Radara vēsture

Radara vēsture sākās 20. gadsimta pirmajā desmitgadē, kad zinātnieki izgudroja atstarošanas ierīces. 20. gadsimta 30. gados tika nodotas ekspluatācijā pirmās radiolokācijas stacijas.

Pirms divdesmitā gadsimta

1887. gadā vācu fiziķis Heinrihs Rudolfs Hercs savā laboratorijā uzsāka eksperimentus ar radioviļņiem. Pētījumu rezultātā tika atklāts, ka atsevišķām vielām radioviļņi "iet cauri", bet no citām vielām tie atstarojas. Jau iepriekš Džeimss Klerks Maksvels bija paredzējis elektromagnētisko viļņu eksistenci, tomēr Hercs bija pirmais, kuram eksperimentāli izdevās ģenerēt un uztvert radioviļņus.

1900. gadi

Apbrīnojamo tehnoloģijas varoņdarbu, kurš radīja elektronikas brīnumu - radaru - pavadīja memuāru pārpilnība, kuros diemžēl dažkārt bija iekļautas arī leģendas un tehnoloģijas nacionālisms. Radara pamatprincipa atklāšana ir kopējs visu fiziķu īpašums: galu galā, tas, kas paliek tehniķu slavai, tiek noteikts pēc ekspluatācijas materiālu efektīvas realizācijas. — Maurīcijs Ponte Francijā 1934. gadā Arhivēts 2007. gada 5. oktobrī, Wayback Machine vietnē.

Kristiāns Hīlsmeijers

1904. gadā Kristiāns Hīlsmeijers Vācijā un Nīderlandē demonstrēja radio atbalss pielietojumu, lai meklētu kuģus, kas ļautu izvairīties no sadursmēm. Viņa risinājums bija vienkārša dzirksteļstarpa, kura tika tēmēta, izmantojot daudzpolu antenu. Kad divas taisnās antenas uztvēra atstarojumu, iezvanījās zvans. Sistēma noteica kuģu esamību 3 km radiusā, un Hīlsmeijers plānoja uzlabot savu iekārtu, palielinot tās darbības radiusu līdz 10 km. Iekārta nesniedza attāluma informāciju - tikai brīdinājumu par netālu metāla objektu un to bija paredzēts periodiski iedarbināt, lai pārbaudītu netālu kuģu esamību sliktos laikapstākļos. Viņš patentēja šo iekārtu, nosaucot to par telemobiloskopu, tomēr, tā kā kuģniecības neizrādīja sevišķu interesi, izgudrojuma ražošana netika uzsākta.

Nikola Tesla

1917. gada augustā Nikola Tesla ieteica frekvences un jaudas līmeņu principus vienkāršām radaru iekārtām. 1917. gadā The Electrical Experimenter Tesla detalizēti aprakstīja šos principus:

"Piemēram, tos [elektromagnētiskos viļņus] pielietojot, ir iespējams no raidstacijas pēc vēlēšanās radīt elektrisko efektu jebkurā zemeslodes reģionā; [līdz ar to] varam noteikt kustīga objekta relatīvo stāvokli vai virzienu - piemēram, kuģi jūrā, tā attālumu, vai ātrumu."

Tesla ieteica arī elektromagnētisko viļņu pielietojumu kopā ar atstarotiem virsmas viļņiem, lai noteiktu relatīvo stāvokli, ātrumu un kursu kustīgam objektam, kā arī citas mūsdienu radara koncepcijas.

Tesla sākotnēji ieteica radiolokācijas pielietojumu zemūdeņu meklēšanā (kam patiesībā radars nav piemērots) ar fluorescentu ekrāna indikatoru.

