Otokārs II Pšemisls

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Otokars II Pršemisls)
Otokārs II
Přemysl Otakar II.
Bohēmijas karalis
Amatā
1253. gads — 1278. gads
(kronēts 1261. gadā, Prāgā)
Priekštecis Vāclavs I
Pēctecis Vāclavs II

Dzimšanas dati ap 1233. gadu
Mesteckrālove, Bohēmijas karaliste
(mūsdienās Karogs: Čehija Čehija)
Miršanas dati 1278. gada 26. augustā
Dirnkruta
(mūsdienās Karogs: Austrija Austrija)
Apglabāts Svētā Vīta katedrāle, Prāga, Karogs: Čehija Čehija
Dinastija Pšemislu dinastija
Tēvs Vāclavs I
Māte Hohenštaufenu Kunigunde
Dzīvesbiedrs(-e) Bābenbergu Margarēta
Slavonijas Kunigunda
Bērni Bohēmijas Kunigunde
Bohēmijas Agnese
Vāclavs II Pšemisls
Reliģija katolisms

Otokārs II (čehu: Přemysl Otakar II., saukts arī Dzelzs un Zelta karalis (čehu: král železný a zlatý); dzimis ap 1233. gadu, miris 1278. gada 26. augustā) bija Bohēmijas karalis no 1253. gada līdz savai nāvei 1278. gada 26. augustā Dirnkrutas kaujā pret apvienoto Hābsburgu un ungāru karaspēku. Viņš bija arī Austrijas (1251–1276), Štīrijas (1260–1276), Karintijas (1269–1276) un Krainas (1269–1276) hercogs.

Tiek uzskatīts par vienu no dižākajiem Bohēmijas karaļiem. Atbalstīja tirdzniecību. Dibināja pilsētas. Pilsētas nosaukums Kēnigsberga tika izvēlēts par godu krusta kara pret prūšiem vadītājam Otokāram II.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis kā otrais dēls Bohēmijas karaļa Vāclava I ģimenē. Tika gatavots baznīcas amatam, tomēr pēc vecākā brāļa nāves 1247. gadā kļuva par troņmantnieku. 1248. gadā neveiksmīgi sacēlās pret tēvu, tomēr abi salaba. 1251. gadā Otokārs II kļuva par Austrijas hercogu, apprecoties ar 26 gadus vecāko Austrijas troņmantnieci Bābenbergu Margarētu. 1253. gadā pēc Vāclava I nāves kļuva par Bohēmijas karali.

1254.-1255. gada ziemā karalis Otokārs liela krustnešu karaspēka priekšgalā devās uz Prūsiju, pie Breslavas viņam pievienojās Brandenburgas markgrāfa Oto pulki. Piedaloties vairākiem bīskapiem (Olmicas Brūno, Kulmas Indriķim, Vārmas Anselmam), apvienotais krustnešu karaspēks ielauzās Sembā, nopostīja Medanavu, ieņēma Rudavas pili un piespieda vietējos prūšus kristīties. Pēc tam zem krustnešu lielā pārspēka labprātīgi padevās Kvēdenavas, Valdavas, Kaimes un Tapjavas prūši. Pēc prūšu uzvarēšanas karalis ar saviem pavadoņiem atgriezās Vācu ordeņa galvenā miteklī Marienburgā.[1]

Pamazām pārņemot valdījumā Štīriju, Karintiju un Krainu, Otokārs sastapās ar Ungārijas pretdarbību, kurus 1260. gadā sakāva Kresenbrunnas kaujā. 1273. gadā par Svētās Romas impērijas imperatoru ievēlēja Rūdolfu I, kuru Otokārs II neatzina. 1276. gadā Rūdolfs I aplenca Vīni un piespieda Otokāru II atteikties no austriešu zemēm, atstājot viņam Bohēmiju un Morāviju. 1278. gadā Otokārs II, savācot lielu armiju, centās atgūt savus Austrijas īpašumus ar varu, tomēr 1278. gada 26. augustā krita Dirnkrutas kaujā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Vāclavs I
Bohēmijas karalis
1253. - 1278.
Pēctecis:
Vāclavs II