Runas burbulis

Skaties arī jēdzienu ar līdzīgu nosaukumu: Vārdu mākonis.

Četri visbiežāk izmantotie burbuļu veidi, no augšas uz leju: runas, čukstu, domu, kliedziena burbuļi.

Runas burbulis jeb sarunas mākonis ir komiksos un karikatūrās lietots tēlu teiktā vārdisks (vai retāk — attēlveida) apzīmējums. Burbuli, kas parāda domas, attēlo citādāk un sauc par domu burbuli jeb domu mākoni.

Vēsture

Pirms 20. gadsimta runa tika attēlota ar lentītēm, karodziņiem, rituļiem vai papīra loksnēm.

1775. gadā Bostonā iespiesta karikatūra

1783. gada Džeimsa Gilreja karikatūra

Šajā 1807. gada politiskajā karikatūrā, kas iebilda pret Džefersona embargo, sarunas mākoņu forma un funkcija jau ir līdzīga mūsdienām.

Viens no senākajiem mūsdienu runas burbuļa priekštečiem bija tā sauktās "runas lentes" — šauras līnijas, kas savienoja teikto ar runātāju mutēm —, ko lietoja Vidusamerikas mākslā no mūsu ēras 600. līdz 900. gadiem. Agrāk gleznojumi, kuros attēloti stāsti nākamajos kadros, izmantojot runas burbulim līdzīgu aprakstošu tekstu tika izmantoti sienas gleznojumos. Viens šāds piemērs ir saglabājies grieķu valodā, kas datēts ar 2. gadsimtu un atrasts Kapitolijā, mūsdienu Jordānijā.

Rietumu grafiskajā mākslā teksts, kas parāda redzamā tēla sacīto, sastopams jau vismaz no 13. gadsimta. To Eiropā plaši sāka izmantot 16. gadsimta sākumā. Runas burbuļi parādījās 18. gadsimtā iespiedizdevumos, un tos bieži izmantoja politiskās karikatūras par Amerikāņu revolūciju (ieskaitot dažas, ko publicēja Bendžamins Franklins), tāpat kā to darīja karikatūrists Džeimss Gilrejs Atlantijas okeāna otrā pusē. Vēlāk tie izgāja no modes, bet 1904. gadā savu popularitāti atguva, lai gan tos vēl aizvien uzskatīja par jaunievedumu. Līdz ar komiksu nozares attīstību 20. gadsimtā runas burbuļu lietojums kļuva arvien standartizētāks, tomēr ir sastopamas būtiskas atšķirības, kas ir veidojušās dažādās kultūrās (piemēram, ASV un Japānā).

Ričarda Autkolta Dzeltenais mazulis tiek uzskatīts par pirmo amerikāņu komiksu tēlu. Viņa teiktie vārdi sākotnēji tika attēloti uz tēla dzeltenā krekla, bet runas burbuļi, kas ir ļoti līdzīgi mūsdienās lietotajiem, pievienoti 1896. gadā. 20. gadsimta sākumā runas burbuļi jau bija izplatīti; kopš tā laika tikai daži amerikāņu komiksi un komiksu grāmatas ir izmantojušas parakstus, piemēram, Hala Fostera "Princis Valiants" (Prince Valiant) un trīsdesmito gadu sākumā izdotajos Tarzāna komiksos. Eiropā, kur teksta komiksi bija izplatītāki, runas burbuļi ieviesās lēnāk, labi zināmi piemēri ir Alāna Setogāna Zig et Puce (1925), Eržē "Tintiņa piedzīvojumi" (1929) un Rob-Vela Spirou (1938).

Izplatītākie veidi

Runas burbuļi

Visizplatītākais ir runas burbulis. Tas tiek izmantots divās formās raksturojot apstākļus: ar runas burbuli pie tēla vai bez tā. Tēla (tādam, kas ir pilnībā vai lielākoties redzams komiksu joslas panelī, ko redz lasītājs) teksta burbulim izmanto tā saukto "asti", kas sākas vai beidzas pie runātāja.

Ja vienam tēlam panelī ir vairāki burbuļi, aste parasti ir tikai tam, kas atrodas vistuvāk tēla galvai, bet pārējie ar to ir savienoti pēc kārtas, ar šaurām joslām. Šo stilu bieži izmanto žurnālā Mad Magazine izmantojot dialogos veidotajās karikatūrās.

Komiksa panelī neredzamo (komiksu grāmatās tā saukto "ārpus kadra") tēlu runas burbulim ir vairāki varianti, no kuriem daži ir diezgan netradicionāli. Pirmais ir standarta runas burbulis ar asti, kas vērsta tēla virzienā. Otrais variants, kura izcelsme ir manga, ir ar asti, kuras šaurākais gals ved uz burbuli, nevis uz āru (šī aste joprojām norāda uz runātāju). Trešajā variantā aste aizvietotu ar tādu kā šauru joslu, kas savienota ar paneļa sānu. Šāds variants redzams Maržānas Satrapi ("Persepole" autore) darbos.

Amerikāņu komiksos burbulis bez astes nozīmē, ka runātājs ir ne tikai ārpus lasītāju redzesloka, bet bieži vien tas ir nekonkretizēts pūļa loceklis.