Compagnie Générale de Télégraphie Sans Fil (CSF)

1927. gadā Camille Guitton un Pierret eksperimentēja ar īsiem viļņu garumiem līdz pat 16 cm. Citi inženieri, Mesnijs un Deivids, kopš 1931. gada atkārtoti novēroja, ka lidmašīna, kas lido starp raidītāju un uztvērēju, rada sakaru traucējumus. Šis novērojums bija pamatā iekārtai, kura tika nodota ekspluatācija 1935. gadā, un kuru izmantoja Francijas bruņoto spēku radiosakaru daļa, lai noteiktu lidmašīnas, kuras lido pār noteiktu zonu.

1934. gadā Henri Guitton (Camille Guitton dēls) atsāka sava tēva eksperimentus pēc tam, kad 1930. gadā ASV jūras izpētes laboratorija bija sniegusi savas sākotnējās atskaites un uzlaboja magnetronu. Emile Girandeau, vēl viens CSF inženieris, savās liecībās atklāja, ka tolaik CSF gatavojās veidot radaru sistēmas, "kas balstītas uz Teslas principiem". 20. jūlijā CSF saņēma Francijas patentu nr.788795 "Jauna sistēma šķēršļu noteikšanai un tās pielietojumu" par iekārtu, kas noteica šķēršļus (aisbergus, kuģus, lidmašīnas), izmantojot magnetrona ģenerētus ultraīsviļņu impulsus. Radara testēšanu veica no 1934. gada novembra līdz decembrim uz kravas kuģa "Oregon", izmantojot divus raidītājus - viens no tiem darbojās 80 cm viļņu garumā, bet otrs - 16 cm. Krastus bija iespējams noteikt 10-12 jūras jūdžu attālumā. Galarisinājumam tika izvēlēts īsākais viļņa garums, un to uzstādīja lainerim Normandie 1935. gada vidū.

Jūras izpētes laboratorija

1922. gada rudenī ASV Jūras izpētes laboratorijas darbinieki Alberts H. Teilors un Leo C. Jangs veica sakaru pētījumus, kuru laikā konstatēja, ka kāds koka kuģis, kurš atradās Potomakas upē, radīja traucējumus viņu raidītajos signālos. Patiesībā šie zinātnieki demonstrēja pirmo nepārtrauktā viļņa interferences radaru ar atsevišķām raidīšanas un uztveršanas antenām. 1930. gada jūnijā šīs pašas laboratorijas darbinieks Lorenss A. Hilands ar šāda tipa radara palīdzību noteica lidmašīnas esamību. Vienkāršs viļņu interferences radars var noteikt objekta esamību, bet nevar noteikt tā atrašanās vietu vai ātrumu. Šim nolūkam bija jāgaida, līdz tika izgudrots pulsa radars un atbilstošas signālu kodēšanas tehnoloģijas, lai saņemtu nepieciešamo papildinformāciju no nepārtrauktā viļņa signāla.

Roberta M. Peidža vadītie pulsa radara eksperimenti Jūras izpētes laboratorijā notika 1934.-1935. gadā. 1936. gada 28. aprīlī tika demonstrēts laboratorijas pirmais pulsa radars, kurš darbojās 2,5 jūdžu radiusā, tomēr tā paša gada jūnijā darbības radiuss tika palielināts līdz 25 jūdzēm. Šis radars darbojās, izmantojot zemfrekvences signālus, vismaz pēc mūsdienu standartiem, tādēļ tam bija nepieciešamas lielas antenas, kas padarīja to nepraktisku pielietojumam kuģos un lidmašīnās.

Roberts Vatsons-Vats

1915. gadā Meteoroloģiskajā birojā par meteoroloģistu sāka strādāt Roberts Vatsons-Vats. Strādājot meteoroloģiskajā stacijā Olderšotā, Hempšīrā, Anglijā, viņš izstrādāja metodi, kas ļāva izmantot zibens spērienu radītos radio signālus, lai noteiktu negaisu atrašanās vietas. Šo ātro signālu virziena noteikšanas problēmas radīja nepieciešamību izmantot rotējošas virzienantenas, un kopš 1923. gada - arī osciloskopus, lai attēlotu to saņemto informāciju. Operatoram bija periodiski jārotē antenu un jāvēro, vai osciloskopā parādās "zibšņi". Tā bija iespējams noteikt vētras virzienu. Šajā brīdī vienīgā trūkstošā radara detaļa bija raidītājs.

