Pliocēns

Pliocēns ir kainozoja ēras neogēna perioda jaunākā epoha, kas ietver laika periodu no 5,332 līdz 2,588 miljoniem gadu pirms mūsu ēras.^[1] Ģeoloģiskajā laika skalā pliocēns atrodas starp miocēna un pleistocēna epohām.

Terminu "pliocēns" ieviesa Čārlzs Laiels.

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pliocēna epohas vidū vidējā gaisa temperatūra uz Zemes bija aptuveni 2–3 °C augstāka nekā mūsdienās,^[2] pasaules okeāna ūdens līmenis - par 25 m augstāks,^[3] bet pirms Grenlandes apledojuma atkārtotas rašanās pirms 3 miljoniem gadu apledojums ziemeļu puslodē bija gandrīz izzudis.^[4] Par apledojuma rašanos liecina skābekļa izotopu attiecību strauja maiņa un akmeņi, kurus uz Atlantijas un Klusā okeāna gultni pārvietoja ledājs.^[5] Tiek uzskatīts, ka vidējo platuma grādu apledošana aizsākās jau pirms pliocēna epohas beigām. Globālā atdzišana pliocēna laikā, iespējams, stimulēja mežu izzušanu un pļavu un savannu izplatību.^[6]

Paleoģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kontinenti pliocēna epohas laikā pietuvojās par līdz pat 180 km tuvāk to pašreizējai atrašanās vietai. Tā rezultātā Dienvidamerika sadūrās ar Ziemeļameriku, radot Panamas zemesšaurumu, kas aizsāka dzīvnieku sugu migrāciju starp abiem kontinentiem. Zemesšauruma rašanās izraisīja lielas sekas globālā mērogā, jo siltās ekvatoriālā okeāna ūdens straumes starp Kluso un Atlantijas okeānu tika pārrautas, tādējādi padarot nu jau izolētā Atlantijas okeāna ūdeņus vēsākus.

Āfrikas un Eiropas sadursme radīja Vidusjūru, ierobežojot Tetisa okeāna paliekas. Laikā starp miocēna un pliocēna epohām tā gandrīz izžuva. Šo notikumu sauc arī par Mesīnas krīzi, kas ilga no 5,96 līdz 5,33 miljonus gadu senā pagātnē.

Pasaules okeāna ūdens līmeņa krišanās pliocēna beigās atjaunoja zemes tiltu starp Sibīriju un Aļasku.

Pliocēna laika jūras klintis ir bieži sastopamas mūsdienu Vidusjūras reģionā, Indijā un Ķīnā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

↑ See the 2009 version of the ICS geologic time scale
↑ Robinson, M., H.J. Dowsett, and M.A. Chandler, 2008: Pliocene role in assessing future climate impacts. Eos Trans. Amer. Geophys. U., 89, 501–502.[1] Arhivēts 2011. gada 22. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
↑ Dwyer, G.S., and M.A. Chandler, 2009: Mid-Pliocene sea level and continental ice volume based on coupled benthic Mg/Ca palaeotemperatures and oxygen isotopes. Phil. Trans. Royal Soc. A, 367, 157–168, doi:10.1098/rsta.2008.0222. [2] Arhivēts 2011. gada 21. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
↑ Bartoli, G. et al. Final closure of Panama and the onset of northern hemisphere glaciation. Earth Planet. Sci. Lett. 237, 3344 (2005).
↑ Van Andel (1994), p. 226.
↑ «The Pliocene epoch». University of California Museum of Paleontology. Skatīts: 2008-03-25.

[ICS2009-1] See the 2009 version of the ICS geologic time scale

[2] Robinson, M., H.J. Dowsett, and M.A. Chandler, 2008: Pliocene role in assessing future climate impacts. Eos Trans. Amer. Geophys. U., 89, 501–502.[1] Arhivēts 2011. gada 22. oktobrī, Wayback Machine vietnē.

[3] Dwyer, G.S., and M.A. Chandler, 2009: Mid-Pliocene sea level and continental ice volume based on coupled benthic Mg/Ca palaeotemperatures and oxygen isotopes. Phil. Trans. Royal Soc. A, 367, 157–168, doi:10.1098/rsta.2008.0222. [2] Arhivēts 2011. gada 21. oktobrī, Wayback Machine vietnē.

[4] Bartoli, G. et al. Final closure of Panama and the onset of northern hemisphere glaciation. Earth Planet. Sci. Lett. 237, 3344 (2005).

[VanAndel1994-5] Van Andel (1994), p. 226.

[6] «The Pliocene epoch». University of California Museum of Paleontology. Skatīts: 2008-03-25.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]