Reģionālā integrācija

Reģionālā integrācija ir balstīta uz valstu, starptautisko un reģionālo organizāciju un cilvēku meklējumiem rast labākos veidus kā ar minimāliem resursiem (apvienojot tos) panākt maksimālu efektu — daudzpusēju drošību nacionālā, reģionālā, starptautiskā un arī individuālā līmenī.

Integrācijas procesu attīstība Eiropā

Ekonomiskā integrācija izpaudās Eiropas Koptirgus izveidē. 20. gadsimta 40. gadu beigās tika noslēgta vienošanās starp sešām Rietumeiropas valstīm — VFR, Franciju, Itāliju, Beļģiju, Holandi un Luksemburgu. — par saskaņoto pieeju ogļu un tērauda ražošanā un realizācijā. Tā radās Eiropas ogļu un tērauda apvienība, kas sekmīgi konkurēja pasaules tirgū. Jau pirms Otrā pasaules kara pastāvēja Beļģijas—Holandes—Luksemburgas muitas ūnija, kur preces brīvi šķērsoja šo valstu robežas bez muitas nodevām. VFR, Franciju, Itāliju, Beļģiju, Holandi un Luksemburgu nolēma apvienot citas tautsaimniecības nozares, piemēram, lauksaimniecību, lai atceltu tirdzniecības barjeras un veidotu kopēju tirgu. 1958. gadā šīs sešas valstis izveidoja Eiropas Ekonomikas kopienu (EEK) un Eiropas Atomenerģijas kopienu (EURATOM). 1967. gadā šo triju Kopienu institūcijas tika apvienotas. Laika gaitā arī citas Eiropas valstis pievienojās Eiropas Kopienām (EK) (kopš 1993. gada Māstrihtas līguma — Eiropas Savienībai).

Eiropas finanšu integrācija

Viens no spilgtākajiem piemēriem Eiropas finanšu integrācijai ir vienotā valūta — eiro. Pirms euro ieviešanas finanšu sistēmas bija nacionāli orientētas, katrai valūtai sava. Vienotā tirgus un eiro ieviešanas rezultātā nenovēršami notikusi sistēmu apvienošana. Finanšu tirgi apvienojušies gluži tāpat kā ar tiem saistītās finanšu infrastruktūras, piemēram, maksājumu sistēmas. Tas arī veicinājis finanšu iestāžu pārrobežu sadarbību, apvienojoties vai izveidojot filiāles ārvalstīs. Lielāka un integrētāka finanšu sistēma, ko veido euro zona, ļauj iedzīvotājiem un uzņēmumiem labāk izmantot apjoma un mēroga radītu ekonomiju. Mājsaimniecības var gūt labumu no pieejas plašākam finanšu produktu klāstam (piemēram, hipotēku kredītiem mājokļa iegādei) par zemākām cenām. Tādējādi finanšu integrācija paaugstina tautsaimniecības izaugsmes potenciālu.

Eiropas Savienības integrācija

Eiropas Savienības integrācija būtībā balstās uz:

1. brīva preču kustība bez muitas, subsīdijas;
2. brīva cilvēku kustība bez vīzām integrētā telpā t. s. Eiropas Kopienā;
3. brīva naudas līdzekļu, investīcijas kustība.

Attiecībā uz trešām valstīm muita, kvotas, vīzas saglabājas. Vienlaikus veidojas "Zaļā Eiropa" — lauksaimniecības integrācija, "Zilā Eiropa" — vienošanās par zvejošanas reģioniem un zivju zveju kvotām. Integrācijas pamatideja — sekmēt konkurenci, lai šādi celtu ražošanas efektivitāti.

Integrācijas apvienības Āfrikā

Ilgstoši reģionālo ekonomisko integrāciju Āfrikā ierobežoja politiskā nestabilitāte un ekonomikas kritums. Ekonomiskās attīstības trūkums nozīmēja to, ka reģionālā ekonomiskā integrācija nedotu šīm valstīm nekādu ievērojamu ietekmi vai spēku pasaules ekonomikā. Āfrikas valstu atkarība no bilaterālajiem līgumiem un palīdzības sūtījumiem no attīstītajām valstīm norādīja uz valstu ārējās attīstības stratēģiju trūkumu. Pat par spīti pagātnes neveiksmēm ekonomiskās integrācijas jomā, mūsdienās arvien biežāk Āfrikas līderi nonāk pie uzskata, ka reģionālā integrācija ir nepieciešama, ja valstis vēlas uzturēt attiecības ar globālo ekonomiku līdzsvarā. Āfrikā vienas no zināmākajām ir: NEPAD — jaunas partnerattiecības Āfrikas attīstībai; EAC — Austrumāfrikas savienība; ECOWAS — Rietumāfrikas valstu ekonomiska savienība; WAEMU — Rietumāfrikas ekonomiska un monetārā savienība; CEMAC — Centrālāfrikas ekonomiska un monetārā savienība; SADC — Dienvidāfrikas attīstības savienība.

Integrācijas procesi Ziemeļamerikā

Lielākā organizācija ir NAFTA. Šī organizācija dibināta 1994. gada 1.janvārī un ietver Kanādu, ASV, Meksiku. Šī apvienība aptver 360 miljonus iedzīvotāju: summārais kopprodukts tiek vērtēts sešu triljonu ASV dolāru, tirdzniecības apgrozījums — 240 miljardu ASV dolāru apmērā. Integrācijas pamatvirzieni ir līdzīgi integrācijai Eiropā — brīva preču kustība bez muitas barjerām, brīva finanšu līdzekļu un darbaspēka kustība. Integrācijas process ir paredzēts visai pakāpenisks — visu noteikto mērķu īstenošanai paredzēti 15 gadi. Speciālais grafiks nosaka pasākumu veikšanas konkrētus posmus. Liela loma ir Meksikas īpašajam stāvoklim, kuras ekonomikas attīstības līmenis ievērojami atpaliek no ziemeļu kaimiņiem. Viena no problēmām ir darbaspēka brīva kustība, jo darba samaksas līmenis Meksikā ir krietni zemāks nekā ASV un Kanādā.