Paraneoplastiskā smadzenīšu deģenerācija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Paraneoplastiskā smadzenīšu deģenerācija (arī PSD) ir viens no paraneoplastiskiem neiroloģiskiem sindromiem. Tā ir autoimūna nemetastātiska ļaundabīga audzēja komplikācija. Tā rodas antivielu, ko ražo daži leikocītu tipi pret audzēja antigēnu, kļūdainas ietekmes dēļ uz nervu sistēmu (galvenokārt smadzenīšu Purkiņe šūnām). Tāpēc attīstās smadzenīšu bojājums un funkciju traucējumi.[1][2][3][3][4]

Klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paraneoplastiskajā smadzenīšu deģenerācijā izšķir četras grupas, kuras atšķiras ar prognozi un ar saistību ar neironālajām autoantivielām:[5]

  • saistīta ar anti-Yo antivielām;
  • saistīta ar anti-Hu antivielām;
  • saistīta ar Hodžkina limfomu;
  • bez saistībass ar antineironālām antivielām.

Paraneoplastiskā smadzenīšu deģenerācija, kas saistīta ar anti-Yo antivielām, visbiežāk attīstās sievietēm vidējos gados ar latenti noritošu olnīcu vai piena dziedzera vēzi.[5]

PSD, saistīta ar anti-Hu antivielām, var attīstīties izolēti vai būt saistīta ar paraneoplastisko encefalomielītu.[5]

PSD, saistīta ar Hodžkina limfomu, attīstās biežāk jauniem vīriešiem. Parasti PSD diagnosticē uzreiz pēc limfomas diagnozes. Šai slimību grupai ir vairāk raksturīga spontāna remisija vai remisija pēc audzēja ārstēšanas. Antivielas pret Purkiņe šūnām ir līdzīgas anti-Yo antivielām, taču nav identiskas tām. Antivielas var konstatēt dažos gadījumos ar zemu titru.[5]

PSD, kas nav saistīta ar antineironālām antivielām, attīstās pie sīkšūnu plaušu vēža, kas noriet izolēti vai asociējas ar Lamberta—Itona miastēnisko sindromu.[5]

Etioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paraneoplastiskā smadzenīšu deģenerācija asociējas ar tādiem audzējiem, kā plaušu sīkšūnu karcinoma un bronhokarcinoma, retāk ar sieviešu dzimumorgānu (olnīcu, Falopija vadu, dzemdes), piena dziedzeru karcinomu, limfomu, uveālu melanomu.[3][6] Ir daži dati par citu orgānu audzējiem, kuri asociējas ar PSD, tai skaitā mandeļu karcinoma, mieloma, tīmusa karcinoma, tīmusa germinoma, Langerhansa šūnu histiocistoze, resnās zarnas adenokarcinoma, kuņģa adenokarcinoma, barības vada adenokarcinoma, aizkuņģa dziedzera sīkšūnu karcinoma, nieru karcinoma, urīnpūšļa karcinoma, sēklinieku seminoma, sēklinieku gonocītu audzējs, prostatas adenokarcinoma[7]

Paraneoplastiskā smadzenīšu deģenerācija var būt konstatēta līdz 5 gadiem, pirms konstatē kāda orgāna ļaundabīgu audzēju.[7]

Patoģenēze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paraneoplastiskā smadzenīšu deģenerācija ir nemetastātiska ļaundabīga audzēja komplikācija. Smadzenītes ir biežs paraneoplastiskās autoimūnās reakcijas mērķis.

Anti-Yo (PCA-1 antiviela) apstiprinās pie krūšu un ginekoloģiskiem ļaundabīgiem audzējiem un PSD. Šī antiviela ir specifiska pret Purkiņe šūnu citoplazmu. Anti-Yo antiviela saistās ar olbaltumvielām, kas regulē DNS transkripciju un olbaltumu veidošanos.[8]

Antineironālās antivielas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir atklātas 9 antineironālās antivielas:[2] anti-Yo, anti-Hu, anti-Ri, anti-CRMP5/CV2, anti-mGluR1, anti-Tr, anti-VGCC, anti-Ta/Ma2, anti-Zic4 un antivielas pret amfifizīnu.[4] Visbiežāk no tām parādās anti-Yo un anti-Hu pretaudzēja antivielas.[3] Tikai divas antivielas (anti-Yo un anti-Tr) galvenokārt asociējas ar smadzenīšu disfunkciju. Citas paraneoplastiskās neironālās antivielas bieži kombinējas ar simptomiem, kas liecina arī par citu galvas smadzeņu rajonu skaršanu.[9]

