Izraēlas neatkarības karš

Karojošo pušu uzbrukumu pamatvirzieni

Pirmais arābu-Izraēlas karš, arī Izraēlas neatkarības karš jeb karš par neatkarību (ivritā: מלחמת העצמאות‎, milhemet hācmaut) — tikko kā izveidotās Izraēlas valsts karš ar nesen izveidotajām apkārtējām arābu valstīm (Transjordānija, Sīrija, Libāna, Irāka, Ēģipte, Saūda Arābija) no 1948. 15. maija līdz 1949. gada 20. jūlijam.

Kara iemesls

Saskaņā ar 1947. gada 29. novembra ANO rezolūciju Nr 181, Lielbritānijas mandātteritorijā Palestīnā tika paredzēts izveidot divas valstis, sadalot teritoriju starp abām lielākajām etniskajām grupām: tur dzīvojošajiem palestīniešiem un kopš XIX gs. vidus ieceļojušajiem un jau visai ievērojamas teritorijas apdzīvojošajiem ebrejiem (kuri pēdējos gados bija ar bruņotu spēku pārņēmuši kontroli pār ievērojamām teritorijām, kuras bija paredzētas palestīniešu valsts izveidei). Ne vienas, ne otras puses pārstāvji nepiekrita paredzētajam teritorijas sadalījumam. Šī iemesla dēļ organizēta bruņota pretstāve, abām pusēm izmantojot terorisma metodes, ritēja jau ilgi pirms oficiālās karadarbības sākšanās.

Sīkāk par to skat. Izraēlas—Palestīnas konflikts

Savukārt pārējās reģiona valstis, kaut pašas nodibinātas dažus gadus pirms tam, vispār neatzina jaunu valstu dibināšanas nepieciešamību un leģitimitāti reģionā, vēlējās anektēt palestīniešu teritoriju pēc britu aiziešanas, paplašinot savas robežas.

Naidīgo pušu spēki kara sākšanās brīdī

Izraēlas bruņotie spēki:

Izraēlas bruņoto formējumu skaitliskais sastāvs 1948. gada 15. maijā.
kopā skaits	bruņoto spēku vienības
33 847	Palmah — 6000; brigāde "Golani" — 3 573 (papildus vēl 522 algotņi); brigāde "Karmeli" — 2 238; brigāde — "Aleksandroni" 3 588; brigāde "Kirjati" — 2 504; brigāde "Givati" — 3 229; brigāde "Ecioni" — 3 166; mācību dienests — 398; artilērija — 659; kara aviācija — 675; inženiertehniskās daļas — 150; militārā policija — 168; militārais transports — 1 097; iesaukšanas pārvalde — 1 719; citi dienesti — 4161.

Bruņojums: 10 000 mašīnpistoles, 25 000 karabīnes un šautenes, 5000 ložmetēji, 900 mīnmetēji, 25 lielgabali, 9 lidmašīnas, 1 tanku bataljons.
Skat. pamatrakstu Izraēlas Aizsardzības Armija

Palestīniešu pašpārvaldes spēki: Arābu glābšanas armija (brīvprātīgie no dažādām arābu zemēm) — 6 bataljoni (4000—7000 vīru) neorganizētības un centralizētas struktūras neesamības dēļ skaits nav zināms; Svētā kara armija (bruņoti palestīniešu zemnieki) — ~4000 vīru.

Transjordānijas bruņotie spēki: "Arābu leģions" (tuksneša kavalērija) — 10 000 jātnieki.

Libānas bruņotie spēki: 2500 karavīri, 2 artilērijas baterijas.

Sīrijas bruņotie spēki: 5000 karavīri, 1 tanku bataljons, 1 aviācijas eskadriļa.

Irākas bruņotie spēki: 10000 karavīri, 1 tanku bataljons, 2 aviācijas eskadriļas.

