Resnkāta beka
| Resnkāta beka Caloboletus calopus | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Homobasidiomycetes) |
| Kārta | Beku rinda (Boletales) |
| Dzimta | Beku dzimta (Boletaceae) |
| Ģints | Caloboletus |
| Suga | Resnkāta beka (Caloboletus calopus) |
| Sinonīmi | |
| |
 Resnkāta beka Vikikrātuvē | |
Resnkāta beka (Caloboletus calopus) ir Latvijā ļoti reta beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi nav ēdami. Citi sēnes latīniskie nosaukumi — Boletus calopus, Boletus pachypus un Tubiporus calopus.
Sēnes apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].JPG)
- Cepurīte: krāsa pelēka līdz okerbrūnai, pelēkdzeltenai, pelēcīgi olīvzaļai vai pelēkbrūnai, nedaudz dzīslaina. Diametrs līdz 15 cm, biezums 3—4 cm, forma sākumā tuva lodveidīgai, vēlāk polsterveida. Virsma mazliet samtaina, sausā laikā var ieplaisāt. Maliņa asa, sākumā ieritināta. Mīkstums bālgans līdz gaiši dzeltenam, ar nepatīkamu skābenu smaržu un rūgtu garšu, griezuma un iespiedumu vietās kļūst zilganzaļš, bet vēlāk atkal šo krāsu zaudē.
- Stobriņi: sākumā gaišdzelteni, vēlāk zaļgandzelteni līdz olīvzaļiem, iespiedumu vietās kļūst zaļganzili, grūti atdalāmi no mīkstuma. Atveres ieapaļas, dzeltenas.
- Kātiņš: augšdaļā dzeltens, lejpusē karmīnsarkans, ar sarkanu, gaišdzeltenu vai baltu izcilnētu zīmējumu. Garums līdz 8 cm, resnums 2—4 cm.
- Sporas: elipsoīdas-vārpstveida, masā zaļgandzeltenas, 11-16/4-6 µm.
- Cistīdas: bezkrāsainas, vālesveida vai vārpstveida, 45-65/12-18 µm.[1][2]
Augšanas apstākļi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mikorizas sēne. Aug galvenokārt no augusta līdz oktobrim, reti jūlijā un novembrī, lapu un skuju koku mežos, parkos sausās, skābās un smilšainās augsnēs. Biežāk sastopama Eiropas dienvidos, dižskābaržu un ozolu audzēs.
Līdzīgas sugas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sēne nedaudz līdzīga raganu bekai, kuras zīmējums uz kātiņa oranžsarkans un mīkstums citrondzeltens, iespiedumu vietās zili melns, kā arī sakņkāta bekai, kuras kātiņš dzeltens, zīmējums uz kātiņa brūns un mīkstuma iespiedumi pēc zilēšanas pamazām atjauno krāsu.
Barības vērtība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Daļa avotu nosauc šo sēni par vāji indīgu.[3][4] V. Lūkins un citi to atzīst tikai par neēdamu.[5][6] Pret sēnes rūgtumu novārīšana nepalīdz. Ir ziņas, ka sēni tomēr lietojot pārtikā Krievijas Tālajos Austrumos un Ukrainā.[7]
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ V. Lūkins, Bekas, 49. lpp., Rīga, "Liesma", 1978.
- ↑ T. Lessoe, Sēnes, 190. lpp., “Zvaigzne ABC”, ISBN 9984-22-283-7.
- ↑ A. Balodis, Rokasgrāmata sēņotājiem, 106. lpp., Rīga, "Liesma", 1974.
- ↑ M. Antone, Sēnes, 55. lpp., “Avots”, 2003., ISBN 9984-757-05-6.
- ↑ Š. Evansa, Dž. Kibijs, Sēnes, 188. lpp., “Zvaigzne ABC”, ISBN 9984-37-648-6.
- ↑ Sēnes.lv
- ↑ Fungi with conflicting reports of edibility, Wild Edible Fungi: A Global Overview of Their Use and Importance to People Autori: E. R. Boa, Food and Agriculture Organization of the United Nations, lpp. 116, 128. ISBN 978-92-5-105157-3.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Resnkāta beka |
- Mikologu biedrība Dabas muzejā Arhivēts 2021. gada 14. maijā, Wayback Machine vietnē.
- Sēņotāja ceļvedis
- Sugu enciklopēdija