Vladimira ordenis (ar šķēpiem; IV šķiras), Staņislava ordenis (II šķiras (ar šķēpiem)), Svētā Jura krusts (III un IV šķiras),[1]Goda Leģiona ordenis[2]
1880. gadu beigās viņš aktīvi iesaistījās bruņotā cīņā pret osmaņu valdību un kurdu neregulārajiem formējumiem. Andraniks iestājās Armēnijas Revolucionāru federācijas partijā "Dašnak" un kopā ar citiem fidajiem centās aizstāvēt armēņu zemniekus, kas dzīvoja viņu senču dzimtenē — apgabalā, kas pazīstams kā Rietumu (vai Turcijas) Armēnija. Pēc neveiksmīgās 1904. gada Sasunas sacelšanās pameta Osmaņu impēriju. 1907. gadā Ozanjans atstāja dašnaku partiju. Andraniks Ozanjans kopā ar Gareginu Nždehu vadīja dažus simtus armēņu brīvprātīgo Bulgārijas armijā pret osmaņiem Pirmā Balkānu kara laikā.
Kopš Pirmā pasaules kara sākuma posma Ozanjans komandēja pirmo armēņu brīvprātīgo bataljonu Krievijas armijā pret Osmaņu impēriju.
Andraniks Ozanjans 1919. gadā pameta Armēniju nesaskaņu dēļ ar Armēnijas valdību un pēdējos dzīves gadus pavadīja Eiropā un ASV, meklējot tur palīdzību armēņu bēgļiem. Viņš apmetās Fresno, Kalifornijā, 1922. gadā un nomira piecus gadus vēlāk, 1927. gadā. Armēnijā Ozanjanu uzskata par nacionālo varoni. Andranika vārdā nosauktas ielas un laukumi, un par viņu uzrakstītas dziesmas, dzejoļi un romāni, tā padarot viņu par leģendāru tēlu armēņu kultūrā.[3]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Andraniks Ozanjans.
