Zemnieku karš Jemeļjana Pugačova vadībā

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Pugačova sacelšanās)
Jump to navigation Jump to search
Zemnieku karš Jemeļjana Pugačova vadībā
Перов Суд Пугачева (ГИМ).jpg
Glezna, kurā attēlota Jemeļjana Pugačova tiesas prāva
Datums1773. gada 17. septembris — 1775. gads (aktīvās kaujas darbības līdz 1774. gadam)
VietaValsts karogs: Krievijas Impērija Krievijas Impērija (Orenburgas guberņa, Sibīrijas guberņa (rietumdaļa), Kazaņas guberņa, Ņižņijnovgorodas guberņa, Astrahaņas guberņa)
Karotāji
Valsts karogs: Krievijas Impērija Krievijas Impērija
Komandieri

Zemnieku karš Jemeļjana Pugačova vadībā (krievu: Крестьянская война под предводительством Емельяна Пугачёва), arī Pugačovščina (Пугачёвщина), Pugačova dumpis (Пугачёвский бунт) vai Pugačova sacelšanās (Пугачёвское восстание), bija Žajikas kazaku aizsākta sacelšanās, kas no nemieriem 1773. gadā pārgāja karā, kas ilga līdz 1775. gadam, un kurā kazaki, zemnieki, Urālu un Pievolgas tautas vērsās pret Krievijas imperatori Katrīnu II.

1772. gadā Žajikas pilsētā (mūsdienās Orala) uzliesmoja kazaku nemieri pret Krievijas Impērijas armijas vadītājiem. Tā tika apspiesta, bet kazaki ar to nebija mierā. 1772. gadā Donas kazaks Jemeļjans Pugačovs izmantoja momentu, un pasludināja sevi par Krievijas imperatoru Pēteri III, kurš 1762. gadā izglābies no nāves. Tika arestēts, tomēr izbēga un sāka pulcēt ap sevi neapmierinātos kazakus. 1773. gada 17. septembrī, nu jau Pugačova vadībā, vēlreiz sākās sacelšanās Orenbugas guberņā (Urālu kalnos, Kamas upes apkārtnē, Baškīrijā) un Sibīrijas guberņas rietumos. Nemierniekiem piebiedrojās Urālu rūpnīcu zemnieki un Krievijas mazākumtautības (baškīri, kalmiki, tatāri, kazahi, čuvaši). Sacelšanās aptvēra Urālus, Baškīriju, daļu Sibīrijas rietumus, Pievolgu. 1774. gada jūlijā tika ieņemta Kazaņa. Tomēr 1774. gada augustā Pugačova spēki cieta sakāvi pie Caricinas (Krievijas impērijas armiju komandēja vācbaltietis Johans fon Mihelsons). 8. septembrī Pugačova vienības kazaki, vēlēdamies paglābties no represijām, viņu sagūstīja un nodeva varas iestādēm. Pugačovs tika aizvests uz Maskavu, kur sodīja ar nāvi.

Pugačova sacelšanās īpaši interesēja Puškinu, kurš aprakstījis sacelšanās notikumus romānā “Kapteiņa meitiņa” (Капитанская дочка, 1836).