Terorisms

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Terorisms (no lat. terror - šausmas) ir iebiedēšana vai vardarbības pielietošana, lai panāktu apdraudētās puses piekāpšanos politiskos, juridiskos vai ekonomiskos jautājumos.

Terorisms visbiežāk ir saistīts ar politiku jo, veicot terora aktus, tiek izvirzīti ideoloģiski vai politiski mērķi. Ir grūti noformulēt visaptverošu terorisma definīciju, taču visbiežāk terorisms tiek definēts kā politiskās noziedzības veids, kas akcentē vardarbību (slepkavības, izpostīšanu, cilvēku izkropļošanu vai vardarbības draudus, tādējādi terorizējot individuālas personas, grupas, savienības vai valdības) kā mehānismu, kas radītu vai veicinātu pārmaiņas (ja tas nav iespējams likumīgā ceļā).

Definīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vispārpieņemta un juridiski korekta terorisma definīcija pagaidām vēl nepastāv, jo kas vienam ir terorists, tas citam var būt brīvības cīnītājs. Piemēram, vai mežabrāļu grupas Latvijā, kuras pielietoja vardarbību, kurā izmanto arī sabiedrisku objektu spridzināšana, lai pretotos PSRS represīvajam okupācijas režīmam, bija “teroristi” (nogalināja un iebiedēja arī civiliedzīvotājus kolaboracionistus) vai “brīvības cīnītāji”? Vai vardarbības izmantošana pret likumīgi ievēlētas valdības represīvu un nelikumīgu politiku (piemēram, nacistiskajā Vācijā ir “pašaizsardzība” vai “terorisms”?

Pastāv vairāki terorisma skaidrojumi, kurus varam sastapt gan dažādu valstu normatīvajos aktos, gan dažādās starptautiskās pretterorisma programmās, nemaz nerunājot par dažādu ekspertu definējumiem un skaidrojumiem. ASV normatīvajos aktos terorisma definīciju sastopam ASV Kodeksa XXII nodaļas 2656(f)d pantā: “Terorisms ir politiski motivēta vardarbība ar iepriekšēju nodomu, kura vērsta pret ārrindas (civiliedzīvotāji, incidenta laikā neapbruņots militārais personāls) mērķiem un kuru veic minoritāras grupas vai slepenie aģenti, lai ietekmētu politiku. Starptautiskais terorisms ir terorisms, kurā iesaistīti vairāk nekā vienas valsts iedzīvotāji vai kas aptver vairāku valstu teritorijas. Teroristiska grupa ir jebkura grupa vai tās apakšnodaļa, kura praktizē starptautisko terorismu.” Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa (stājās spēkā 01.01.1997.) 205. pantā terorisms tiek sapludināts arī ar krimināla rakstura nodarījumiem un tam vairs nav tikai un vienīgi politisks raksturs.

Terorisma veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ideoloģiskais terorisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parasti saistīts ar revolucionāri noskaņotām organizācijām, kuru mērķis ir iegūt politisku varu, izraisīt iekšpolitisku vai starptautisku nestabilitāti.

Sākot ar krievu “narodņikiem”, franču anarhistiem, urugvajiešu tupomarosiem un beidzot ar itāļu “Sarkanajām Brigādēm” (Red Brigades), šie cilvēki dzīvo un nogalina ideālu vārdā (piemēram, D’Anuncio, Če Gevara un Ulrika Mainhofa).

Etniskais jeb nacionālais terorisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tas vērsts uz kādas tautas neatkarības sasniegšanu, lai atdalītu kādu etnisko grupu no citas, vai gluži otrādi: lai savienotu tās vai atkal apvienotu. Tas ir klasisks mēģinājums panākt etniskas minoritātes valstisku neatkarību valstī, kurā vara pieder lielākai nācijai.

Šādi mērķi ir, piemēram, basku “Basku Tēvzeme un Brīvība” (BFL&L) Spānijā, tamilu “Tīģeriem” Šrilankā, “Īru Republikāņu Armijai” (IRA) Ziemeļīrijā, sikhiem Pendžabā, “Kvebekas Atbrīvošanas frontei” Kanādā, kurdiem Irākā un Turcijā, čečeniem Krievijā un daudziem citiem. Ideoloģiskā amplitūda var būt visplašākā — sākot ar apspiestas tautas patiesām ilgām pēc brīvības un beidzot ar rasiski noskaņotiem etniskajiem “tīrītājiem”.

