Pēteris Bolšaitis
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Pēteris Bolšaitis (dzimis 1937. gada 12. jūlijā Daugavpilī, miris 2021. gada 11. septembrī Rīgā) bija latviešu ķīmiķis, sabiedriskais darbinieks, tulkotājs un mecenāts, darbojies arī politikā.
Dzīvesgājums
[rediģēt | labot pirmkodu]Dzimis 1937. gada 12. jūlijā Daugavpilī kapteiņa Aleksandra Bolšaita (1900—1942, miris izsūtījumā Noriļskā) un zobārstes Elzas Bolšaites (dzimusi Grīnbergs) ģimenē.[1] Otrā pasaules kara laikā kopā ar māti devās bēgļu gaitās uz Austriju, bet pēc tam uz Venecuēlu, kur pavadījis skolas gadus.
Ieguvis Mobil Oil Co stipendiju, P. Bolšaitis studēja Kalifornijas Tehnoloģiju institūtā, kur 1960. gadā ieguva bakalaura grādu praktiskajā ķīmijā, bet 1961. gadā maģistra grādu ķīmijas inženierzinātnēs un 1964. gadā arī doktora grādu Delavēras Universitātē. Vēlāk papildināja zināšanas Maksa Planka Fizikālās ķīmijas institūtā Getingenē Vācijā (1964.—1965. gadā). Atgriezies ASV, zinātniskajā laboratorijā Lindenā pētījis polimēru īpašības (1965.—1967. gadā).[2]
No 1967. līdz 1975. gadam strādāja kā profesora asistents Mērilendas Universitātē.
No 1975. līdz 1982. gadam strādāja Venecuēlas zinātnisko pētījumu institūtā Karakasā kā vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, vadīja Rūpniecisko procesu un datu apstrādes nodaļu. Bolšaitis organizēja ap 100 līdzstrādnieku darbu, nodarbojās ar pētījumu finansiālā atbalsta meklēšanu. Zinātniskajā darbībā bija iesaistīts svarīgos pētījumos par boksītu attīrīšanas metodēm, sekmējot augstvērtīga alumīnija iegūšanu.[2]
1993. gadā P. Bolšaitis kandidēja 5. Saeimas vēlēšanās partijas "Latvijas Ceļš" sarakstā. Nav ievēlēts, bet vēlāk tiesas ceļā pierādījis, ka vēlēšanu rezultātos ir kļūda un patiesībā ir ticis ievēlēts Saeimā, tomēr atteicies no pienākošā deputāta mandāta.[nepieciešama atsauce]
1997. gadā ar ģimeni pārcēlies uz Latviju, aktīvi darbojies Latvijas Okupācijas muzeja biedrībā (bijis valdes priekšsēdētājs, vēlāk finanšu pārraugs) un studentu korporācijā Fraternitas Lettica, sekmējis tās aktīvas darbības atjaunošanu. Kopā ar sievu nodibinājuši stipendiju studentiem Vītolu fondā.[3] Bijis arī studenšu korporācijas "Varavīksne" goda filistrs.
2005. gadā kandidēja Rīgas domes vēlēšanās no partijas "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", bet nav ievēlēts.
2016. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira).[1] Apbalvots arī ar Venecuēlas Andresa Bello ordeni (Orden de Andrés Bello).
Miris 2021. gada 11. septembrī.[4] Testamentā Vītolu fondam novēlējis nepilnus 100 000 eiro.[5] Apbedīts Pārupes kapos pie Straupes.
Sarakstītās grāmatas
[rediģēt | labot pirmkodu]- Vivat Academia... : atmiņas un stāsti par buršu valsti (2007)
- "Latvijas klusie varoņi" (2017)
- "Pēteŗa peripetijas : atskaite par brīnumainu dzīvi", autobiogrāfija (2017)
Tulkojumi
[rediģēt | labot pirmkodu]- "Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689—1887", Zigfrīds fon Fēgezaks (2011)
- "Pauls Šīmanis : minoritāšu aizstāvis", Džons Haidens (2016)
- "Kristus pēdējais kārdinājums", Niks Kazandzakis (2016)
- "Cilvēki un likteņi senajā Līvzemē", Ernsts fon Menzenkampfs (2019)
Atsauces
[rediģēt | labot pirmkodu]- 1 2 «Pēterim Bolšaitim - Triju Zvaigžņu ordenis». Skatīts: 2017. gada 25. jūlijā.[novecojusi saite]
- 1 2 «Daugavpils novadnieki — Zinātnieki, izgudrotāji — Pēteris Bolšaitis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 19. janvārī. Skatīts: 2017. gada 25. jūlijā.
- ↑ «Pētera un Īras Bolšaitis stipendija». vitolufonds.lv. Skatīts: 2017. gada 26. jūlijā.
- ↑ LETA. «Mūžībā devies ķīmiķis un Vītolu fonda ziedotājs Pēteris Bolšaitis». delfi.lv (latviešu), 2021-09-13. Skatīts: 2021-09-13.
- ↑ «Saņemts Pētera Bolšaitis testamentārais novēlējums». www.vitolufonds.lv. Nodibinājums Vītolu Fonds. Skatīts: 2022-10-10.
|