Anatolijs Lunačarskis

Anatolijs Lunačarskis; Анатолий Луначарский
	KSFPR izglītības Tautas komisārs
	Amatā; 1917. gada 8. novembris — 1929. gada 12. septembris
Priekštecis	amatvieta nodibināta
Pēctecis	Andrejs Bubnovs
Dzimšanas dati	1875. gada 23. novembrī; Poltava, Krievijas Impērija (tagad Ukraina)
Miršanas dati	1933. gada 26. decembrī; Mantona, Francija
Politiskā partija	VK(b)P
Augstskola	Cīrihes Universitāte

Anatolijs Lunačarskis (krievu: Анатолий Васильевич Луначарский) bija krievu marksists revolucionārs, padomju valsts darbinieks, rakstnieks, tulkotājs, publicists, kritiķis, mākslas zinātnieks.

Dzīvesgājums

Dzimis 1875. gadā Poltavā pēc īstenā valsts padomnieka Aleksandra Antonova (1829—1885) un Aleksandras Rostovcevas (1842—1914) ārpuslaulības attiecībām. Anatolijs Lunačarskis ieguvis savu uzvārdu, tēvavārdu un dižciltīgā kārtu no audžutēva, īstenā valsts padomnieka Vasīlija Lunačarska. Mācījās Kijivas 1. vīriešu ģimnāzijā, kur sāka iepazīt marksismu. Viens no ģimnāzijas biedriem bija Nikolajs Berdjajevs. 1892. gadā piedalījās nelegālā skolnieku marksistiskā pulciņā, veica aģitāciju.

1895. gadā sāka studijas Cīrihes Universitātē Šveicē. Riharda Avenariusa vadībā apguva filozofijas un dabaszinātņu kursu. Pētīja Marksa, Engelsa, franču filozofu materiālistu darbus. Ietekmējās no Avenariusa pozitīvistiskajiem uzskatiem. Tuvinājās grupai "Darba atbrīvošana". No 1896. līdz 1898. gadam ceļoja pa Franciju un Itāliju.

1898. gadā ieradās Maskavā, pēc gada arestēts revolucionāro darbību un izsūtīts uz Poltavu. 1900. gadā arestēts Kijivā, izsūtīts vispirms uz Kalugu, pēc tam uz Vologdu un Totjmu. 1903. gadā, sašķeļoties Krievijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai, Lunačarskis pievienojās boļševikiem. 1904. gadā pārcēlās uz Kijivu, tad uz Ženēvu, kur bija boļševistisko avīžu "Proletārietis" («Пролетарий») un "Uz priekšu" («Вперёд») redakciju loceklis. Pakāpeniski kļuva par vienu no boļševiku līderiem, tuvinājās ar Ļeņinu, iesaistījās pretstāvē ar meņševikiem. 1905. gada revolūcijas atgriezās Krievijā, sāka darboties avīzē "Jaunā Dzīve" («Новая жизнь»), pēc aresta aizbēga uz ārzemēm. 1906.—1908. gadā vadīja žurnāla "Izglītība" («Образование») mākslas nodaļu.

1900. gadu beigās palielinājās atšķirības Lunačarska un Ļeņina filozofiskajos uzskatos. 1909. gadā Lunačarskis iesaistījās partijas galēji kreisā grupā "Uz priekšu" (pēc nosaukuma avīzei, kuru šī grupa izdeva), kurā ietilpa tie partijas biedri, kuri pieprasīja sociāldemokrātu frakcijas atsaukšanu no Valsts Domes. Boļševiku frakcija izslēdza šo grupu, un Lunačarskis līdz 1917. gadam atradās ārpus frakcijas. Lunačarskis ar citiem grupas "Uz priekšu" dalībniekiem piedalījās partijas skolu izveidē Kapri un Boloņā. Šajā laikā Lunačarskis ietekmējās no empiriokriticisma, iesaistījās Krievijas marksisma virzienā, kurš centās apvienot marksisma un kristietības idejas (Богостроительство). Piedalījās Otrās Internacionāles kongresos. Strādāja Krievijas laikrakstos par Rietumeiropas literatūras apskatītāju. Sākoties Pirmajam pasaules karam, ieņēma internacionālistisku (pretkara) nostāju, līdzdibināja pacifistisku avīzi "Mūsu Vārds" («Наше слово»). 1915. gada beigās pārvācies no Parīzes uz Šveici.

Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada maijā ieradās Petrogradā, pieslējās mežrajonciem (starprajoniešiem), no kuru organizācijas ievēlēts par 1. Viskrievijas Strādnieku un kareivju deputātu padomju kongresa delegātu. Pēc Jūlija sacelšanās Pagaidu valdība apsūdzēja Lunačarski valsts nodevībā un arestēja, no 2. līdz 20. augustam bija apcietināts. Kļuva par boļševiku frakcijas vadītāju Petrogradas pilsētas domē un par Pagaidu padomes locekli. 7. novembra Petrogradas Strādnieku un kareivju deputātu padomes ārkārtas sēdē atbalstīja boļševikus. Pēc Oktobra revolūcijas kā KSFPR izglītības Tautas komisārs iekļauts 2. Viskrievijas Strādnieku un kareivju deputātu padomju kongresa izveidotajā valdībā. 15. novembrī atstāja šo amatu, atbildēdams uz boļševiku veikto vēsturisko celtņu apšaudi Maskavā bruņotās sacelšanās gaitā. Nākamajā dienā KSFPR Tautas komisāru padomes locekļi atzina šo atkāpšanos par nesavlaicīgu, un Lunačarskis palika amatā. Atbalstīja viendabīgas sociālistiskas valdības ideju. Krievijas pilsoņu kara laikā kā Revolucionārās kara padomes pārstāvis strādāja piefrontē.

Atbalstīja krievu valodas latinizāciju. 1929. gadā atcelts no izglītības Tautas komisāra amata, iecelts par PSRS CIK Uzskaites komitejas priekšsēdētāju. 1930. gadā kļuvis par PSRS ZA akadēmiķi. 1930. gadu sākumā bija Komunistiskās akadēmijas Literatūras un valodas institūta direktors, PSRS ZA Krievu literatūras institūta direktors, viens no Literārās enciklopēdijas redaktoriem. Bija personīgi pazīstams ar tādiem rakstniekiem kā Romēns Rolāns, Anrī Barbiss, Bernards Šovs, Bertolts Brehts, Kārlis Špitelers, Herberts Velss.

1933. gada septembrī iecelts par PSRS pilnvaroto pārstāvi Spānijā, bet nespēja tur ierasties veselības stāvokļa dēļ. Nomiris 1933. gada decembrī Mantonā no išēmiskās sirds slimības. Kremēts, urna ar pelniem iemūrēta Kremļa sienā.

Ģimene

pirmā sieva (1902—1922) rakstniece Anna Maļinovska (1883—1959)
dēls Anatolijs Lunačarskis (1911—1943), rakstnieks, žurnālists, Vācijas—PSRS kara laikā brīvprātīgi iestājies Sarkanajā armijā, bija Melnās jūras flotes jūras kājnieku politiskais darbinieks, gājis bojā, desantējoties Novorosijskā
otrā sieva (1922—1933) aktrise Nataļja Rozeneļa (1902—1962)
adoptētā (3 gadu vecumā) meita Irina Lunačarska (1918—1991)