Sociāli-revolucionārais terorisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Radies un attīstījies samērā nesen Dienvidamerikā. Mērķis bija pēkšņi, “ne no kā”, veikt sociālo revolūciju.

Par itāļu, japāņu un rietumvāciešu teroristu instrukciju terorisma taktikā kļuva 1969. gadā izdotā brazīlieša K. Marigelli rokasgrāmata “Mazā instrukciju rokasgrāmata pilsētas partizāniem”. Tupomari (pilsētas partizāni) teroristiskā darbība Urugvajā kļuva par paraugmodeli teroristiem Rietumeiropā. Paralēli kreiso radikāļu terorismam nopietnus draudus rada arī labējie ekstrēmistiskie grupējumi (uz neofašistiskas vai neonacistiskas ideoloģijas pamata) Itālijā un Vācijā.

Reliģiskais terorisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visbiežāk jaunu, mazskaitlīgu, politiski apspiestu un radikāli noskaņotu sektu darbība.

Grūti prognozējams un sevišķi bīstams terorisma paveids, jo reliģiskā pārliecība var likt cilvēkam ziedot sevi idejas vārdā visneiedomājamākajos veidos. Šie teroristi reti izvirza prasības, un masveida rituālās pašnāvības ir viņu iemīļotākā akcija kaut, piemēram, sektas “Aum Shinrikyo” mēģinājums Japānā noorganizēt Pasaules galu, aptvēra arī sektā neiesaistītus cilvēkus.

Revolucionārais terorisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mērķis ir gāzt esošo varu un panākt, lai pie varas nāk valdība, kura atbalsta viņu politiskos uzskatus un sociālos centienus. Teroristu akcijas - cilvēku nolaupīšanas, varas pārstāvju un to atbalstītāju slepkavības, spridzināšanas, - tiek rīkotas, lai izraisītu represīvu reakciju no varas puses, kura cenšas sevi aizsargāt. Tāda reakcija, atspoguļota arī masu medijos, palīdz revolucionāriem demonstrēt sabiedrībai varas antihumāno raksturu. Šādā situācijā valdībai jābūt ļoti uzmanīgai, lai terorisma apkarošanas operācijās neciestu nevainīgi cilvēki, jo teroristi šo apstākli noteikti izmantos savu ideju un pozīcijas propagandēšanai.

Klasiskus piemērus sekmīgam revolucionārajam terorismam mēs redzam situācijās, kad Mao Dzeduna vadītie komunisti gāza sociāldemokrātisko Čana Kaiši valdību, Fidela Kastro vadīto revolucionāru straujajos panākumos cīņā pret Fulhensio Batistas režīmu Kubā u.c.

Valsts terorisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdība ar represijām un iebiedēšanu piespiež valsts iedzīvotājus paklausīt, un apspiež politisko opozīciju, nepieļauj politisko uzskatu dažādību.

Lielākā daļa informācijas, ko zinām par valstu atbalstīto terorismu, nāk no cilvēktiesību aizsardzības organizācijas Amnesty International, kura apkopo ziņas par šādiem starptautiskiem incidentiem. Tās pēdējā ziņojumā par politisko teroru 138 valstīs konstatēts, ka vēl joprojām desmitiem tūkstošu cilvēku cieš “drošības operācijās”, politieslodzītos spīdzina aptuveni 100 valstīs, cilvēki pazūd vai tiem turēti slepenā ieslodzījumā aptuveni 20 valstīs, valdību atbalstīti "nāves eskadroni" darbojas vairāk nekā 35 valstīs.

Politiskais terorisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vērsts pret konkrētiem cilvēkiem vai grupām, kas ir opozīcijā teroristu politiskajai pozīcijai, vai arī pret tiem, kurus teroristi uzskata par esošiem “ārpus likuma” un kuri ir jāneitralizē vai jāiznīcina.

Tā, piemēram, ASV Kukluksklans un Amerikas Nacistu partija izmantoja politiskas slepkavības, lai cīnītos pret izmaiņām civiltiesībās par labu minoritāšu grupām.