Karadarbības 1. etaps

Karaspēku pārvietošanās virzieni kara sākumā

Arābu brīvprātīgie

Sīrijas armijas karavīri

15. maijā karadarbību uzsāka 19 000 Izraēlas karavīru (25 lielgabali, 900 mīnmetēji, 9 lidmašīnas, 25 tanki), bet no otras puses — 25 000 arābu valstu karavīru (50 lidmašīnas, 50 tanki, 147 lielgabali un mīnmetēji).

Arābu valstu spēki iebruka palestīniešu teritorijā no 3 pusēm, izveidojot 3 frontes: Ziemeļu frontē (virspavēlnieks Kaukadži) aptuveni 7000 karavīru, Centrālā fronte (komandieri el-Huseini un Salma) aptuveni 5000 karavīru un Dienvidu fronte (komandieri el-Afriki, Minavi, Amins).

Ziemeļu fronte

No ziemeļiem palestīniešu teritorijā iebruka Libānas, Sīrijas un Irākas spēki, kā arī darbojās palestīniešu partizānu vienības, kuras centās atgūt kontroli pār saviem pēdējos gados zaudētajiem ciemiem. Sīrijas spēkiem, kuri virzījās uz palestīniešu kontrolē esošo Cfatu, neizdevās ieņemt palestīniešu zemes savā pierobežā, jo, sadūrušies ar tur iebrukušajām Izraēlas vienībām, tika sakauti un atspiesti atpakaļ līdz Golanas augstienēm. Smagās un ilgstošās kaujās izraēliešiem (palmah vienības) izdevās salauzt palestīniešu pretestību — lielā mērā pateicoties Izraēlas armijas arābu beduīnu vieglās kavalērijas veiksmīgajam manevram, — un ieņemt Cfatu, kas bija paredzēta kā Palestīnas Pagaidu valdības galvaspilsēta (šajā frontē šīs bija smagākās kaujas). 12 000 Cfatas iedzīvotāji tika padzīti un evakuējās līdz ar sakauto arābu armijām, civiliedzīvotāju bēgšana sākās vēl vairākos ziemeļu rajonos. Sakaut pretinieku izdevās arī hagana vienībām Galilejā. Kaujas turpinājās, izraēliešiem mēģinot ieņemt Haifu un Jafu.

Centrālā fronte

Centrālajā frontē svarīgākās kaujas notika ap Jeruzalemi kuru, neraugoties uz tās brīvpilsētas statusu, sagrābt devās gan Transjordānijas, gan Izraēlas karaspēku vienības. Pirmais pilsētā ielauzās t.s. Arābu leģions, ieņemot tās dienvidaustrumu daļu un vecpilsētu, taču tālāk uzbrukums apsīka, jo sākās ielu kaujas ar pirms kara uz Jeruzalemi slepus pārvietotajām hagana vienībām, kuras bija pārņēmušas savā kontrolē stratēģiski svarīgākos punktus. Sīvās ielu cīņās Transjordānijas armijai izdevās ieņemt Šeihdžarahas kvartālu, taču lielu zaudējumu dēļ uzbrukums apstājās.

Ārpus pilsētas sīvākās kaujas notika ap ceļu no Telavivas, pa kuru Izraēlas spēki centās izlauzties līdz Jeruzalemei. Te izraēliešu uzbrukums izrādījās neveiksmīgs — palestīnieši savus ciemus bija laikus ievērojami nostiprinājuši (kopš Deirjasinas slaktiņa laika). Lai varētu pārvietot karaspēku, Izraēlas spēki uzsāka jauna, t.s. "Birmas ceļa" būvi dienvidos no esošā, kas palīdzēja pārraut palestīniešu zemju koridoru un sasniegt Jeruzalemi. Neraugoties uz to, 28. maijā Arābu leģionam izdevās ieņemt Jeruzalemes Ebreju kvartālu (290 hagana kaujinieki tika saņemti gūstā, civiliedzīvotājiem ļāva šķērsot frontes līniju un evakuēties uz Jauno pilsētu). Noslēgtais pamiers apturēja karadarbību šajā apvidū. Laikā no 14. maija līdz 11. jūnijam kaujās par Jeruzalemi bojā gāja 300 Izraēlas karavīru, bet vairāk nekā 1400 tika ievainoti.

