Zigfrīds fon Fēgezaks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Zigfrīds fon Fēgezaks
Siegfried von Vegesack
Personīgā informācija
Dzimis 1888. gada 20. martā
Lobērģi, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1974. gada 26. janvārī (85 gadi)
Rēgene, Vācija
Tautība vācbaltietis
Vecāki Oto Gothards fon Fēgezaks, Žaneta Konstance Klementīne fon Kampenhauzena
Dzīvesbiedre Klāra Nordstrēma, Gabriela Ebermaijere
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstnieks, žurnālists, tulkotājs
Valoda vācu
Slavenākie darbi tetraloģija "Baltiešu traģēdija", "Rijīgā māja", "Senči un pēcteči"
Augstskola Tērbatas, Heidelbergas, Berlīnes, Minhenes universitātes

Zigfrīds fon Fēgezaks (vācu: Siegfried von Vegesack, 1888. gada 20. marts — 1974. gada 26. janvāris) bija vācbaltiešu vēsturnieks, rakstnieks, dzejnieks, žurnālists un tulkotājs. Viņš ir viens no populārākajiem 20. gadsimta vācbaltiešu rakstniekiem. Fēgezaks ir atstājis daudzus dzeju un stāstu krājumus, romānus, dokumentālus aprakstus par Baltijas sadzīvi, kultūru un vēsturi.[1] Viņa vēsturiskie un biogrāfiskie romāni sniedz unikālu ieskatu Baltijas vāciešu gadsimtiem ilgajā vēsturē.[2]

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zigfrīds fon Fēgezaks dzimis 1888. gada 20. martā Loberģu muižā. Viņš bija devītais bērns kuplajā Valmieras prefekta Oto Gotharda fon Fēgezaka ģimenē. Zigfrīda viens no vecākajiem brāļiem — Manfrēds fon Fēgezaks (1879—1966) kļuva par juristu un Latvijas politiķi un bija 1. Saeimas deputāts.

No 1901. gada līdz 1907. gadam Zigfrīds mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā, kuru pabeidza ar sudraba medaļu. No 1907. gada līdz 1912. gadam Fēgezaks studēja Tērbatas Universitātē vēsturi. Viņš studiju laikā darbojās korporācijā Livonia, menzūras cīņā zaudēja kreiso aci, tādēļ vēlāk viņu atlaida no karaklausības Krievijas impērijas armijā. Pēc Tērbatas, laikā no 1912. gada līdz 1914. gadam, Fēgezaks turpināja žurnālistikas studijas Heidelbergas, Berlīnes un Minhenes universitātēs. Paralēli studijām Fēgezaks strādāja par žurnālistu. 1914. gadā Fēgezaks Minhenē iepazinās ar savu pirmo sievu Klāru Nordstrēmu (1886—1962), zviedru ārsta meitu un arī rakstnieci. Tieši viņa mudināja Fēgezaku pievērsties rakstniecībai.[3]

Pirmā Pasaules kara laikā 1915. gada 16. februārī viņi Stokholmā apprecējās. Zviedrijā Fēgezaks strādāja par žurnālistu kādā zviedru avīzē. Pēc gada viņš kopā ar sievu devās uz Vāciju, kur strādāja Ārlietu ministrijas preses birojā Berlīnē. Darbodamies Vācu austrumu politikas komisijā, Fēgezaks sagatavoja informāciju un rakstīja vēstules un grāmatas par Baltijas jautājumu un Vācijas — Krievijas attiecībām. Jau no paša sākuma Fēgezaks atbalstīja sadarbības politiku ar igauņiem un latviešiem, par ko savās aprindās tika kritizēts. Līdz ar pirmajiem politiska rakstura rakstiem Fēgezaks publicēja arī savus pirmos dzejoļus.[3] 1917. gadā piedzima meita Izabella (mirusi 2005. gadā). Tajā pašā gadā Fēgezaka jaunā ģimene nepietiekamā uztura dēļ pameta Berlīni un devās uz Bavāriju. Kā raksta pats Zigfrīds: "pēc tam, kad manas kājas kļuva zilganas un asinsvadi sāka plīst, mēs kopā ar sievu un sešus mēnešus veco meitiņu aizbēgām uz Bavārijas mežiem. Te mēs atradām senu laupītāju baronu torni ar spokiem un rēgiem, kas jau gadiem ilgi nebija apdzīvots un tādēļ nopērkams par sviestmaizi. Senie laupītāju baroni mums vienīgi bija atstājuši septiņdesmit četrus alus kausus, sešas akmens lielgabala lodes un vienu milzīgu, apaļu galdu...mēs nopirkām kazu un pēc tam govi. Es iemācījos pļaut, mana sieva slaukt. Mēs ēdām sēnes, meža ogas, nātres un izveseļojāmies". Rēgenes pilsētiņas tuvumā Fēgezaki 1918. gadā nopirka Veisenšteinas cietokšņa torni par 1800 reihsmarkām, kuras viņiem uzdāvināja sievasmāte. Tornī Fēgezaks nodzīvoja gandrīz piecdesmit gadu un sarakstīja lielāko daļu savu darbu.[3]

