Pāriet uz saturu

Parastā bisīte

Vikipēdijas lapa
Parastā bisīte
Gyromitra esculenta
Parastā bisīte
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsAugstākās sēnes (Dikarya)
NodalījumsAsku sēnes (Ascomycota)
ApakšnodalījumsKaussēņu apakšnodalījums (Pezizomycotina)
KlaseKaussēņu klase (Pezizomycetes)
ApakšklaseKaussēņu apakšklase (Pezizomycetidae)
KārtaKaussēņu kārta (Pezizales)
DzimtaDiscinaceae
ĢintsBisītes (Gyromitra)
SugaParastā bisīte (G. esculenta)
Parastā bisīte Vikikrātuvē

Parastā bisīte jeb ķervelis (Gyromitra esculenta) ir Latvijā bieži sastopama indīga asku sēne.[1] Tā parasti sastopama agrā pavasarī un viegli atšķirama no ēdamajām sēnēm pēc tās cepurītes nelīdzenā, smadzeņveidīgā izskata.

Parasto bisīti un bisīšu ģinti aprakstījis E. M. Frīss 1849. gadā.[2] Agrāk ģints tika iekļauta rumpuču dzimtā (Helvellaceae),[3] pēc 1997. gada pētījumiem pievienota discīnu (Discinaceae) dzimtai. Tomēr sīkāka bisīšu ģenētiska izpēte pagaidām nav veikta, un pēc tādas ir iespējamas sistemātikas izmaiņas.[4]

Sēnes apraksts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Parastās bisītes cepurīte var būt visai tumša.
Eksemplārs ar īpaši gaišu cepurīti.
  • Augļķermeņi: asku sēnes, apotēciji lieli, 4—10 cm augsti, līdz 12 cm diametrā, sastāv no kātiņa un cepurītes, gaļīgi, ar patīkamu garšu un smaržu,[5] satur indīgo giromitrīnu dažādā koncentrācijā.
  • Cepurīte: krokota, doba, plāna, neregulāri ieapaļa, pie malas daļēji saaugusi ar kātiņu, ar izteiktu viļņotu smadzeņu vai valrieksta veida formu. Kastaņkrāsas, tumši vai sarkanīgi brūna. Uz vecumu un saulē kļūst tumšāka.[6]
  • Kātiņš: līdz 4 cm resns, gaišā krāsā, dobs, ar gareniskām krokām, cilindrisks vai saplacināts.[7] Bieži sadalīts kamerās.[8]
  • Sporas: vienšūnas, bezkrāsainas, elipsoidālas, gludas, ar diviem eļļas pilieniem, 20—25 x 8—10(13) μm. Parafīzes pavedienveidīgas, 5—7(10) μm resnas, galos paplašinātas, ar šķērssienām, sarkanīgi brūnas.
  • Aski: cilindriski, ar 8 sporām, 250—350 x 18—20 μm.[3]

Augšanas apstākļi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parastās bisītes ir saprotrofas, tātad atmirušu organiku izmantojošas sēnes. Mērenajā joslā aug pavasaros, īpaši aprīlī un maija sākumā, Smilšainās augsnēs skuju koku, īpaši priežu mežos, arī izdegumos un izcirtumos, atklātās vietās, ceļmalās. Anomālos laika apstākļos var izaugt arī citos mēnešos. Sastopamas Eirāzijā un Amerikā.[3][7]

Daļa mikologu uzskata, ka, tāpat kā lāčpurni, dažos apstākļos spējīgas veidot arī mikorizu.[6]