Ap 1934. gadu Vatsons-Vars radio izpētes jomā bija pazīstams kā Ditonas parka Radio izpētes stacijas vadītājs. Viņu apciemoja Gaisa ministrijas darbinieks H.E. Vimperis, kurš apjautājās par iespējām pielietot radio, lai radītu 'nāves staru', pēc tam, kad bija dzirdējis, ka Vācijā esot izdevies radīt līdzīgu iekārtu. Vats atbildēja, ka tas diez vai ir iespējams, norādot, ka 'visa vērība tiek koncentrēta joprojām sarežģītajai, tomēr cerīgākajai problēmai - izstrādāt metodi, kas ļautu uztvert atstarotos radioviļņus. Vatsons-Vars un viņa asistents Arnolds Vilkins 1935. gada 12. februārī publicēja atskaiti par šo tēmu - Lidaparātu noteikšana ar radio metodēm.

1935. gada 26. februārī Vatsons-Vats un Arnolds Vilkins novērotājam no Gaisa ministrijas komitejas demonstrēja lidmašīnas noteikšanu. Iepriekšējā dienā Vilkins laukā blakus Augšstovei Ziemeļhemptonšīrā bija uzstādījis uztvērējiekārtas, kuras tika izmantotas, lai noteiktu Handley Page Heyford bumbvedēju līdz pat 8 jūdžu attālumā, izmantojot radioviļņus, kuri atstarojās no netālu esošā Deiventrijas BBC īsviļņu raidītāja, kurš darbojās 49 m viļņu garumā. Šīs pārliecinošās demonstrācijas, kas kļuva zināma kā Deiventrijas eksperiments, rezultātā Lielbritānijā nekavējoties tika uzsākta radara ieviešana.

Hanss Holmans

Tikmēr Vācijā Hanss Holmans bija jau kādu laiku pētījis mikroviļņus, kas vēlāk kļuva par gandrīz visu radara sistēmu pamatu. 1935. gadā viņš publicēja Ultraīsviļņu fizika un tehnoloģijas, kas pasaules zinātnieku aprindās kļuva par vispāratzītu darbu. Tolaik viņam interesēja šo tehnoloģiju izmantošana sakaru sistēmās, tomēr Holmans kopā ar savu partneri Hansu-Karlu fon Vilisenu strādāja arī pie radariem līdzīgām sistēmām.

1934. gada rudenī viņu uzņēmums GEMA izveidoja pirmo komerciālo radara sistēmu kuģu noteikšanai. Tā darbojās 50 cm viļņu garumā un spēja noteikt kuģus līdz 10 km attālumā. Šī iekārta bija līdzīga Hīlsmeijera agrākajai sistēmai un, līdzīgi tai, nesniedza informāciju par attālumu.

1935. gada vasarā tika izstrādāts pulsa radars, ar kuru tika noteikts kuģis Königsberg 8 km attālumā ar precizitāti līdz 50 m - pilnīgi pietiekoši mērķēšanai. Šī pati sistēma spēja noteikt lidmašīnu 500 m augstumā 28 km attālumā. Šoreiz militārie ieguvumi nepalika nepamanīti, pēc kā tika uzsākta zemes un jūras versiju ražošana kā Freya un Seetakt.

Otrais pasaules karš

Otrā pasaules kara sākumā gan Lielbritānija, gan Nacistiskā Vācija zināja viena par otras panākumiem "staru kaujā". Abas valstis intensīvi interesējās viena par otras atklājumiem šajā jomā un par atbilstošajām iekārtām. Tomēr tikai Lielbritānijā pilnībā izprata šīs sistēmas noderīgumu, tā kā, lai arī vācu sistēmas bija tehnoloģiski pārākas (tās darbojās daudz īsākos viļņu garumos), tikai Lielbritānija uzsāka radaru un attiecīgu vadības sistēmu masveida ieviešanu.

