Roberts Pelše

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Roberts Pelše (pirms 1915).

Roberts Pelše (1880—1955) bija latviešu marksists, literatūrkritiķis un publicists.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1880. gada 15. oktobrī Elejas pagasta "Māckaišos" zemnieka Andreja Pelšes ģimenē, Arvīda Pelšes brālēns.[1] Mācījās Elejas pagastskolā un Jelgavas pilsētas skolā (1891-1896), pēc tam strādāja Zaļenieku un Lielsesavas pagastu valdēs (1897-1900), kur pieslējies sociāldemokrātu grupai. Policijas uzsāktās izmeklēšanas dēļ pārcēlās uz Krievijas Tālajiem Austrumiem, kur strādāja par kantora darbinieku kādā Blagoveščenskas kokzāģētavā un publicējies laikrakstā "Amurskij kraj" (1900-1903). 1904. gadā devās uz Parīzi, kur sāka mācīties Vēstures institūtā (1904-1905). 1905. gada revolūcijas laikā atgriezās dzimtenē, piedalījās kaujinieku grupās, pēc revolūcijas sakāves darbojās pagrīdes LSD Centrālkomitejā (1907‒1912). 1912. gadā devās uz Parīzi, kur turpināja mācības Vēstures institūtā, no 1914. gada Angļu darbaļaužu koledžā Londonā. Šajā laikā publicēja Raiņa, Aspazijas un Upīša darbu izvērtējumu no marksisma pozīcijām.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma no 1915. gada pastāvīgi dzīvoja Maskavā, kur piedalījās Oktobra revolūcijas notikumos, pēc 1920. gada veicis diplomātiskus uzdevumus. No 1924. gada Pelše bija ierēdnis dažādās Krievijas PFSR un Ukrainas PSR izglītības un mākslas iestādēs. 1930. gadā viņu ievēlēja par Maskavas Mākslas zinātņu akadēmijas īsteno locekli. Krieviski sarakstīja grāmatas "Modernās mākslas problēmas" (1927), "Mūsu teātra politika" (1929). Otrā pasaules kara laikā dzīvoja Uzbekijā (1941-1942) un Maskavā (1943-1944).

1945. gadā ieradās Rīgā, kur tika iecelts par LVU Filoloģijas fakultātes dekānu un katedras vadītāju (1945-1949), līdztekus bija LZA Etnogrāfijas un folkloras, pēc tam Folkloras institūta direktors (1946-1955). 1948. gadā aizstāvēja filoloģijas zinātņu doktora grādu un tika ievēlēts par LU profesoru.

Miris 1955. gada 19. jūnijā satiksmes negadījumā Rīgā, apbedīts Raiņa kapos.[2]

Pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1945).

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Kas ir "Uguns un nakts"?" (1911),
  • "Proletāriskā un neproletāriskā māksla", "Kalpi, saimnieki un muižnieki latviešu tautasdziesmās" (abi 1911),
  • "Šķiru elementi mākslā" (1912),
  • "Antiņš vai Spīdola?", "Indulis un Ārija", "Kurp trauc Aspazijas varones?" (visi 1912),
  • Нравы и искусство Французской революции (1919),
  • Пути современного театра (kopā ar A. Lunačarski un V. Pļetņovu), М.—Л., 1926;
  • Основы нашей репертуарной политики. Репертуарный бюллетень. 1926. № 1;
  • А. В. Луначарский — теоретик, критик, драматург, оратор. Советское искусство. 1926. № V;
  • Проблемы современного искусства (1927),
  • Наша театральная политика (1929),
  • О литературном наследии и советской драматургии (1933),
  • Драматургия социалистической индустрии (1934),
  • Andreja Upīša traģēdija "Spartaks" (1943),
  • Latviešu un krievu kultūras sakari (1951).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]