Jūlijā, atjaunojoties karadarbībai, Izraēlas armijai izdevās ieņemt Lodu un Ramlu ar tās lidlauku, taču pie Latrunas izraēliešu uzbrukums tika atsists.

Dienvidu fronte

Sagūstītie Izraēlas karavīri

Dienvidos karadarbība sākās, divām Ēģiptes armijas brigādēm uzbrūkot Gazas virzienā. Visai strauji (neorganizētās palestīniešu pašaizsardzības vienības praktiski neizrādīja nekādu pretestību) Ēģiptes vienības ieņēma Aškelonu, Ašdodu u.c. piekrastes apdzīvotās vietas. Savukārt īpaša brīvprātīgo kolonna no Abuagelas caur Berševu (tā bija vienīgā arābu valstu karaspēka daļa, kura nepārprotami šķērsoja Izraēlas robežu un tās teritoriju, kaut arī neapdzīvotā apvidū — tajā laikā Negevā bija tikai 27 ebreju apmetnes, kurās bija ap 1000 iedzīvotāju), devās uz Betlemi, lai savienotos ar Arābu leģionu un dotos tālāk uz Jeruzalemi. Uz šo reģionu devās Palmah brigāde "Negeva", kuras kaujiniekiem bija liela pieredze partizānu apkarošanā.

18. maijā Ēģiptes lidmašīnas veica uzlidojumu Telavivai (42 nogalinātie) — Ēģiptes armijas rīcībā bija vairākas transportlidmašīnas “Dacota” un iznīcinātāji “Spitfire”. Sīrijas aviācijā bija vairāki bumbvedēji “Harvard T-6”. 20. maijā Izraēla saņēma no Čehoslovākijas pirmās kaujas lidmašīnas un jau 29. maijā Budeijovices aviobāzē papildus apmācītie ebreju piloti iesaistījās karadarbībā, ar saviem iznīcinātājiem S-199 pārņemot gaisa telpas kontroli.

17. jūnijā pēc ANO pieprasījuma karadarbība tika pārtraukta un noslēgts pamiers.

Karadarbības 2. etaps

Izraēlas armijas triecienu pamatvirzieni rudenī

Izraēlas armijas auto kolonna decembrī

Izraēlas armijas karavīri Gešerā decembrī

Izraēlas armijas triecienu pamatvirzieni dienvidu frontē decembrī-janvārī

Karadarbība tika atjaunota 1948. gada 18. jūlijā, Izraēlas spēkiem veicot virkni triecienu, lai uzlabotu savu pozīciju stratēģisko stāvokli. Oktobra mēnesī Izraēlas bruņotajos spēkos jau bija 120 000 karavīru kā arī pilnībā nokomplektēta tanku brigāde un 100 kaujas lidmašīnas.

Ziemeļos izsist sīriešus no pozīcijām ap Mišmaru—Haiardenu neizdevās, taču Libānas spēki tika atspiesti un visa tās pierobeža nonāca Izraēlas kontrolē. Palmaha īpašās vienības veica reidus ienaidnieka aizmugurē, uzspridzinot virkni tiltu uz Libānas un Sīrijas robežupēm, savukārt hagana desants izolēja Jafu no pārējās Libānas, bloķējot pilsētu. Palestīniešu partizānu kontrolē palika tikai Galilejas kalnainais apvidus. Kaut kaujas ritēja mainīgiem panākumiem, Izraēlas armijai izdevās iebrukt visai dziļi Libānā, pilnībā sagraujot Kaukadži komandēto armijas grupu.

Centrālajā frontē tika ieņemtas Lida un Ramla, Izraēlas spēkiem pilnībā ieņemot Palestīnas piekrastes līdzenumu. Tika ieņemtas arī teritorijas uz ziemeļiem un dienvidiem no Jeruzalemes, taču pašu pilsētu Izraēlas armijai ieņemt neizdevās.

