Rudens bisīte
| Rudens bisīte Gyromitra infula | |
|---|---|
 Rudens bisīte Čehijā | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Apakšvalsts | Augstākās sēnes (Dikarya) |
| Nodalījums | Asku sēnes (Ascomycota) |
| Apakšnodalījums | Kaussēņu apakšnodalījums (Pezizomycotina) |
| Klase | Kaussēņu klase (Pezizomycetes) |
| Apakšklase | Kaussēņu apakšklase (Pezizomycetidae) |
| Kārta | Kaussēņu kārta (Pezizales) |
| Dzimta | Discinaceae |
| Ģints | Bisītes (Gyromitra) |
| Suga | Rudens bisīte (G. infula) |
| Izplatība | |
| Eirāzijas un Ziemeļamerikas mērenā josla | |
 Rudens bisīte Vikikrātuvē | |
Rudens bisīte, arī rudens ķervelis un bīskapa cepure (Gyromitra infula, agrāk Helvella infula) ir Latvijā vidēji bieži sastopama asku sēne. Atšķirībā no pazīstamākajām bisītēm, tās parastais augšanas laiks ir rudens un arī izskats ievērojami atšķiras no pavasara bisītēm. Par tās ēdamību, ieskaitot bisīšu toksiskās vielas — giromitrīna klātbūtni tajā, ir pretēji viedokļi.[1]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ispējams, ka ASV rietumu un austrumu daļā sastopamās rudens bisītes pieder pie dažādām sugām, jo tās atšķiras pēc formas, augtenes veida un izmēriem.[2]
Agrāk rudens bisīti ārējās līdzības dēļ daļa autoru iekļāva rumpuču ģintī.[3], bet bisīšu ģinti rumpuču dzimtā (Helvellaceae),[4] pēc 1997. gada pētījumiem pievienota Discinaceae dzimtai. Tomēr pilnvērtīga bisīšu ģenētiska izpēte pagaidām nav veikta, un pēc tādas ir iespējamas jaunas sistemātikas izmaiņas.[5]
Sēnes apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Augļķermeņi: asku sēnes, augļķermeņi — apotēciji vidēji lieli, līdz 13 (20) cm augsti, 2—8 cm diametrā, sastāv no kātiņa un cepurītes.
- Cepurīte: neregulāri grubuļaina, doba, jauna kausveidīga, vēlāk nesimetriski daivaina (2—4 daivas), krāsa parasti no brūnas līdz kastaņbrūnai un kanēļbrūnai, reizēm arī citās brūnā nokrāsās, vaskoti spīdīga. Apakšdaļa brūngana vai bālgana, miltaina, ielocīta uz iekšpusi, reizēm ieaugusi kātiņā. Mīkstums trausls, plāns, bālgans līdz brūnganam. Garša un smarža nav izteiktas. Visbiežākā — divdaivainā cepurītes forma ir izteikti seglveidīga un atgādina katoļu bīskapa tradicionālo cepuri, no kā cēlies sēnes otrais nosaukums "bīskapa cepure", kurš ir pamatnosaukums vairākās Eiropas valodās.
- Kātiņš: 2—12 cm garš, līdz 3 cm plats, dobs, gaišs, balts, iesārts vai cepurītes nokrāsā, augšdaļā sašaurināts, ar baltu apsarmi, bieži nesimetrisks, ar iespiedumiem pie pamatnes.[1]
- Sporas: iegareni elipsoīdas, gludas, ar 2 (reti 1 vai 3) lieliem eļļas pilieniem katrā, 17—24 x 7—11 μm. Sporu nobirums dzeltenīgs.
- Aski: ar 8 sporām. Parafīzes ar sarkanīgu, graudainu saturu, platumā 7—10 μm.[2]
Augšanas apstākļi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tāpat kā citas ģints sēnes, rudens bisītes ir saprotrofas, tātad atmirušu organiku izmantojošas sēnes. Aug pa vienai vai grupās uz augsnes vai stipri satrupējušas koksnes, bieži sūnās, arī vecos izdegumos un ugunskuru vietās. Latvijas klimatiskajā zonā augļķermeņus veido vēlā vasarā un rudenī, taču ASV Kalifornijas piekrastē tas notiek ziemā un pavasarī.[2] Uz augsnes dažādos, bet biežāk skujkoku mežos. Fiksēts gadījums, kad rudens bisīte izaugusi uz vecas, pārkoksnējušās un apsūnojušas piepes.[1] Aug lēni un ilgi saglabājas.[6] Atrasta ziemeļu un centrālajā Amerikā, Eiropā, Āzijā un Jaunzēlandē.[7]
Līdzība ar citām sugām
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rudens bisītes ar savu bisītēm netipisko formu un augšanas laiku Latvijā nav sajaucamas ar tuvu radnieciskām sēnēm, taču cepurītes forma ir līdzīga dobajam rumpucim. Rumpuči atšķiras ar ļoti dzīslainu kātiņu, bez tam, dobā rumpuča cepurītes krāsa lai gan variē no baltas līdz melnai, tomēr nekad nav brūna.
Ziemeļamerikā un Eiropā atrodama tai līdzīgā Gyromitra ambigua, kuras sporas ir garākas un ar izaugumiem, izmēri parasti nedaudz mazāki un nokrāsa violetāka.[2]
Iespējamais indīgums un lietošana pārtikā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pavasara bisīšu parastās indīgās vielas giromitrīna klātbūtne rudens bisītēs pašlaik nav skaidra un apgalvojumi ir pieņēmumu līmenī. Daļa mikologu uzskata sēni par ēdamu pēc novārīšanas ar ūdens noliešanu, uzskatot, ka giromitrīna tajā nav,[1][8] tomēr daudzi avoti aicina tās pārtikā nelietot,[6] un ir apgalvojumi par giromitrīna klātbūtni.[9] Nav izslēgts, ka giromitrīna daudzums nepietiekami pētītajās sugas reģionālajās varietātēs atšķiras. Ir arī viedoklis, ka varbūt neindīgā sēne tiek jaukta ar stipri līdzīgo un indīgo Gyromitra ambigua,[10] taču arī tās indīgumu ne visi autori atzīst.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «Fungi.lv: rudens bisīte». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 30. decembrī. Skatīts: 2020. gada 29. martā.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 Kuo, M. (2012, June). Gyromitra infula. MushroomExpert.Com
- ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 78. lpp.
- ↑ Sugu enciklopēdija: Rumpuču dzimta
- ↑ Kuo, M. (2012, June). Gyromitra: The false morels.. MushroomExpert.Com
- ↑ 6,0 6,1 «LVM: Rudens bisītēm pilni meži». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 29. martā. Skatīts: 2020. gada 29. martā.
- ↑ Global Biodiversity Information Facility (GBIF): Gyromitra infula (Schaeff.) Quél.
- ↑ «Alūksniešiem.lv: Vai pavasara murķeļi?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 29. martā. Skatīts: 2020. gada 29. martā.
- ↑ Tylutki EE. (1979). Mushrooms of Idaho and the Pacific Northwest. Moscow, Idaho: University Press of Idaho. p. 73. ISBN 978-0-89301-062-1.
- ↑ Svampguiden: Biskopsmössa Arhivēts 2020. gada 30. martā, Wayback Machine vietnē. (zviedriski)
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rudens bisīte |
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Index Fungorum (angliski)
- Mycobank (angliski)