Vidusdevons

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vidusdevona smilšakmens atsegums pie Salacas (Neļķu klintis).

Vidusdevons (D2) ir devona perioda epoha, kā arī devona sistēmas nodalījums. Šī epoha ilga aptuveni 12 mlj. gadus (397,5 ± 2,7 - 385,3 ± 2,6 Ma). Vidusdevons dalās divos stāvos (laikmetos): Eifela un Živetas stāvos.

Paleoģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidusdevonā sākās jauns kontinentālo plātņu grimšanas posms. Šajā laikā grimšana notiek vienlaicīgi visdažādākajos apgabalos. Visspilgtāk tā izpaužas Ziemeļamerikas un Krievijas platformās, kur īsā laika posmā applūst milzīgas sauszemes platības. Daudz mazākā mērā transgresija parādās Sibīrijas platformā un Gondvanā, īpaši ģeosinklinālēs, kur jūras līmeņa pieaugums ir daudz mazāks, bet tomēr tā ir novērojama visur: Rietumeiropā, Urālu rietumu nogāzē, Minusinas ieplakā, Ķīnas dienvidos u.c. Šāda jūru transgresija turpinājās visā vidusdevona epohas laikā.

Vidusdevons Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidusdevona nogulumi ieguļ visā Latvijas teritorijā. Lielākajā teritorijas daļā tos klāj augšdevona nogulumi, bet valsts ziemeļos un un dienvidaustrumos kvartāra slāņi. Vislielākais vidusdevona nogulumu biezums ir Latvijas sedlienes vidusdaļā, kur tas sasniedz 350 metrus. Latvijas vidusdevonā ir izdalīti divi stāvi: eifels un živets (pēc Ardenu-Reinas skalas). Plašākā Austrumeiropas platformas daļā robeža starp eifela živetas stāviem ir diskutabla un prasa papildus pētījumus. Eifela stāvā ietilpst rēzeknes, pērnavas, narvas un arukilas svītas, bet živetas stāvā - burtnieku svīta. Vidusdevona apakšējā robeža tiek vilkta rēzeknes horizonta pamatnē, kas atbilst Skamolepis fragilis telodontu zonai. Vidusdevonu pārstāv jūras piekrastes, lagūnu un, iespējams, kontinentālie aleirītiski-smilšainie un mālaini-karbonātiskie nogulumi.