Izpēti uzsāka sera Henrija Taizarda Aeronautikas izpētes komiteja 1935. gadā, un kopš 1940. gada izpēte tika veikta Telekomunikāciju izpētes iestādē, tomēr liela daļa nopelnu pieder Vatsonam-Vatam, kurš novērsās no radara tehniskās puses, lai izveidotu pielietojamu iekārtu tīklu, kā arī organizāciju, kas tos izmantotu. Pēc demonstrācijas, kurā radara operatori centās noteikt "uzbrūkošu" bumbvedēju, viņš saprata, ka galvenā problēma nav iekārtās, bet gan darbinieku pārslodzē. Ap 1940. gadu Vats bija izveidojis daudzslāņu organizāciju, kas efektīvi veida informācijas nodošanu un bija spējīga izsekot lielam daudzumam lidmašīnu.

Lielbritānija

Mājas ķēde

Īsi pirms Otrā pasaules kara sākuma gan Lielbritānijas dienvidu un austrumu piekrastēm tika izveidotas vairākas radaru stacijas, zināmas kā mājas ķēde (Chain Home vai CH). Kā jau varēja sagaidīt no pirmās ieviestās radaru sistēmas, CH bija ļoti vienkārša sistēma. Raidīšana tika nodrošināta, izmantojot divus 300' (100 m) augstus tērauda torņus, kas savā starpā bija savienoti ar kabeļiem. Raidīšanas jaudu nodrošināja jaudīgs 200 kW raidītājs (vēlāk 800 kW), kas raidīja 50 MHz frekvencē. Uztveršanai tika izmantots otrs, 240' (73 m) koka torņu komplekts, kurā bija uzstādītas vairākas antenas dažādos augstumos - līdz par 215' (65 m). Lielākajai daļai staciju bija vairāk kā viens katras antenas kompekts, pie kam katra bija noskaņota raidīšanai citā frekvencē.

CH radara uztverto informāciju nolasīja ar osciloskopu. Raidot pulsu, osciloskops uzsāka sava stara horizontālu kustību. Uztvērēja uztvertais signāls tika pastiprināts un izmantots osciloskopa vertikālās ass kustībām, līdz ar to uztvertā lidmašīnā novirzītu staru augšup, radot "zibsni" uz ekrāna. Attālums no ekrāna kreisās puses - to mērīja ar nelielu lineālu ekrāna apakšdaļā - norādīja attālumu līdz mērķim. Rotējot uztvērēja antenas, cenšoties panākt, lai "zibsnis" uz ekrāna pazustu, bija iespējams noteikt mērķa virzienu, kamēr "zibšņa" augstums norādīja aptuvenu informāciju par noteikto lidmašīnu skaitu. Salīdzinot signāla stiprumu no dažādos augstumos izvietotajām uztvērējantenām, bija iespējams aptuveni noteikt lidmašīnu lidojuma augstumu.

CH izrādījās ārkārtīgi efektīga Kaujas par Britāniju laikā, un to bieži uzskata par galveno palīgu, kas ļāva britu Karaliskajiem gaisa spēkiem (Royal Air Force jeb RAF) sakaut daudz lielākos vācu Luftwaffe spēkus. Kamēr Luftwaffe spēkiem bija jāmeklē RAF iznīcinātājus, RAF lidotāji precīzi zināja vācu bumbvedēju atrašanās vietu un varēja sakopot visus savus iznīcinātāju spēkus, lai tos likvidētu. CH mūsdienu izpratnē bija spēka daudzkāršotājs, ļaujot RAF iznīcinātājiem darboties efektīvāk, nekā, ja tie būtu daudz lielāki, bet darbotos ar tikpat zemu efektivitāti, kā vācieši.