Līdzība ar citām sugām

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parastās bisītes, augļķermeņus veidodamas pavasarī, reti kad sastopamas vienlaicīgi ar vasarā un rudenī augošajām sēnēm. Vienlaikus ar tām pavasaros atrodami pēc sagatavošanas ēdamie lāčpurni (Morchella ģints) un ķēvpupi (Verpa bohemica), ar kuriem tās nepieredzējuši cilvēki var sajaukt. Biežās jaukšanas dēļ tiek ieteikts visas asku sēnes pirms lietošanas vismaz reizi novārīt un noliet ūdeni, kas varētu vismaz vājināt bisīšu indi, ja tās iekļūtu starp ēdamajām sēnēm. Tomēr atšķirības starp ģintīm ir visai redzamas: ja lāčpurni ir tīkloti šūnaini, tad bisīšu virsmas krokas ir lokani viļņotas, bez redzamām šūnām.[9] Bisīšu cepurītēm parasti ir sarkanīga nokrāsa, kādas nekad nav lāčpurniem.[10] Lāčpurni arī ir pēc kopējās formas redzami regulārāki par bisītēm. Ķēvpupi pēc formas atgādina lāčpurnus, bet to virsma arī ir viļņota kā bisītēm.

Daļēji jucekli starp bisītēm un lāčpurniem radījušas svešvalodas. Krievu valodā to nosaukumi "Stročok" un "Smorčok" ir grūti atšķirami, un arī vietējie iedzīvotāji par atšķirību maz satraucas.[11] Latvijā (un arī Igaunijā) savukārt vāciskais lāčpurnu apzīmējums "Morcheln" ne tikai transformējies par "murķeli", bet ar šo vārdu sākuši apzīmēt bisītes. Līdzīgas problēmas ir arī angļu valodā, kur bisītes dēvē par viltus lāčpurniem (false morel). Šī jucekļa dēļ Latvijas mikologi vispār iesaka nelietot vārdu "murķelis" nevienām sēnēm.

Tikai ar mikroskopu parasto bisīti var droši atšķirt no parasti lielākās un gaišākās dižās bisītes, kuras sporas nav apaļgalu kā parastajai bisītei, bet ar nosmailinātiem izaugumiem galos.[3][5]

Indīgums un lietošana pārtikā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Svaigu parasto bisīšu pārdošana Helsinku tirgū. Tirgotāji angliski pievieno brīdinājumus tūristiem, lai tie nejauši nesaindētos, pieskaroties tām vai mēģinot pagaršot.

Parasto bisīšu indīgās vielas giromitrīna daudzumu ir iespējams būtiski samazināt ar vārīšanu ar obligātu ūdens noliešanu vai žāvēšanu, tomēr pilnīgi atbrīvoties no tā nevar. Bisīšu indīguma pakāpe stipri atkarīga no ārējiem apstākļiem.

Tāpat kā daudzas sēnes, parastās bisītes ir vienlaikus indīgas un lietojamas pārtikā pēc atbilstošas sagatavošanas, turklāt par to, kāda sagatavošana ir atbilstoša, pastāv savstarpēji pretrunīgi viedokļi.

Zināms, ka:

  • 1) 19. un 20. gadsimta zinātnieku apgalvojumi par bisītēs esošo indīgo helvelskābi bija kļūda;[12][13]
  • 2) bisītēs reāli esošā inde giromitrīns, kas līdzīga hidrazīnam, ir augsti toksiska un pat tās izgarojumu ieelpošana pie sēņu sagatavošanas var novest pie saindēšanās;[10] mirstība pie saindēšanās ar giromitrīnu sasniedz 30—40%.[14] Pie giromitrīna CH3CHN2CH3COH hidrolīzes, kas var notikt gan pie kulinārās apstrādes, gan cilvēka organismā, veidojas vēl toksiskākais monometilhidrazīns СH3(H)NNH2, kurš pazīstams kā raķešu degvielas komponents un pie saindēšanās ar bisītēm un raķešu degvielu klīniskā aina tādēļ sakrīt.[14]
  • 3) giromitrīna daudzums bisītēs svārstās no nāvējoša līdz nenozīmīgam atkarībā no mitruma un temperatūras, sugas (dižās bisītes kopumā uzskata par mazāk bīstamām), augtenes utt.;
  • 4) vairākkārtīga novārīšana ar ūdens noliešanu vai mēnešiem ilga žāvēšana ar sekojošu novārīšanu ievērojami samazina giromitrīna daudzumu sēnēs un padara tās nosacīti ēdamas, kas tomēr negarantē no letālas saindēšanās pilnībā.[15] Daļa zinātnieku uzskata, ka vārīšana pati par sevi sēnes indīgumu praktiski neietekmē un svarīga ir tikai indes pāriešana nolejamā ūdenī,[16] taču sastopami arī tieši pretēji apgalvojumi;[3]
  • 5) Tāpat kā ar vairumu sēņu, liela nozīme ir individuālajai pretestībai konkrētajai indei un kopējam veselības stāvoklim (īpaši aknām).[16]