Dienvidos pie Aškelonas Izraēlas uzbrukumu jūras virzienā Ēģiptes spēkiem izdevās apturēt, taču izraēliešu manevrs Berševas virzienā apdraudēja Ēģiptes spēkus Hebronā un piekrastē, liekot tiem atkāpties bez kaujas drošākās pozīcijās (daļu ēģiptiešu ielenca pie Faluijas — šīs armijas grupas mēģinājums izlauzties no aplenkuma novembrī bija neveiksmīgs). 1949. gada janvārī Izraēlas armija uzsāka plašu ofensīvu dienvidos, lai sakautu Ēģiptes spēkus kā arī iegūtu izeju uz Sarkano jūru. Veiksmīgā reidā tika ieņemta Elariša, kur esošais lidlauks ar lidmašīnām iznīcināti. Tika apdraudēti Ēģiptes Sinaja armijas apgādes maršruti un atkāpšanās ceļi, kas ievērojami mazināja tās kaujasspējas. Izraēlas armija ielauzās (operācija "Ovda") Ēģiptes teritorijā, sasniedzot Akabas līci (kur vēlāk tika izbūvēta Eilatas osta).

Karadarbības pārtraukšana

Ebreju militārās policijas patruļa

1949. gada janvārī Ēģipte vērsās ANO DP pēc palīdzības miera sarunu uzsākšanā. Rezultātā sākās Izraēlas un karā iesaistīto arābu valstu sarunas par mieru. Miera sarunas ritēja visu pavasari, pakāpeniski Izraēlai noslēdzot pamieru ar visām karojošajām valstīm: ar Ēģipti 24. februārī, ar Libānu 23. martā, ar Transjordāniju 3. aprīlī un ar Sīriju 20. jūlijā (izņemot Irāku, kura atteicās slēgt mieru, taču nemēģināja turpināt karadarbību, t.i. de iure bija karastāvoklī ar Izraēlu līdz pat 2003. gadam).

Rezultāti

Izraēlas teritorija pēc pamiera noslēgšanas 1949. g.

Palestīnai paredzēto teritoriju savā starpā sadalīja Transjordānija (1948. gada 1. decembrī Transjordānijas karalis pasludināja tā armijas ieņemtās palestiniešu zemes Jordānas upes rietumu krastā par anektētām un turpmāk piederošām šai valstij), Ēģipte (okupēja Gazas sektoru) un Sīrija (kura saglabāja kontroli pār niecīgu teritoriju savā pierobežā). Izraēla okupēja un pasludināja par savām visas iekarotās teritorijas dienvidos (izņemot Gazas sektoru), iekaroto Jeruzalemes koridoru, ieskaitot Rietumjeruzalemi, un jūras piekrasti vidienē, visas iekarotās teritorijas ziemeļos (izveidojot demilitarizēto zonu gar robežu ar Sīriju uz austrumiem no Kinereitas un no Hulas ezera. Izraēla saglabāja savu neatkarību, nostiprinājās reģionā stratēģiski, ievērojami paplašināja savu teritoriju.

Zaudējumi

Kopā šajā karā Izraēla zaudēja aptuveni 6 000 kritušo (no tiem aktīvās armijas personālsastāvs — 4000). Precīzi pretējās puses zaudējumi nav zināmi. Aptuveni 600 000 palestīniešu tika padzīti vai bija spiesti bēgt no savas zemes, kļūstot par izraidītu tautu (karadarbībai beidzoties, bēgļiem lielāko tiesu tika liegts atgriezties mājās).

Skat. arī Palestīniešu bēgļi

Ārējās saites

• About the War of Independence - The Kneset of Israel
• Avi Shlaim. Israel and the Arab Coalition in 1948.
• Численность личного состава еврейских вооруженных формирований в Войне за Независимость.