Jau ļoti agrīnā kaujas stadijā Luftwaffe veica nelielu uzlidojumu sēriju dažām CH radara stacijām, tomēr to darbība jau dažu dienu laikā tika atjaunota. Tikmēr citas sistēmas turpināja raidīt radaram līdzīgus signālus, lai maldinātu vāciešus, ka sistēmas turpina darbu. Vēlāk vācieši pārtrauca mēģinājumus bombardēt šīs radara stacijas. Luftwaffe acīmredzami nekad tā arī neizprata radara nozīmi RAF kaujasspēju paaugstināšanā - pretējā gadījumā viņi būtu britu radara staciju iznīcināšanai piešķīruši daudz augstāku prioritāti. Ir skaidrs, ka Vācijas gaisa spēki spēja uz ilgu laiku iznīcināt britu radara sistēmu, tomēr viņi to nedarīja.

Lai izvairītos no CH sistēmas, Luftwaffe ieviesa citas taktikas. Viena no tām bija tuvoties Lielbritānijai, lidojot ļoti zemu - zem radara staciju uztveršanas augstuma. Ar to cīnījās, izmantojot mazāka attāluma radara stacijas, kas bija uzbūvētas pašā krasta un bija zināmas kā Chain Home Low (CHL). Šie radari sākotnēji bija paredzēti flotes mērķu noteikšanai un zināmi kā Coastal Defence jeb Krasta aizsardzība (CD), tomēr to šaurākie stari nozīmēja arī to, ka tie spēja noteikt mērķus daudz tuvāk zemei, neuztveros atstarojumu no zemes (vai ūdens). Atšķirībā no lielākajām CH sistēmām, CHL bija jārotē arī raidītāja antenu - ne tikai uztvērēja. To veica manuāli, izmantojot ar pedāļiem darbināmu sistēmu, kuru darbināja Sieviešu Gaisa palīgspēki, līdz 1941. gadā tika uzstādīta labāka, motorizēta sistēma.

Zemes vadības pārtveršana

Līdzīgas sistēmas vēlāk tika pielāgotas darbam ar jauna tipa ekrānu, lai izveidotu Zemes vadības pārtveršanas stacijas, kuras ieviesa, sākot ar 1941. gada nogali. Šajās sistēmās antena tika rotēta mehāniski, un tām sekoja displejs operatora pultī, t.i., tā vietā, lai redzētu vienu līniju displeja apakšdaļā no kreisās puses uz labo, līnija tika rotēta tādā pat ātrumā, kā antena.

Rezultātā tika iegūts divdimensionāls attēls gaisa telpai ap staciju, pie kam visas lidmašīnas bija redzamas kā punkti atbilstošā attālumā no ekrāna centra. Šie tā sauktie plāna pozīcijas indikatori (Plan Position Indicators jeb PPI) būtiski vienkāršoja operatora darbu, sekojot mērķim. Šāda sistēma ar rotējošu līniju ir tas, ar ko lielākajai daļai arī mūsdienās saistās radara ekrāns.

Gaisa pārtveršana

Tā vietā, lai izvairītos no radariem, Luftwaffe sāka izvairīties no iznīcinātājiem, veicot uzlidojumus naktī un sliktos laikapstākļos. Lai arī RAF zināja precīzu bumbvedēju atrašanās vietu, tie maz ko varēja darīt, kamēr iznīcinātāju piloti pretinieku lidmašīnas nevarēja redzēt.

Šī iespēja bija paredzēta jau iepriekš, un Edvards Džordžs Bouens jau 1936. gadā vadīja veiksmīgu programmu, kurā tika izstrādāta miniatūra radara sistēma, kas derīga uzstādīšanai lidmašīnās. To nosauca par Gaisa pārtveršanas (Airborne Interception jeb AI) iekārtu. Tajā pat laikā Bouens izstrādāja radara iekārtas, kas ļāva lidmašīnām noteikt zemūdenes, t.s. Air to Surface Vessel (ASV) iekārtu, kas deva būtisku ieguldījumu vācu zemūdeņu sakāvē.

