Dižā bisīte

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dižā bisīte
Gyromitra gigas
Dižā bisīte Piemaskavā.
Dižā bisīte Piemaskavā.
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsAugstākās sēnes (Dikarya)
NodalījumsAsku sēnes (Ascomycota)
ApakšnodalījumsKaussēņu apakšnodalījums (Pezizomycotina)
KlaseKaussēņu klase (Pezizomycetes)
ApakšklaseKaussēņu apakšklase (Pezizomycetidae)
KārtaKaussēņu kārta (Pezizales)
DzimtaDiscinaceae
ĢintsBisītes (Gyromitra)
SugaDižā bisīte (G. gigas)
Dižā bisīte Vikikrātuvē

Dižā bisīte (Gyromitra gigas) ir Latvijā bieži sastopama indīga asku sēne.[1] Tā parasti sastopama agrā pavasarī un viegli atšķirama no ēdamajām sēnēm pēc tās cepurītes nelīdzenā, smadzeņveidīgā izskata.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrāk bisīšu ģints tika iekļauta rumpuču dzimtā (Helvellaceae),[2] pēc 1997. gada pētījumiem pievienota Discinaceae dzimtai. Tomēr sīkāka bisīšu ģenētiska izpēte pagaidām nav veikta, un pēc tādas ir iespējamas jaunas sistemātikas izmaiņas.[3]

Sēnes apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dižās bisītes sēņu izstādē Ukrainā.
Ne vienmēr sēnes kātiņš ir saredzams.
  • Augļķermeņi: asku sēnes, augļķermeņi — apotēciji lieli, līdz 20 cm augsti, līdz 15 (30) cm diametrā, sastāv no kātiņa un cepurītes, gaļīgi, satur indīgu vielu giromitrīnu dažādā koncentrācijā.
  • Cepurīte: krokota, doba, plāna, neregulāri ieapaļa vai ovāla, pie malas saaugusi ar kātiņu, ar izteiktu viļņotu smadzeņu vai valrieksta veida formu. Gaiši okerbrūna, olīvdzeltena vai gaiši olīvbrūna.[4] Mīkstums bālgans.
  • Kātiņš: īss, garumā un platumā 3—6 cm, balts vai bālgans, neregulāri krokains, bieži dziļi zemē, neregulāri cilindrisks.[5][6]
  • Sporas: vienšūnas, bezkrāsainas, iegareni elipsoidālas, smalki kārpainas, ar iegareniem izaugumiem galos, ar vienu lielāku un diviem mazākiem eļļas pilieniem, 32—38 (25—40) x 12—14 (10—15) μm.
  • Aski: cilindriski, ar 8 sporām, 300—350 x 16—17 μm.[7]

Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dižās bisītes ir saprotrofas, tātad atmirušu organiku izmantojošas sēnes. Mērenajā joslā aug pavasaros, īpaši aprīlī un maija sākumā, uz augsnes vai trūdošas koksnes sūnotos skuju un lapu koku mežos.[7][8] Aug Eiropā; Ziemeļamerikā sastopamas tai līdzīgās Gyromitra montana un Gyromitra korfii, kuras daļa autoru uzskata par to pašu dižo bisīti.[9]

Līdzība ar citām sugām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dižās bisītes, augļķermeņus veidodamas pavasarī, reti kad sastopamas vienlaicīgi ar vasarā un rudenī augošajām sēnēm. Vienlaikus ar tām pavasaros atrodami pēc sagatavošanas ēdamie lāčpurni (Morchella ģints) un ķēvpupi (Verpa bohemica), ar kuriem tās nepieredzējuši cilvēki var sajaukt. Biežās jaukšanas dēļ tiek ieteikts visas asku sēnes pirms lietošanas vismaz reizi novārīt un noliet ūdeni, kas varētu vismaz vājināt bisīšu indi, ja tās iekļūtu starp ēdamajām sēnēm. Tomēr atšķirības starp ģintīm ir visai redzamas: ja lāčpurni ir tīkloti šūnaini, tad bisīšu virsmas krokas ir lokani viļņotas, bez redzamām šūnām. Lāčpurni arī ir pēc kopējās formas redzami regulārāki par bisītēm. Ķēvpupi pēc formas atgādina lāčpurnus, bet to virsma arī ir viļņota kā bisītēm.

Tikai ar mikroskopu dižo bisīti var droši atšķirt no parasti mazākās un tumšākās parastās bisītes, kuras sporas nav ar nosmailinātiem izaugumiem galos kā dižajai bisītei, bet apaļiem galiem.[2][8]

Indīgums un lietošana pārtikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dižo bisīšu indīgās vielas giromitrīna daudzumu ir iespējams būtiski samazināt ar vārīšanu ar obligātu ūdens noliešanu vai žāvēšanu, tomēr pilnīgi atbrīvoties no tā nevar. Bisīšu indīguma pakāpe stipri atkarīga no ārējiem apstākļiem, ir apgalvojumi, ka dižo bisīšu indīgumu veicina mitrums un bagāta augsne.[8]

Tāpat kā daudzas sēnes, dižās bisītes ir vienlaikus indīgas un lietojamas pārtikā pēc atbilstošas sagatavošanas, turklāt par to, kāda sagatavošana ir atbilstoša, pastāv savstarpēji pretrunīgi viedokļi.

Latvijas mikologi dižās bisītes neieteic lietot pārtikā ne pēc kādas sagatavošanas, jo risks saindēties saglabājas pēc jebkādas apstrādes.[1] Centrāleiropā daļa avotu uzskata tās par ēdamām.[10]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]