Ponte Pietra

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ponte Pietra
Ponte Pietra
Ponte Pietra
Transporta veids Gājējiem
Šķērso Adidžes upi
Atrašanās vieta Verona, Itālija
Koordinātas 45°26′52″N 11°00′00″E / 45.44778°N 11.00000°E / 45.44778; 11.00000Koordinātas: 45°26′52″N 11°00′00″E / 45.44778°N 11.00000°E / 45.44778; 11.00000
Materiāli Marmors, ķieģeļi
Posmu skaits 5
Balstu skaits 4
Garums 92,80 metri
Platums 7,20 metri
Celtniecība ap 89. gadu p.m.ē.
Ponte Pietra Vikikrātuvē

Ponte Pietra (itāļu: Ponte Pietra "Akmens tilts") ir romiešu arkādes tilts pār Adidžes upi Veronā, Itālijā. Tilts bija celts ap 89. gadu p.m.ē. Sākotnēji tas saucās Marmoreus ("marmora tilts"), bet vēlāk pēc pārbūvēm ieguva pašreizējo nosaukumu. Tilta vienā galā ir uzcelts sargtornis. Tilta garums ir ap 93 metriem.

1945. gadā, vācu armijai atkāpjoties no pilsētas, tilts kopā ar citiem pilsētas tiltiem tika pilnībā iznīcināts. 1957. gadā akmens tilts tika atjaunots, izmantojot oriģinālos fragmentus, kuri tika izvilkti no upes dibena.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tilts atrodas vietā, kur no aizvēsturiskiem laikiem bija brasls, svarīgs vairāku seno ceļu krustpunkts, kas arī kļuva par Veronas pilsētas izveidošanās iemeslu. Pirmā koka tilta celtniecība iesākās senā romiešu ceļa Via Postumia celtniecības laikā 148. gadā p.m.ē. tajā pat vietā, kur atradās brasls, jo tur upe sašaurinās līdz 92 metriem un straumes ātrums samazinās lielā meandra dēļ. Šī iemesla dēļ tilts nav orientēts saskaņā ar pilsētas ielu tīklu, kas tika uzcelta Adidžes meandra iekšpusē 89. gadā p.m.ē. Koka tilts droši vien bija nomainīts pret akmens tiltu tajā pat periodā, kļūstot par nozīmīgu romiešu Veronas pieminekli.[1]

Tilta pastāvēšana nav bijusi mierīga:

  • Jau impērijas laikā 2. gadsimta beigās tilts tika pārbūvēts sākotnējā izskatā pēc daļējas vai pat pilnīgas sabrukšanas.
  • 1007. gadā upes plūdi izraisīja jaunu tilta sabrukšanu, bet vēlāk tas tika atjaunots.
  • Vēl viena sabrukšana notika 1153. gadā, bet, neapšaubāmi, katastrofālāka bija 1232. gada sabrukšana pēc pilsētas aplenkuma, kuras rezultātā tika iznīcinātas pilsētas puses arkādes, kas vēlāk tika nomainītas ar pagaidu koka konstrukciju, bet 1234. gadā ar ķieģeļu arkām.
  • Vēl viena daļēja sabrukšana Adidžes plūdu rezultātā notika, domājams, notika 1239. gada 3. oktobrī.
Tilta viduslaiku tornis

1298. gadā Alberto della Skala uzcēla pilsētā torni, kas ir saglabājies līdz mūsdienām, bet 1368. gadā Kansinjorio uzcēla akveduktu, kurš gāja pa tiltu, piegādājot tekošu ūdeni vairākiem namiem pilsētas vēsturiskajā centrā un Veronas Madonnas strūklakai Erbes laukumā (piazza Erbe). Tajā pašā laikā tiltam, uz kura atradās daudzi laivinieku un lūdzēju koka nami, kā arī veikali un tavernas, tika uzbūvēts otrs tornis, kurš sargāja tiltu pretējā upes krastā.

1503. gadā tilts pilnībā tika pārbūvēts no akmens, taču pirms darbu beigām daļēji sabruka un tur tika nomainīts ar koka konstrukciju. Ap 1508. gadu pilsētas konsīlijs palūdza Fra Džokondo vadīt romiešu tilta atjaunošanas darbus. Līdz 1520. gadam pilsētas pusē tika uzbūvētas trīs arkas, kuras Džokondo savienoja ar divām palikušām romiešu arkām tilta pretējā galā. 1521. gadā darbi mūka-arhitekta vadībā tika pabeigti.

Pēc vairāku gadsimtu relatīva miera 1801. gadā tornis upes pretējā krastā tika nojaukts, un dažu gadu laikā uz tilta saceltās ēkas arī tika aizvāktas, jo administrācija uzskatīja tās par nepiemērotām iepretī varenajam Romas laika piemineklim.

No marmora blokiem veidotā tilta romiešu daļa

Taču tilts tika nopietni sabojāts 1945. gada 25. aprīlī, kad vācieši atkāpjoties to uzspridzināja. Rezultātā tikai arkas pie pašas pilsētas palika neskartas.

Profesors Pjero Gazzola, Veronas pieminekļu uzraudzības vadītājs, ar sabiedrības atbalstu pieņēma lēmumu par tilta rekonstrukciju. To realizēja sadarbībā ar Veronas arhitektu Libero Čekkini, piedaloties vēstures speciālistiem, arheologiem, inženieriem, skolotājiem, universitātes studentiem un vairākiem citiem ekspertiem un tehniķiem.

Pētot vēsturiskos uzslāņojumus, tika izdalīti trīs celtniecības posmi: romiešu, viduslaiku un venēciešu, kur romiešu bija veidots no lieliem rupji apstrādātiem akmens blokiem. Viduslaiku un venēciešu blokiem bija jaukta struktūra no akmens un ķieģeļiem. Tika pieņemts lēmums rekonstruēt tiltu tur, kur tas atradās, izmantojot pēc iespējas vairāk oriģinālos būvmateriālus, izvilktus no upes gultnes. Trūkstošās daļas tika aizvietotas ar maksimāli līdzīgām. Tilts tika atjaunots, pamatojoties uz plašu grafisko un fotogrāfisko dokumentāciju, izmantojot dažādas celtniecības metodes, kas tika lietotas dažādos laikmetos. Darbi, kuri bija sākti 1957. gada 4 februārī, tika pabeigti 1959. gada 3. martā. Rekonstrukcijas darbi tika veikti arhitekta Pjero Gazollas vadībā: lielās arkas tika uzbūvētas daļēji no oriģinālā marmora, daļēji no ķieģeļiem un Valpoličellas marmora.

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tilta garums ir 92,80 metri un platums 7,20 metri, ieskaitot trotuārus un apmales. Tilts sastāv no piecām arkām. Divas arkas ar balstiem pilsētai pretējā pusē attiecas uz romiešu laiku. Pilsētas puses arka ar torni ir no Skaligeru laika, bet pārējās abas arkas ar lielo centrālo apaļo caurumu ir no venēciešu perioda.

Romiešu daļa sastāv no lieliem akmens blokiem, kas nāk no Santambrodžo di Valpoličellas reģiona, bet Skaligeru un venēciešu daļas sastāv galvenokārt no kotto ķieģeļiem, kaut arī arku laidumi un apaļā atvere ir nostiprināti ar romiešu akmens plāksnēm.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Notiziario della Banca Popolare di Verona, anno 1992, n. 2.