Sākotnējie AI komplekti bija pieejami 1941. gadā un tika uzstādīti Bristol Blenheim lidmašīnām, kuras ātri vien aizstāja ar modernākajām Bristol Beaufighter, tā ātri izbeidzot vācu nakts un sliktu laikapstākļu uzlidojums Anglijai. Mosquito nakts iznīcinātājus aprīkoja ar AI Mk VIII un vēlākām versijām, kā arī ar iekārtu "Serrate", lai ļautu tiem izsekot vācu nakts iznīcinātājiem pēc to Lichtenstein B/C un SN2 radaru emisijām, un iekārtu "Perfectos", kas izsekoja vācu IFF sistēmas. Tas viss ļāva Mosquito atrast un iznīcināt vācu nakts bumbvedējus. Lai cīnītos pret to, vācu nakts iznīcinātāji izmantoja Naxos ZR radaru detektorus.

Centimetru radars

Nākamais radara vēsturē nozīmīgais atklājums bija magnetrona izgudrošana. To izgudroja Rendels un Būts, Birmingemas universitātes darbinieki, 1940. gada sākumā. Tā bija neliela iekārta, kura spēja ģenerēt mikroviļņu frekvences daudz efektīvāk, kā iepriekš, ļaujot izstrādāt praktiski pielietojamu centimetru radaru. Centimetru radars ļāva noteikt daudz mazākus objektus, izmantojot daudz mazākas antenas, kā iepriekšējie, zemāku frekvenču radari.

Magnetrona, nelielu antenu un augstas izšķirtspējas kombinācija ļāva lidmašīnās uzstādīt mazus, augstas kvalitātes radarus. Tos bija iespējams izmantot jūras novērotājlidmašīnās, lai noteiktu pat tik mazus objektus, kā zemūdenes periskopus, kas ļāva lidmašīnām uzbrukt un iznīcināt iegrimušas zemūdenes, kuras iepriekš no gaisa nebija atrodamas. Centimetru topogrāfiskie radari, kā H2S uzlaboja sabiedroto bumbvedēju darbību stratēģiskās bombardēšanas laikā. Centimetru tēmēšanas radari bija daudz precīzāki, kā vecākās tehnoloģijas. Tie padarīja ar lielajiem lielgabaliem aprīkotos sabiedroto kaujas kuģus vēl bīstamākus, un, pateicoties nesen izstrādātajam tuvuma detonatoram, padarīja zenītartilēriju vēl bīstamāku uzbrūkošajai pretinieka aviācijai. Šie divi izgudrojumi, izmantoti kopā ar zenītartilērijas baterijām un novietoti vācu V1 lidojošās bumbas ceļā, iznīcināja lielāko daļu no tām, pirms tās sasniedza savu mērķi.

Britu nepieciešamība pēc magnetronu ražošanas lielos daudzumos bija tik liela, ka Edvards Džordžs Bouens kā radaru eksperts 1940. gadā tika nosūtīts Taizarda misijā uz ASV, kā rezultātā tapa MIT Radiācijas laboratorija, kurā iekārta tika attīstīta tālāk. Puse no Otrajā pasaules karā ekspluatācijā nodotajiem radariem bija izstrādāti Radiācijas laboratorijā - t.sk. vairāk, kā 100 dažādas radaru sistēmas ar kopējām izmaksām 1,5 miljardi ASV dolāru.