Pēc Pirmā pasaules kara beigām 1920. gadā piedzima otrā meita Karīna, kas pēc dažām dienām nomira, bet 1923. gadā piedzima dēls Gotfrīds, kurš gāja bojā 1944. gadā Otrā pasaules kara laikā. Bavārijā pirmos gadus Fēgezaks iztiku pelnīja tulkojot, galvenokārt no krievu valodas (Gogoli, Nabokovu, Turgeņevu), kā arī no zviedru valodas Strindberga dzejas.[3] 1923. gadā nomira sievasmāte, kas līdz šim ģimeni visu laiku finansiāli atbalstīja. Lai papildinātu ienākumus, tornī tika atvērta mākslinieku un rakstnieku rezidence. Zigfrīda draugi, kas bieži pie viņa ciemojās, bija Verners Bergengrīns, Alfrēds Kubins un Reinhards Keppels. 1920. gados viņš tika izslēgts no dižciltīgo savienības, jo savā dzejā "Firstu dzejoļi" ("Fürstengedichte") vērsās pret dižciltīgo privilēģijām. 1929. gadā ģimene īslaicīgi aizbrauca uz Šveici, bet drīz pēc tam Klāra pameta Zigfrīdu un ar bērniem aizbrauca uz Štutgarti. 1935. gadā pēc Zigfrīda pieprasījuma laulība tika šķirta. 1933. gadā Fēgezaks uz īsu brīdi tika arestēts par aizvainojošiem izteicieniem par nacionālsociālisma ideoloģiju un kāškrusta karoga noņemšanu no Veisenšteinas cietokšņa, kur to bija pakāruši Rēgenes aktīvisti. 1935. gadā, pēc šķiršanās no sievas, viņš devās uz Zviedriju, bet no 1936. līdz 1938. gadam ceļoja pa Dienvidameriku, rakstīdams reportāžas.

Pēc Otrā pasaules kara sākuma viņš atgriezies Vācijā un 1940. gadā apprecējās otro reizi ar Gabrielu Ebermaijeri. Abu laulībā piedzima dēls Kristofs. 1941. gadā Fēgezaks brīvprātīgi pieteicās kļūt par Vērmahta tulku Baltijā. Pēc kara beigām 1945. gadā viņš atgriezās savā tornī. Šajā gadā Veisenšteinas tornī uz dzīvi pārcēlās arī viņa brālis Manfrēds, kurš mira 1966. gadā.[4]

Zigfrīds Fēgezaks dzīvoja tornī līdz savai nāvei 1974. gada 26. janvārī. Apglabāts netālu no "rijīgās mājas".[5]

"Rijīgā māja"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veisenšteinas cietokšņa tornis ("Rijīgā māja"), kurā Fēgezaks nodzīvojis gandrīz 50 gadu

Veisenšteinas tornim tika veltīta liela enerģija un līdzekļi, lai to piemērotu dzīvošanai. Kad Fēgezaki to nopirka, tajā nebija elektrības, un 1924. gadā Zigfrīds sāka būvēt leģendāro vēja ģeneratora spēkstaciju, uzņemdamies lielus parādus. Lai arī Veisenšteinas ļaudis nesaprata šo ideju un Fēgezaku neatbalstīja, vēlākos gados Fēgezaka cietoksnis kļuva par patstāvīgas saimniecības paraugu. Tikai 1966. gadā Zigfrīds var rakstīt savam draugam: "Tornis tagad ir silts, visos stāvos silts ūdens." Vienā no saviem romāniem Fēgezaks torni nosauca par "rijīgo māju" (fressendes Haus). Šajā vārdā tas tiek saukts arī mūsdienās. Tornis ir kļuvis par Rēgenes pilsētas kultūras pieminekli, un tajā joprojām glabājas Fēgezaka bibliotēka un personīgie piederumi, apakšējā stāvā saglabāta rakstnieku istaba Fēgezaka un Klāras Nordstrēmas piemiņai.[3]