Kriminālais terorisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Noziedznieku mēģinājumos diktēt savas prasības varas struktūrām (piemēram, pieprasīt atļaut pamest valsti, kurā tiem draud sods, samaksāt izpirkuma maksu par ķīlniekiem, atbrīvot ieslodzītos grupas dalībniekus utt.).
  • Kādas ideoloģiskas teroristu grupas noziedzīgā darbībā, kurai tīri pragmatiski mērķi (laupīšana, rekets, lai iegūtu līdzekļus organizācijas darbībai).

Šīs kategorijas darbības raksturīgas gan klasiskajām sicīliešu, ķīniešu un ebreju mafijas grupām ASV, gan vairākām kreisi noskaņotām organizācijām Eiropā.

Individuālais terorisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Individuāli īstenoti atentāti vai masu slepkavības, atklājot uguni ar šaujamieroci pa garāmgājēju pūli, sprādzieni un lidmašīnu nolaupīšanas, kurus veic viens cilvēks. Visbiežāk bez sagatavošanās un īpaša mērķa. Izplatītākais motīvs: lai atriebtos sabiedrībai.

T.s. Unabombers, kurš sūtīja pa pastu vēstulēs spridzekļus, M. D. Čepmens, kurš nošāva Džonu Lenonu, Timotijs Makveins, kurš uzspridzināja valdības ēku Oklahomā un profesionālais terorists Karloss (I. Ramiress Sančess), kurš veica visdažādāko teroristisko organizāciju “pasūtījumus”, u.c.

Apolitiskais terorisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teroristu aktivitātes pasaulē ietver arī tādas grupas, kas atbalsta daļējus sociālos un reliģiskos pamatus. Piemēram, pretaborta grupas finansē demonstrācijas pie klīnikām, kurās veic abortus, un daļa to locekļu nonāk pat tik tālu, ka fiziski uzbrūk klientiem, ārstiem, spridzina to birojus. Līdzīgi ir arī ar dažādām dzīvnieku aizsardzības kustībām, kuri uzbrūk ļaudīm, kuri valkā kažokādas, aplej tās ar krāsu, skābi vai kā citādi bojā. Tas ir daļas vides grupu vadmotīvs — terora taktikas pielietošana pret tiem, kas viņuprāt kaitē ekoloģijai.

Starptautiskais terorisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Starptautiskās teroristu organizācijas ir ar plašu struktūras tīklu, sadarbojas ar lokālajām grupām, koordinē darbību, ir aktīvākas, nekā kādā konkrētā valstī esošie teroristiskie grupējumi, piemēram, al-Qaeda.

Terorisms vēsturē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Terorisma saknes vērojamas tālā pagātnē, jāmin jau Tuvo Austrumu senebreju “sikarijus” (no sika — īss, dunčveidīgs zobens ar kuru, atbilstoši noteiktam rituālam, sektas locekļi nogalināja savus politiskos pretiniekus), kā arī marķīzu Solsberiju, kurš XVIII gs. izvirzīja ideju, ka ar zobena palīdzību uzurpētu varu ir leģitīmi ar zobena palīdzību gāzt.

Pats vārds “assasin” (slepkava) ir cēlies no arābu valodas hashasin — tā viduslaikos dēvēja ismaelītu sektu Tuvajos Austrumos, kas ar terora metodēm iznīcināja ideoloģiskos un politiskos pretiniekus, kā arī piedāvāja monarhiem savu kaujinieku pakalpojumus algotu slepkavu lomā. Laikā, kad vara bija absolūti despotiska, terorisms bija gandrīz vai vienīgais veids, kā atgūt politiskās tiesības.

Lielbritānijas karaliene Elizabete I uzdeva saviem kapteiņiem Dž. Havkinam, F. Dreikam u.c. organizēt pirātu flotes, kuru uzdevums bija terorizēt Spānijas kolonijas, paralizēt Spānijas, Portugāles un Francijas jūras tirdzniecības ceļus. Savukārt ASV XVIII-XIX gs. mijā aktīvi atbalstīja pirātus, kuri terorizēja britu tirdzniecības kuģus un nodarbojās ar kontrabandu.

