Pēteris Bolšaitis
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Pēteris Bolšaitis (dzimis 1937. gada 12. jūlijā, miris 2021. gada 11. septembrī) bija latviešu ķīmiķis, sabiedriskais darbinieks, tulkotājs un mecenāts.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1937. gada 12. jūlijā Daugavpilī kapteiņa Aleksandra Bolšaita (1900—1942, miris izsūtījumā Noriļskā) un zobārstes Elzas Bolšaites (dzimusi Grīnbergs) ģimenē.[1] Otrā pasaules kara laikā kopā ar māti devās bēgļu gaitās uz Austriju, bet pēc tam uz Venecuēlu, kur pavadījis skolas gadus.
Ieguvis Mobil Oil Co stipendiju, P. Bolšaitis studēja Kalifornijas Tehnoloģiju institūtā, kur 1960. gadā ieguva bakalaura grādu praktiskajā ķīmijā, bet 1961. gadā maģistra grādu ķīmijas inženierzinātnēs un 1964. gadā arī doktora grādu Delavēras Universitātē. Vēlāk papildināja zināšanas Maksa Planka Fizikālās ķīmijas institūtā Getingenē Vācijā (1964.—1965. gadā). Atgriezies ASV, zinātniskajā laboratorijā Lindenā pētījis polimēru īpašības (1965.—1967. gadā).[2]
No 1967. līdz 1975. gadam strādāja kā profesora asistents Mērilendas Universitātē.
No 1975. līdz 1982. gadam strādāja Venecuēlas zinātnisko pētījumu institūtā Karakasā kā vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, vadīja Rūpniecisko procesu un datu apstrādes nodaļu. Bolšaitis organizēja ap 100 līdzstrādnieku darbu, nodarbojās ar pētījumu finansiālā atbalsta meklēšanu. Zinātniskajā darbībā bija iesaistīts svarīgos pētījumos par boksītu attīrīšanas metodēm, sekmējot augstvērtīga alumīnija iegūšanu.[2]
1997. gadā ar ģimeni pārcēlies uz Latviju, aktīvi darbojies Latvijas Okupācijas muzeja biedrībā (bijis valdes priekšsēdētājs, vēlāk finanšu pārraugs) un studentu korporācijā Fraternitas Lettica, sekmējis tās aktīvas darbības atjaunošanu. Kopā ar sievu nodibinājuši stipendiju studentiem Vītolu fondā.[3] Bijis arī studenšu korporācijas Varavīksne goda filistrs.
2016. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira).[1] Apbalvots arī ar Venecuēlas Andresa Bello ordeni (Orden de Andrés Bello).
Miris 2021. gada 11. septembrī.[4] Testamentā Vītolu fondam novēlējis nepilnus 100 000 eiro.[5]
Sarakstītās grāmatas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vivat Academia... : atmiņas un stāsti par buršu valsti (2007)
- "Latvijas klusie varoņi" (2017)
- "Pēteŗa peripetijas : atskaite par brīnumainu dzīvi", autobiogrāfija (2017)
Tulkojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- "Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689—1887", Zigfrīds fon Fēgezaks (2011)
- "Pauls Šīmanis : minoritāšu aizstāvis", Džons Haidens (2016)
- "Kristus pēdējais kārdinājums", Niks Kazandzakis (2016)
- "Cilvēki un likteņi senajā Līvzemē", Ernsts fon Menzenkampfs (2019)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 «Pēterim Bolšaitim - Triju Zvaigžņu ordenis». Skatīts: 2017. gada 25. jūlijā.[novecojusi saite]
- ↑ 2,0 2,1 «Daugavpils novadnieki — Zinātnieki, izgudrotāji — Pēteris Bolšaitis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 19. janvārī. Skatīts: 2017. gada 25. jūlijā.
- ↑ «Pētera un Īras Bolšaitis stipendija». vitolufonds.lv. Skatīts: 2017. gada 26. jūlijā.
- ↑ LETA. «Mūžībā devies ķīmiķis un Vītolu fonda ziedotājs Pēteris Bolšaitis». delfi.lv (latviešu), 2021-09-13. Skatīts: 2021-09-13.
- ↑ «Saņemts Pētera Bolšaitis testamentārais novēlējums». www.vitolufonds.lv. Nodibinājums Vītolu Fonds. Skatīts: 2022-10-10.
|