Vācija

Vācu izstrādnes bija līdzīgas Apvienotās Karalistes izstrādnēm, tomēr, šķiet, līdz pat kara otrajam gadam radaram Vācijā tika piešķirta daudz mazāka prioritāte. Freya radars patiesībā bija daudz labāks par CH radaru sistēmu Anglijā un, darbojoties 1,2 m viļņu garumā (10 reizes īsākā, kā CH), Freya sistēmas radari bija daudz mazāki un, neraugoties uz to, spēja piedāvāt augstāku izšķirtspēju. Kara sākumā ekspluatācijā bija nodotas tikai astoņas šādas iekārtas, nodrošinot daudz sliktāku pārklājumu.

Salīdzinot ar britu PPI sistēmām, vācu sistēma prasīja daudz intensīvāku darbu. Šo problēmu papildināja vienaldzīgā attieksme pret personālu. Pagāja zināms laiks, līdz Luftwaffe rīcībā bija pavēļu un kontroles sistēma, kas neatpalika no Vata izveidotās pirmskara sistēmas.

Šāda situācija neturpinājās ilgi. 1940. gadā RAF nakts uzlidojumi sāka kļūt traucējoši, un beidzot tika uzsākts darbs, lai novērstu šo problēmu. Jozefu Kamhūberu iecēla par Nakts bumbvedēju ģenerāli un uzdeva viņam izveidot Freya radara staciju "šūnu" tīklu Holandē, Beļģijā un Francijā. Katra šī tīkla, zināma kā Kamhūbera līnija, šūna sastāvēja no radara un meklēšanas prožektoriem, kā arī no viena galvenā un viena rezerves nakts iznīcinātāja. Kad tika noteikts bumbvedējs, kurš ielidojis šūnas "teritorijā", ar radara palīdzību prožektori tika virzīti tā, lai apgaismotu šo pretinieka lidmašīnu, pēc kā nakts iznīcinātāji spēja to ieraudzīt un notriekt.

Lai arī samērā efektīva, šī sistēma bija nederīga sliktos laikapstākļos un citās situācijās, kad nebija iespējams izmantot prožektoru gaismu. Lai risinātu šo problēmu, tika izstrādāts Würzburg radars. Würzburg bija nelielas distances radars, kas uzstādīts uz paraboliskas virzienantenas, kura bija jūtīga tikai vienā virzienā. Šo radaru nevarēja izmantot mērķu meklēšanai, tomēr, kad to novirzīja uz mērķi, izmantojot Freya radaru, tā spēja mērķi izsekot ar ārkārtīgu precizitāti - pēdējo modeļu precizitāte bija 0,2 grādi vai mazāk.

Katrai šūnai tika piešķirti divi Würzburg radari - viens, lai izsekotu mērķi, un otrs - lai vadītu nakts iznīcinātāju. Atzīmējot abu lidmašīnu atrašanās vietas, radio operatori varēja manuāli pievirzīt iznīcinātāju mērķim. Kamhūbera līnijas trūkums bija tāds, ka vienlaikus ar vienu Würzburg radaru bija iespējams izsekot tikai vienam bumbvedējam. Kad briti to saprata, bombardēšanas operācijas tika plānotas tā, ka visi bumbvedēji pārlidoja līniju en masse pār tik maz šūnām, cik iespējams. Šī bumbvedēju straume tika ieviesta 1942. gada vidū un nozīmēja to, ka tikai dažus nakts iznīcinātājus bija iespējams vienlaikus vērst pret uzlidojumu, un bumbvedēju zaudējumi tika radikāli samazināti.

Gaisa radari

Precīzās Freya un Würzburg sistēmas izmantošana ļāva Vācijai pieļaut nedaudz vienaldzīgāku attieksmi pret gaisa radara izstrādi. Atšķirībā no angļiem, kuru neprecīzā CH sistēma bija jāpapildina ar radara sistēmu lidmašīnā, Würzburg bija pietiekoši precīza, lai radars varētu atrasties uz zemes. Par to bija jāsamaksā, kad angļi izprata vācu radara sistēmu un gaisa radara sistēmas izstrāde kļuva daudz svarīgāka.

