Rizodontveidīgās

Rizodontveidīgās Rhizodontiformes Andrews & Westoll, 1970
Rizodontveidīgā Sauripterus taylori.
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Apakštips	Mugurkaulnieki (Vertebrata)
Infratips	Žokļaiņi (Gnathostomata)
Megaklase	Kaulzivis (Osteichthyes)
Virsklase	Daivspurzivis (Sarcopterygii)
Klase	Ripidistijas (Rhipidistia)
Kārta	Rizodontveidīgās (Rhizodontiformes)
Iedalījums
† Aztecia Johanson & Ahlberg, 2001 † Barameda Long, 1989 † Gooloogongia Johanson & Ahlberg, 1998 † Hongyu? Zhu et al., 2017 † Letognathus Brazeau, 2005 † Propycnotenion Vorobyeva & Obrucheva, 1977 † Pycnoctenion Vorobeva, 1977 † Rhizodus Owen, 1840 † Rossichthys Johanson et al., 2020 † Sauripterus Hall, 1843 † Strepsodus Binney, 1841

Rizodontveidīgās (Rhizodontiformes) ir viena no ripidistiju klases (Rhipidistia) kārtām. Kārtu izdalīja 1970. gadā britu paleontoloģe Šērlija Mahala Endrūsa un ģeologs Tomass Stenlijs Vestolls. Kārtā ir tikai viena dzimta Rhizodontidae Traquair, 1881 Šīs kārtas aizvēsturiskie pārstāvji dzīvoja paleozoja ērā, sākot ar vidusdevonu, un izmira viduskarbonā.

Apraksts

Lielākā šīs kārtas pārstāvju daļa ir zināma pēc izolētiem postkraniālā skeleta kauliem, kas ir sastopami jūras un kontinentālajos nogulumos. Spriežot pēc Strepsodus anculonamensis ķermenim varētu būt pūdlīnijas forma ar lielām krūšu un mazām vēdera spurām. Acīmredzot tie bija plēsēji, kas izmantoja krūšu spuras lēnai kustībai. Mazās formas, kā, piemēram, S. anculonamensis, iespējams bija pedomorfas. Ķermeņa izmēri varēja variēt no 0,5 līdz 7 m garumā.

Galvas uzbūve

Galvaskausu veido divi kaula, iespējams, kustīgi bloki. Ir paredzamas divas ārējās nāsis un ventrolaterāla atvere, kas, iespējams, pildīja hoānas funkciju. Purna priekšējo malu, acīmredzot, veido pāra naso-rostro-premaxillare ar dziļu iedobi priekš apakšžokļu ilkņiem. Rostrale laterale kaula, iespējams, nav. Spriežot pēc Rhizodus, deguna kapsulas ir mazas, nodalītas ar platu starpdeguna sienu. Acu orbītas, spriežot pēc sīkajiem pārstāvjiem, ir lielas (tā var būt arī juvenila īpatnība), apņemtas ar sklerotisko kaulu gredzenu un izvietotas uz galvas vairoga posterolaterāli. Uz galvas ir vaļējā tipa pineālā atvere. Savienojums starp priekšējo un aizmugurējo galvaskausa bloku, iespējams, bija kustīgs. To veido četri kaulu pāri: parietale, postparietale, intertemporale un supratemporale (x tipa savienojums). Mediānā extrascapulare ir vidēji liela un tam uzguļ sānu extrascapulare. Extratemporale kauls ir liels. Vaigu apgabalu veido plātne no dažāda skaita kauliem, ieskaitot lacrimale, postorbitale, viens vai vairāk squamosum, quadratojugale un vertikāls preoperculum. Operculum un suboperculum, izvietoti ādas krokā, ir ieapaļi un savā starpā nesaskaras. Submandibularā sērija atrodas ventrālā stāvoklī. Gulare mediale ir neliels. Ceratohyalia ir lieli un plati. Apakšžoklis priekšpusē ir šaurs ar spēcīgiem simfīzajiem ilkņiem, šķērsgriezumā horizontāli ovāls. Reizēm apakšžoklim ir lieli simfīzie kauli. Simfīzs ir nostiprināts ar savienojošajiem izaugumiem. Apakšžoklim ir trīs koronoīdās bedres, no kurām prekoronoīdā var būt vāji attīstīta. Zobu forma variē. To mikrostruktūra ir eistenodontā vai poliplokodontā tipa. Sensorā sistēma ir labi attīstīta, ar slēgtiem kanāliem un daudzām sīkām izvadporām. Gar galveno kanālu paralēli iet arī papildus sensorie kanāli. Konkrēti, no virsacu kanāla tabulārajā un supratemporālajā apgabalā atzarojoši kanāli iet uz postparietalia. Lemeši, acīmredzot, ir masīvi un mediāni saskaras cits ar citu, un ar parasfenoīdu. Dermopalatinum veido vairāku kaulu sērija.

Ķermeņa uzbūve

Notohordu vietām pāržņaudz amficelie skriemeļi. Skriemeļi pārkaulojas dažādā pakāpē. Tie var būt gredzenveida, rostrokaudāli izstiepti, veidoti no diviem lieliem intercentriem un maza pleirocentra, vai arī vispār nepārkaulojas (Rhizodus). Neirālie un hemālie loki parasti pārkaulojas patstāvīgi. No mugurkaula, iespējams, atiet dorsālās ribas. Divas mediānās, ļoti mazas spuras ir satuvinātas ar dificerkālu astes spuru. Bazālo zvīņu to pamatnēs nav. Spuru stari ļoti zarojas un bieži ir savienoti savā starpā. Krūšu spuras parasti ir ar pagarinātu, gaļīgu pamatni. Demālo plecu joslu veido interclavicula, attīstīta posttemporale, supracleithrum un mazs subdermālais anocleithrum. Cleithrum ir ar lielu un platu ventrālo daļu un lielu priekšējo flangu, kas funkcionāli veido savienojumu starp joslas dorsālo un ventrālo atzaru. Augstais un izliektais klavikulas augšupejošais izaugums aptver cleithrum priekšējo malu. Skapulokorakoīds ir ar trim piestiprināšanās vietām pie cleithrum. Glenoīdā fasete ir dziļi ieliekta; humerus ir ar labi diferenciētu proksimālo galviņu. Plecu joslas šarnīrsavienojuma veids ar humerus, acīmredzot, nodrošināja šo zivju krūšu spuru paaugstinātu kustīgumu, līdzīgi, kā mūsdienu daudzspurēm. Kleitruma palielinātā ventrālā daļa nodrošināja ātrāku mutes atvēršanu. Krūšu spuru endoskelets ir universālā tipa ar daudzām variācijām distālo radiāliju skaita ziņā, un ar garām, nesegmentētām un zarojošām lepidotrihijām. Kosmīns uz segkauliem nav konstatēts. Apaļīgas, kaula zvīņas ir ar nelielu izcilni uz iekšējās virsmas.