Pasaulē bisīšu indīgumam ir dažāda pieeja: daudzās valstīs to publisku tirdzniecību aizliedz, kamēr, piemēram, Somijā tā ir atļauta, bet ar skaidri redzamu brīdinājumu izlikšanu. Tai pašā daži Somijas avoti arī norāda, ka parastās bisītes ir bīstamas pārvadājot vai uzglabājot slēgtās telpās, jo saindē gaisu,[17] kā arī spēj radīt narkotisku pieradumu.[18] ASV ar bisītēm saindējas vidēji ap 50-100 cilvēku gadā, taču nāves gadījumi ir reti. Rietumeiropā zināmās saindēšanās ar bisītēm 1782.—1965. gados bija nāvējošas 14,5% gadījumu.[14] Kopumā PSRS vienas pašas bisītes uz 1950. gadiem deva ap 45% visu saindēšanās gadījumu ar sēnēm, kas kopā ar bisīšu saindēšanās augsto letālumu bija smagākā medicīniskā problēma ar sēnēm.[16] Taču Kurzemes muižās agrākos laikos bisītes esot lietojuši lielos daudzumos.[19]

Latvijas mikologi parastās bisītes neieteic lietot pārtikā ne pēc kādas sagatavošanas, jo risks saindēties tomēr saglabājas pēc jebkādas apstrādes.[1]

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 Sēnes.lv: parastā bisīte
  2. ↑ Mycobank: Fries, E.M. 1849. Summa vegetabilium Scandinaviae
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Sugu enciklopēdija: Rumpuču dzimta
  4. ↑ Kuo, M. (2012, June). Gyromitra: The false morels.. MushroomExpert.Com
  5. ↑ 5,0 5,1 Latvijas daba: Parastā bisīte - Gyromitra esculenta (Fr.)Fr.[novecojusi saite]
  6. ↑ 6,0 6,1 Kuo, M. (2012, June). Gyromitra esculenta. MushroomExpert.Com
  7. ↑ 7,0 7,1 «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 78.—79. lpp.
  8. ↑ Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004., 282. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
  9. ↑ «LVM Sēņotāja ceļvedis, 11.-13. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 13. jūnijā. Skatīts: 2020. gada 19. februārī.
  10. ↑ 10,0 10,1 LSM: Sēņu sezona sākusies - daži sēņotāji jau saindējušies
  11. ↑ В.Солоухин, "Третья охота". «Современник», Москва, 1986.
  12. ↑ E.Vimba, “Sēnes ir visur”, Latvijas Universitāte, 2015., 42. lpp.
  13. ↑ Садовский А. С. Формула яда // Химия и жизнь Arhivēts 2020. gada 25. janvārī, Wayback Machine vietnē.. — «Наука», 2007. — Вып. 3. — ISSN 0130-5972.
  14. ↑ 14,0 14,1 14,2 Delfi: Kā pareizi apstrādāt bisītes, lai mazinātu saindēšanās risku
  15. ↑ Delfi.lv: Bisītes jeb neīstie murķeļi (Gyromitra) – nav ieteicams lietot uzturā
  16. ↑ 16,0 16,1 16,2 «Съедобные и ядовитые грибы (Орлов Н.И.)». II.1.
  17. ↑ luontonetti. «Korvasieni - Gyromitra esculenta». Luontonetti (en-US), 2022-04-08. Skatīts: 2023-05-04.
  18. ↑ Ville Vanhala. «Korvasieniä syödään vain Suomessa ja Venäjällä». Seura.fi (somu), 2015-04-16. Skatīts: 2023-05-04.
  19. ↑ Lauku Avīze: Pirmās pavasara bisītes

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Parastā_bisīte&oldid=4136259"