Priežu sviestbeka
| Priežu sviestbeka Suillus variegatus | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Homobasidiomycetes) |
| Kārta | Beku rinda (Boletales) |
| Dzimta | Sviestbeku dzimta (Suillaceae) |
| Ģints | Sviestbeku ģints (Suillus) |
| Suga | Priežu sviestbeka (S. variegatus) |
 Priežu sviestbeka Vikikrātuvē | |
Priežu sviestbeka jeb priežu beka (Suillus variegatus, agrāk Boletus variegatus) ir Latvijā bieža sviestbeku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. Reizēm tiek lietoti arī nosaukumi sakropļotā krievu valodā — makovice, makaviks utt., tulkojumā nozīmējoši sūnās augošu sēni vai sūnu beku (šai gadījumā Моховик жёлто-бурый).
Sēnes apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Cepurīte: krāsa sākumā dzeltenbrūna vai oranži dzeltena, vēlāk brūngana vai smilšu dzeltena. Forma sākumā puslodes ar ieritinātu malu, vēlāk plakani izliekta ar asu malu. Platums līdz 15 cm. Virsmiziņa parasti sausa lietainā laikā nedaudz lipīga, uz vecumu triepīga, ar vāji saskatāmām pūkainām zvīņām, nav novelkama. Mīkstums sākumā gaiši dzeltens, vēlāk dzeltens līdz oranždzeltenam, ar asu, skābenu smaržu un maigu garšu, griezumu vietās zilē, vecākām sēnēm zilēšana stiprāka kā jaunām. Kāpuru bojājumu vietās krāsa nemainās.
- Stobriņi: brūni, īsi, grūti atdalāmi no cepurītes. Atveres sākumā pelēkdzeltenas līdz gaiši brūnas, vēlāk olīvbrūnas, sīkas, neregulāras, sēnei augot izplešas līdz 1 mm.
- Kātiņš: resns, ciets, cilindrisks vai apakšgalā nedaudz paresnināts, gluds, brūngani oranždzeltens. Garums līdz 10 cm, resnums 2,5—4 cm.
- Sporas: gludas, elipsoīdas-vārpstveida, gaiši dzeltenas, masā olīvbrūnas, 7,5—12/3—4 µm.
- Bazīdijas: 18—22/7—8 µm.
- Cistīdas: vālesveida līdz vārpstveidīgām, bezkrāsainas vai dzeltenbrūnganas, 25—35/8 µm.[1][2][3][4]
Augšanas apstākļi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Priežu mikorizas sēne, uzlabo priežu augšanu.[5] Aug smilšainās, skābās augsnēs parasti grupās priežu silos un mētrājos augustā un septembrī, labvēlīgos klimatiskos apstākļos arī jūlijā un oktobrī. Izvēlas retākus un sausākus mežus, taču sastopama arī starp viršiem purvos.[6][7]
Barības vērtība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ēdama bez iepriekšējas novārīšanas. Iesaka arī konservēšanai un, atšķirībā no vairuma sviestbeku, derīga arī žāvēšanai. Vecāku sēņu stobriņu slānis jānoņem.[8][9] Kopā ar graudaino sviestbeku atzīta par dzīvsudrabu mēreni akumulējošu sēni, kuras regulāra ēšana neapdraud veselību.[10]
Līdzīgās sugas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]No citām sviestbekām atšķiras ar relatīvi sauso cepurīti, tumšajiem stobriņiem un zilēšanu. Varētu tikt sajaukta ar ēdamo rudzupuķu smilšbeku (Gyroporus cyanescens), kuras cepurīte gaišāka un bālganais mīkstums stiprāk zilē, uz kātiņa tai ir gredzenveidīgs pūku sabiezējums, kāda priežu sviestbekai nav.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ V.Lūkins, “Bekas”, Liesma, 1978. 32. lpp.
- ↑ M.Antone, “Sēnes”, Avots, 2003. 63. lpp. ISBN 9984-757-05-6.
- ↑ Sugu enciklopēdija
- ↑ LVM sēņotāja ceļvedis, 24.lpp.
- ↑ Suillus variegatus causes significant changes in the content of individual polyamines and flavonoids in Scots pine seedlings during mycorrhiza formation in vitro.
- ↑ Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004. 190. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
- ↑ T.Lesoe, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 1998. 201 lpp. ISBN 9984-22-283-7.
- ↑ A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974. 99. lpp.
- ↑ Л.Лебедева, «Грибы», Госторгиздат, 1937. 57. lpp.
- ↑ Evaluation of vulnerability of Suillus variegatus and Suillus granulatus mushrooms to sequester mercury in fruiting bodies.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Priežu sviestbeka |