Agrīnā Lichtenstein BC sistēma tika ieviesta tikai 1942. gadā un, tā kā tā darbojās 2 m viļņu garumā, tai bija nepieciešamas lielas antenas. Ap šo laiku briti bija kļuvuši par ekspertiem vācu radaru traucēšanā un, kad ar BC radaru aprīkots Ju 88 nakts iznīcinātājs kādā miglainā naktī nosēdās Anglijā, bija nepieciešamas tikai pāris nedēļas, līdz šī sistēma tika padarīta par pilnīgi nederīgu. 1943. gada nogalē Luftwaffe sāka ieviest uzlabotu sistēmu SN-2, tomēr tai bija nepieciešamas lielas antenas, kas samazināja lidmašīnu ātrumu pat par 50 km/h. SN-2 traucēšanas metodes izstrāde aizņēma ilgāku laiku, tomēr arī tas tika paveikts. Tika izstrādāta arī centimetru radara sistēma Berlin, kura darbojās 9 cm viļņu garumā, tomēr tas notika tikai kara pēdējos mēnešos.

ASV

Agrīnais ASV darbs pie radaru sistēmām sākās ar Sakaru korpusu, kurš nodarbojās agrīnās ultraīsviļņu radara sistēmas izstrādi, kuru bija plānots izmantot krasta artilērijas vajadzībām.

Ap 1940. gadu ASV flote bija izstrādājusi CXAM radaru, kurš bija ļoti līdzīgs britu CH sistēmai. 1940. gadā tika izstrādāts arī eksperimentāls 10 centimetru radars, tomēr tam bija nepietiekoša raidītāja jauda.

Lielākais grūdiens ASV radaru tehnoloģijai bija Taizarda misija 1940. gadā, kurā ASV saņēma britu tehnoloģiju - arī jaudīgo magnetronu, kā rezultātā tika izveidota MIT Radiācijas laboratorija, lielākais ASV izpētes centrs, kurā tā kulminācijas brīdī Otrajā pasaules karā tika nodarbināti 4000 darbinieki. Kad ASV iestājās Otrajā pasaules karā, ekspluatācijā esošā radara tehnoloģija bija osciloskopa tipa SCR-270 radars.

ASV flote 1942. gadā radīja neoloģismu un akronīmu RADAR. Šo akronīmu joprojām izmanto ASV flotē, tomēr, lai labāk aprakstītu radara komponentes, ir ieteikts izmantot jaunu akronīmu ARMPIT (Antenna, Receiver, Modulator, PowerSupply, Indicator, Transmitter - Antena, Uztvērējs, Modulators, Barošanas avots, Indikators, Raidītājs).

Aukstais karš

Pēc Otrā pasaules kara primārā kaujas "ass" bija Amerikas Savienotās Valstis un Padomju Savienība. Lai nodrošinātu agrīnu brīdinājumu pret uzbrukumiem, abas puses ieviesa lielus, arvien modernākus radaru tīklus arvien tālākās vietās. Pirmā šāda sistēma bija Pinetree Line, kuru ieviesa Kanādas teritorijā 1950. gados, un kuru kā rezerves sistēmas atbalstīja radari uz kuģiem un naftas platformām gar austrumu un rietumu piekrastēm. Pinetree Line bija vienkārša sistēma un to bija viegli traucēt, tādēļ tika ieviesta modernākā Mid-Canada Line (MCL) sistēma. MCL netika uzskatīta par militāri veiksmīgu, tādēļ Arktikā tika uzsākta DEW Line izbūve. DEW Line būvniecība joprojām tiek uzskatīta par vienu no 20. gadsimta loģistikas un civilās inženierijas sasniegumiem. 1950. gadu nogalē, lai brīdinātu par SKBR palaišanu, tika ieviesta Ballistisko lādiņu agrīnās brīdināšanas sistēma.