Antivielas, saistīti ar tām specifiski audzēji, antivielu antigēni un neirāli simptomi[10][11]
Antivielas Asociēts audzējs Reaģē ar Simptomi
Anti-Hu Sīkšūnu plaušu vēzis Anti-neironāla kodolu antiviela 1 Sensorā neiropātija, encefalomieloneiropātija, kuņģa zarnu trakta motorikas traucējumi.
Anti-Yo Olnīcu, krūšu dziedzeru vēzis Anti-Purkiņe šūnu Smadzenīšu ataksija, sensorā vai motorā neiropātija.
Anti-Ri Ginekoloģisks, krūšu dziedzeru, sīkšūnu plaušu vēzis Anti-neironāla kodolu antiviela 2 Opsoclonus
Anti-Tr Hodžkina limfoma Anti-Purkiņe šūnu Subakūta smadzenīšu ataksija
Anti-CRMP5/CV2 Ginekoloģisks, sīkšūnu plaušu vēzis, timoma Perifērā nervu sistēmu Perifērā neiropātija
Anti-mGluR1 Hodžkina limfoma
Anti-VGCC Sīkšūnu plaušu vēzis
Anti-Ma Vairāki vēžu veidi
Anti-Ta/Ma2 Sēklinieku vēzis

Klīniskā aina[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paraneoplastiskās smadzenīšu deģenerācijas simptomātika attīstās ātri, invalidizējot pacientu dažu dienu vai nedēļu laikā. Pirms attīstās neiroloģisks deficīts, ir novērojami prodromāli simptomi, tādi kā reibonis, slikta dūša, vemšana. Prodromālus simptomus nepieciešams diferencēt ar perifērisko vestibulāru procesu. Šos simptomus pavada apgrūtināta iešana, kas turpmāk pārvēršas par dinamisku smadzenīšu ataksiju (sakarīgu kustību traucējums) ar diplopiju (redzes dubultošanas), dizartriju (runas traucējums) un orofaringeālu disfāgiju (rīšanas traucējums). Dažos gadījumos pievienojas plūstoša redze, ascillopsija (patoloģiskas haotiskas lecošas acs kustības visos virzienos). 20% gadījumos ir smadzenīšu kognitīvi afektīvs sindroms, kas raksturojas ar īslaicīgu atmiņas zudumu, kognitīviem un afektīviem traucējumiem, mainīgu garastāvokli, bailēm, depresiju.[5]

Diagnostika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrīnā paraneoplastiskā smadzenīšu deģenerācijas diagnostikā veic galvas datortomogrāfiju un kodolmagnētisko rezonansi lai izslēgtu citas smadzenīšu slimības, piemēram, audzēju, abscesu, infarktu vai demielinizējošu slimību. PSD gadījumos attīstās smadzenīšu atrofija. Cerebrospināla šķidruma (likvora) sastāvs ir novirzīts no normas apmēram pusē PSD gadījumu; izmeklējot likvoru, var konstatēt dažas nespecifiskas izmaiņas, tādas kā limfocītisku pleocitozi un paaugstinātu olbaltumu[8] un IgG koncentrāciju.[12]

Galvenais PSD diagnostikas princips ir antineironālu antivielu atradne serumā un likvora izmeklēšana. Antivielas ir augsti specifiskas slēpta audzēja noteikšanā, kaut gan to neesamība neizslēdz iespējamu paraneoplastisku kaiti.[8]

Ja PSD diagnoze tiek apstiprināta, tad ir jāveic pilna izmeklēšana, lai atklātu slēpto audzēju. Izmeklēšanas sākumpunkts ir anamnēzes ievākšana un fizikāla izmeklēšana. Ir jāveic arī instrumentālus izmeklējumus, piemēram, datortomogrāfiju krūšu kurvim, vēdera dobumam un iegurnim, sievietēm arī mammogrāfijas veikšanu.[8]

Ārstēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenais paraneoplastiskās smadzenīšu deģenerācijas ārstēšanas princips ir audzēja ķirurģiska izņemšana. Pēc audzēja izņemšanas ataksija var izzust. Tomēr dažos gadījumos ataksija nepāriet, tad ir iespējams izmantot bezodiazepīnus vai 3,4-diaminopiridīnu tās ārstēšanā, kas dažreiz palīdz.[11]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais paraneoplastisko smadzenīšu deģenerāciju aprakstīja Bruvers (angļu: B. Brouwer) 1919. gadā. Taču viņa teorija bija pieņemta vēlāk (1938. gadā), kad Bruvers un Bemonds (angļu: A. Biemond) pierādīja paraneoplastiskas smadzenīšu deģenerācijas saistību ar olnīcu vēzi.[4] Pozners 1993. gadā pirmais piedāvājis klasificēt PSD, pamatojoties uz antivielu esamību vai iztrūkumu, kuras reaģē kā ar audzēju, tā arī ar smadzenīšu Purkiņe šūnām.[13]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. K. Peterson, M.K. Rosenblum, H. Kotanides, & J.B. Posner. Paraneoplastic cerebellar degeneration. I. A clinical analysis of 55 anti-Yo antibody-positive patients. Neurology, 42. 1992
  2. 2,0 2,1 Setareh Shams'ili, Joost Grefkens, Bertie de Leeuw, Martin van den Bent, Herbert Hooijkaas, Bronno van der Holt, Charles Vecht & Peter Sillevis Smitt. Paraneoplastic cerebellar degeneration associated with antineuronal antibodies: analysis of 50 patients. Brain (2003), 126, 1409±1418 doi:10.1093/brain/awg133
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 Г. Р. Хузина. Поздние приобретённые мозжечковые дегенерации. Неврологический вестник. - 2008 - Т. XL, вып. 3 - С. 78-82
  4. 4,0 4,1 4,2 Н.А. Шнайдер, В.В. Ежикова, Ю.А. Дыхно, Д.В. Дмитренко, Ю.С. Панина. Проблемы диагностики паранеопластической мозжечковой дегенерации. Неврология, нейропсихиатрия, психосоматика. 2014;(1):35–43. doi:10.14412/2074-2711-2014-1-35-43
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 Шнейдер Н. А., Ежикова В. В. Паранеопластическая дегенерация мозжечка в практике невролога и онколога. Вестник Клинической больницы №51, Том V, №4(1), январь-июнь 2013 ISBN 2219-4630 Nepareizs ISBN
  6. Valpione S., Zoccarato M., Parrozzani R., Pigozzo J., Giometto B., Laveder F., Aliberti C., Chiarion-Sileni V. Paraneoplastic cerebellar degeneration with anti-Yo antibodies associated with metastatic uveal melanoma. J Neurol Sci. 2013;335(1–2):210–2. doi:10.1016/j.jns.2013.08.026.
  7. 7,0 7,1 Christian Henke, Johannes Rieger, Sylvia Hartmann, Marcus Middendorp, Helmuth Steinmetz & Ulf Ziemann. Paraneoplastic cerebellar degeneration associated with lymphoepithelial carcinoma of the tonsil. BMC Neorology 2013, 13:147
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 Joseph I. Sirven & Barbara L. Malamut. Clinical Neurology of the older adult. 2008 by Lippincott Williams & Wilkins. Printed in the USA. ISBN 978-0-7817-6947-1
  9. Josep Dalmau & Myrna R. Rosenfeld. Paraneoplastic cerebellar degeneration.
  10. K.C. Lakshmaiah, B.K. Viveka, N. Anil Kumar, Monika L. Saini, Sanjib Sinha & Kamal S. Saini. Gastric diffuse large B cell lymphoma presenting as paraneoplastic cerebellar degeneration: Case report and review of literature. Journal of the Egyptian National Cancer Institute (2013) 25, 231–235
  11. 11,0 11,1 Timothy C. Hain (2014). Paraneoplastic Cerebellar Degeneration.
  12. Michael Jeffrey Aminoff. Neurology and General Medicine. Elsevier 2008. ISBN 978-0-443-06707-5
  13. Posner J. B. Paraneoplastic cerebellar degeneration. Can J Neurol Sci. May 1993;20 Suppl 3:S117-22.