Politiskā terorisma parādīšanos saista ar Francijas revolūciju - jakobīņu terors sākās brīdī, kad Sen-Žists paziņoja: “Katram cilvēkam ir tiesības nogalināt tirānu, un tauta nevar atņemt šīs tiesības nevienam savam pārstāvim”. Šajā laikā valodas apritē ieviešas paši termini “terorists” un “terors”. XIX gs. ideja, ka brīvības vārdā drīkst nogalināt tirānu, bija populāra visplašākajos sabiedrības slāņos. Eiropu pārņēma politisko atentātu vilnis. Ideja par terorismu kā veidu brīvības sasniegšanai no Eiropas izplatījās visā pasaulē.

Indijā tika izveidota reliģiska teroristiska organizācija “Hur Brotherhood”, kuras locekļi veica atentātus pret britu koloniālajiem ierēdņiem. Balkānos izveidojās “Maķedoniešu iekšējā revolucionārā organizācija” (Internal Macedonian Revolutionary Organization), kas uzsāka teroristisku darbību pret Osmaņu impērijas varas struktūrām un to atbalstītājiem. Serbu-horvātu teroristiskā organizācija “Melnā roka” (Black Hand) savu teroristisko darbību vērsa pret Austroungārijas impēriju. XX gs. sākumā īru teroristiskās grupas apvienojās Īru Republikāņu Armijā, kas sīvās cīņās ar Lielbritānijas spēkiem no 1916. līdz 1923. gadam izcīnīja Īrijas neatkarību. Tuvajos Austrumos ebreju teroristu grupas Haganah, Irgun un Stern, īstenoja teroristisku karu pret palestīniešiem, lai tos piespiestu pamest savas zemes, un Lielbritānijas varas iestādēm, lai piespiestu tās paplašināt ebreju imigrāciju uz to senču dzimteni.

2. Pasaules kara laikā pretošanās nacistiskajam okupācijas režīmam ar teroristiskām metodēm aptvēra visu Eiropu.

T.s. Aukstā kara' laikā teroristiskā darbība ļoti aktivizējās, jo abas globālās lielvaras finansiāli un ar tehniskajiem līdzekļiem apgādāja teroristu grupas, kuras darbojās pret pretējo pusi (piemēram, PSRS atbalstītā RAF - Rote Armie Fraktion - kuras mērķis bija iekārtas maiņa Vācijā). Starp 1968. un 1970. gadu terorisma apjomi divkāršojas, bet laika posmā starp 1970. un 1980. gadu tas atkal divkāršojās. Gada laikā pasaulē notiek apmēram 800 terora aktu. Laika posmā no 1968. līdz 1980. gadam fiksēti 6700 terora akti, pie tam vairāk nekā puse no tiem veikti Rietumeiropā.

Pēc PSRS sabrukuma, kad ASV kļūst par vienīgo globāla mēroga lielvalsti pasaulē, nenoliedzamu līderi ekonomiskajā, politiskajā un militārajā ziņā, un uzsāka Rietumu demokrātijām naidīgu politisku režīmu iegrožošanu vai pat likvidēšanu, ieviešot Rietumu kārtību t.s. trešās pasaules valstīs un bijušajās PSRS satelītvalstīs, kā atbildes reakcija sākās politiskā terorisma vilnis, kas vērsts konkrēti pret ASV un to sabiedroto īstenoto politiku. Piemēram, musulmaņu teroristu pašnāvnieku kustības sākums ir datējams ar 1994. gada rudeni, kad Damaskā par 70 kaujinieku grupas “Islam Jihad” izveidošanu paziņoja Fathi Škaki, 2001. gada 11. septembra uzbrukums ASV. 11. septembra uzbrukums, kurā vaino teroristu organizāciju al-Qaeda.)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Larry J. Siegel, “Criminology” - by West Publishing Company, St.Paul, 1991.
  • Freda Adler, Gerhard O.W. Mueller, William S. Laufer, “Criminology” - by McGraw-Hill Inc., New York, 1995.
  • “Patterns of Global Terrorism”, U.S. Depratment of State Dispach, Volume 6, Number 19, May 8, 1995. published by the Bureau of Public Affairs, Article 4
  • Aigars Balodis, “Vienam terorists, citam brīvības cīnītājs” / “Diena”, 20.03.96.
  • Ilmārs Šlāpins, “Terorisma valdzinājums” / “Rīgas laiks”, Nr 4, 1996.
  • Г.И. Шнайдер, Криминология. - Юниверс, Москва, 1994.