Radošais darbs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zigfrīds fon Fēgezaks ir vairāk nekā 30 romānu, ceļojumu aprakstu un rakstu krājumu autors.[2] Pirmie lielākie Fēgezaka darbi ir 1923. gadā sarakstītā luga "Mirusī pilsēta" ("Die tote Stadt"), 1925. gadā izdotais dzejas krājums "Skats no torņa uz mazo pasauli" ("Die kleine Welt vom Turm gesehen") un 1926. gadā sarakstītā luga "Cilvēks krātiņā" ("Der Mensch im Käfig"), kas tiek iestudēta, un uzvedumam ir ievērojami panākumi.[3] Atzinību gūst arī 1929. gadā izdotais izklaides romāns "Mīla pie slīdošās lentas" ("Liebe am laufenden Band").

Savu cīņu ar torni, kura atjaunošanā un labiekārtošanā aiziet gandrīz visi Fēgezaka ienākumi, rakstnieks attēlo romānā "Rijīgā māja" ("Das fressende Haus"). Fēgezaka redaktors Verners Illings raksta: "Cīņa ar māju turpinājās ilgus gadus, līdz kamēr dzejnieks to pārvarēja ar to, ka to padarīja par literāra darba sižetu." Romānu izdod atkārtoti sešās izdevniecībās, viena no tām Anglijā (1936. gadā). Pēdējo reizi "Rijīgā māja" izdota 1978. gadā. Tas ir nākamais sekmīgākais romāns aiz tetraloģijas "Baltiešu traģēdija" ("Baltische Tragödie").[3]

1933. gadā iznāk Fēgezaka pazīstamākā romāna — tetroloģijas "Baltiešu traģēdija" (otrs nosaukums "Baltiešu gredzens") pirmā daļa — "Loberģi" ("Blumberghof"), kuru viņš saraksta, sēdēdams cietumā, 43 dienu laikā. Otrā grāmata "Valdnieki bez Valkīrām" ("Herren ohne Heer") iznāk 1934. gadā, trešā grāmata "Aurels nav Zigfrīds" ("Todestanz un Livland") 1935. gadā, bet ceturtā grāmata "Pēdējais cēliens" ("Der letzte Akt") 1957. gadā. 1935. gadā tiek izdotas pirmās trīs daļas triloģijā "Baltiešu traģēdija". Šis izdevums piedzīvo vairāk nekā 30 izdevumus un ir nodrukāts 200 000 eksemplāros. Pēdējo reizi romāns izdots 2004. gadā.

1936. gadā Zigfrīds kopā ar savu dēlu Gotfrīdu vasaras brīvdienas pavada pie Baltijas jūras. Šajās brīvdienās abi kopīgi saraksta bērnu grāmatu "Dzīvnieku stāsti no Bavārijas meža" ("Tiergeschichten aus dem Bayerischen Wald").[3] 1960. gadā tiek izdots kultūrvēsturiskais, autora dzimtas vēstulēs un dokumentos balstītais romāns "Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689–1887" ("Vorfahren und Nachkommen. Aufzeichnungen aus einer altlivländischen Brieflade 1689–1887"). Šis romāns 2011. gadā tiek izdots latviešu valodā (no vācu valodas tulkojis Pēteris Bolšaitis).[2]

1956. gadā Fēgezaks kļūst par Vācu valodas un dzejas akadēmijas biedru. 1961. gadā iegūst Rakstniecības biedrības balvu, bet 1963. gadā Eslingenas mākslinieku ģildes Literatūras balvu. 1973. gadā viņam tiek piešķirts goda biedra nosaukums Rakstniecības biedrībā.[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ojārs Spārītis, 2011, pēcvārds Zigfrīda fon Fēgezaka romānam "Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes", ISBN 978-9934-8139-7-9
  2. 2,0 2,1 2,2 Pauls Bankovskis: Svešinieki svešā zemē
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 Pēteris Bolšaitis, 2011, pēcvārds Zigfrīda fon Fēgezaka romānam "Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes", ISBN 978-9934-8139-7-9
  4. Vegesack, Manfred Balthasar Heinrich Theophil v.
  5. Siegfried von Vegesack. Every star wants to twinkle
  6. Literaturportal: Siegfried von Vegesack

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]