvē un Rīgas pilsētas 2. slimnīcas direktors, no 1919. gada augusta piedalījās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes izveidošanas komisijas darbā.^[3]

Pēc tam, kad pēc Latvijas brīvības cīņu beigām 1920. gada 15. jūlijā parakstīja līgumu par diplomātisko sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju, 1920. gada 22. oktobrī Dr. Oskaru Voitu apstiprināja par Latvijas diplomātisko priekšstāvi Vācijā, bet 1921. gada 18. aprīlī iecēla par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru ar rezidenci Berlīnē. No 1922. gada viņš bija arī Latvijas sūtnis Šveicē, no 1925. gada arī Nīderlandē un Ungārijā (1925–1932). Strādājot Berlīnē, O. Voits Latvijas valdības vārdā noslēdza, parakstīja vai iesniedza ratificēšanai vairāk nekā 10 svarīgu starpvalstu vienošanos, kā arī pārstāvēja Latviju starptautiskās konferencēs. 1928. gada 2. jūnijā Latvija un Vācija atcēla vīzas savstarpējā satiksmē.^[4] Sūtniecības pirmais sekretārs Edgars Krieviņš viņu raksturoja kā "vispusīgi izglītotu vīru ar plašām interesēm, kas sevī savienoja izsmalcinātu gara kultūru ar sirds izglītību, personību, kas izstaro īstu humanitāti [..], kam piemita drosme atklāti pateikt to, ko viņš domāja, bet tanī pašā laikā viņš bija apbalvots ar to teicamo īpašību, ka savas atziņas prata ietērpt tādā formā, ka tā mūs neaizskāra".^[5] 1932. gada 1. jūlijā ar Latvijas Valsts prezidenta A. Kvieša rīkojumu sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu un pēc paša lūguma O. Voits tika atbrīvots no ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra amata Vācijā, Šveicē, Holandē un Ungārijā.

Pēc atvaļināšanās no diplomātiskā dienesta viņš atgriezās Rīgā, bija Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka Andreja Krastkalna vietnieks un Latvijas Sarkanā Krusta valdes loceklis, Tautu Savienības veicināšanas biedrības Latvijas padomes vicepriekšsēdētājs un vairāku labdarības biedrību loceklis.^[4]

Otrā pasaules kara laikā viņš 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju un mūža nogali pavadīja Freiburgā pie savas meitas Magdas (1902—1997). Viņa kopš 1927. gada bija precējusies un palīdzēja zinātniskajā darbā ar Freiburgas Universitātes ķīmijas profesoru Hermani Štaudingeru (1881—1965), kas 1953. gadā saņēma Nobela prēmiju ķīmijā par polimēru pētījumiem.^[6]

Miris 1959. gada 19. septembrī Freiburgā.

Darbi

Latvijas — Vācijas attiecības. Latvijas Kareivis, 1921. gada 9. novembrī
Ko Vācija mums var dot. Jaunākās Ziņas, 1922. gada 16. martā
Vācija un mēs. Latvijas Kareivis, 1922. gada 13. jūlijā

Atsauces

↑ «Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka un Rakstniecības un mūzikas muzejs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 27. janvārī. Skatīts: 2018. gada 10. jūlijā.
↑ «geni.com». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 16. janvārī. Skatīts: 2018. gada 10. jūlijā.
↑ Aizmirstais Pētersons Arhivēts 2017. gada 30. decembrī, Wayback Machine vietnē. Arnis Vīksna, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs
↑ ^4,0 ^4,1 Gados visvecākais un Vācijā visilgāk strādājušais Latvijas sūtnis Arhivēts 2021. gada 25. janvārī, Wayback Machine vietnē. Rihards Treijs, "Latvijas Vēstnesis" 30.01.2002., Nr. 16 (2591)
↑ Edgars Krieviņš. Viņās dienās. Melburna, 1966. — 261. lpp.
↑ No Latvijas aizejot pasaulē Arhivēts 2021. gada 25. janvārī, Wayback Machine vietnē. Latvijas Vēstnesis, 20.08.2002., Nr. 118 (2693)

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Vilhelms Šreiners	Latvijas sūtnis Vācijā, Šveicē, Nīderlandē un Ungārijā 1921—1932	Pēctecis: Edgars Krieviņš

[1] «Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka un Rakstniecības un mūzikas muzejs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 27. janvārī. Skatīts: 2018. gada 10. jūlijā.

[2] «geni.com». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 16. janvārī. Skatīts: 2018. gada 10. jūlijā.

[3] Aizmirstais Pētersons Arhivēts 2017. gada 30. decembrī, Wayback Machine vietnē. Arnis Vīksna, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs

[Treijs-4] 4,0 ^4,1 Gados visvecākais un Vācijā visilgāk strādājušais Latvijas sūtnis Arhivēts 2021. gada 25. janvārī, Wayback Machine vietnē. Rihards Treijs, "Latvijas Vēstnesis" 30.01.2002., Nr. 16 (2591)

[5] Edgars Krieviņš. Viņās dienās. Melburna, 1966. — 261. lpp.

[6] No Latvijas aizejot pasaulē Arhivēts 2021. gada 25. janvārī, Wayback Machine vietnē. Latvijas Vēstnesis, 20.08.2002., Nr. 118 (2693)

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]