No komiksa panelī attēlotās darbības vietas tālu (telpā vai laikā) esošo tēlu runa tiek iezīmēta četrstūrainos burbuļos bez astes; šis lietojums, kas ir līdzvērtīgs balsij filmā, nav nekas neparasts amerikāņu komiksos par dramatisku kontrastu. Šādu mākoņu stūri nekad nesakrīt ar paneļu stūriem; tālākai atdalīšanai tiem bieži ir dubulta kontūra, atšķirīga fona krāsa vai pēdiņas.

Domu burbuļi

Domu burbuļiem ir divi veidi: ķēdes domu burbulis un pūkainais burbulis.

Ķēdes domu burbulis ir gandrīz universāls simbols domu attēlošanai karikatūrās. To veido liels mākonis, kas ietver domu tekstu, un ar mazāki burbulīši, kas ved uz tēlu. Daži mākslinieki mākoņa formas vietā izmanto arī eliptisku burbuli.

Bieži vien tādi dzīvnieku varoņi kā Snūpijs un Gārfīlds "sarunājas", izmantojot domu burbuļus. Tos var izmantot arī apstākļos, kad tēlam ir aizbāzta mute vai tas kādu citu iemeslu dēļ nespēj runāt.

Vēl viens mazāk sastopams domu burbuļu veids ir "pūkainais" domu burbulis. To izmanto mangā (piemēram Kens Akamatsu), pūkainais burbulis pārsvarā ir apļveida formas, bet burbuļa mala ir nevis taisna līnija, bet gan ļoti tuvu viena otrai uzzīmēta dzeloņu rinda, veidojot pūkainības efektu. Pūkainajiem domu burbuļiem nezīmē astes un tie tiek novietoti netālu no tēla, kurš domā.

Rakstnieki un mākslinieki mēdz neizmantot domu burbuļus, paužot tēla domas ar runas baloniem un zīmēšanas palīdzību; dažkārt tie tiek uzskatīti par neefektīvu domu attēlošanas paņēmienu, jo ir piesaistīti tieši domātāja galvai, atšķirībā no tādām metodēm kā paraksta kastes, ko var izmantot gan kā domas un stāstījuma izpausmi, kamēr tie atrodas pavisam citā panelī no tēla domāšanas. Tomēr tas ierobežo tēla skatu punktu. Piemērs ir Alana Mūra un Deivida Loida "V ir Vendeta", kurā vienas nodaļas laikā monologs, kas attēlots ilustrāciju paraksta kastēs, kalpo ne tikai, lai paustu tēla domas, bet arī pārējo trīs cilvēku noskaņojumu, statusu un rīcību.

Citas formas

Burbuļu formas var arī izmantot, lai lasītājam nododu papildu informāciju. Izplatītākie burbuļu formas veidi:

• Kliedziena burbuļi — norāda, ka tēls bļauj vai kliedz. Tiem parasti ir robainu kontūra vai biezāka līnija, kas var būt krāsaina. Teksts tajos ir lielāks un ar biezākiem burtiem nekā parasti.
• Apraides jeb radio burbuļi — tiem var būt robaina, zibens formai līdzīga aste, bet pašam mākonim ir četrstūraina vai robaina kontūra. Dažreiz burti tiek rakstīti slīprakstā, neizmantojot treknrakstu. Apraides burbuļi norāda, ka runātājs sazinās elektroniski, piemēram, ar radio vai televizoru, vai ir robotizēts.
• Čukstu burbuļi — parasti tiek zīmēti ar pārtrauktu līniju, mazāku burtu izmēru vai pelēkā krāsā, lai norādītu, ka runas tonis ir maigāks, jo lielākā daļa runas tiek drukāta melnā krāsā. Cita forma, kas dažkārt sastopama mangā, izskatās pēc rietumos izmantojamā domu burbuļa.
• Krāsainie burbuļi — tiek izmantoti, lai parādītu ar runu saistītās emocijas, piemēram, sarkanu — dusmām vai zaļu — skaudībai. Šis stils mūsdienu komiksos tiek izmantots reti. Alternatīvi (īpaši internetā publicētos komiksos) krāsas var izmantot, lai sniegtu papildu norādes par to, kas runā. Galvenajiem varoņiem bieži vien ir atsevišķas tematiskas krāsas, un viņu runas burbuļi bieži tiek iekrāsoti; it īpaši gadījumos, kad nav norāžu par to, kurš runā.

Ilustrāciju paraksti

Ilustrāciju parakstus parasti izmanto stāstījuma nolūkā, piemēram, lai parādītu atrašanās vietu un laiku vai sniegtu redakcionālus komentārus. Tie parasti ir taisnstūrveida formas un atrodas paneļa malas tuvumā. Bieži tie ir arī krāsaini, lai norādītu uz atšķirību starp sevi un tēlu izmantotajiem runas burbuļiem, kas gandrīz vienmēr ir balti. Arvien biežāk mūsdienu komiksos ilustrāciju paraksti tiek izmantoti, lai nodotu iekšējo monologu vai tipisku runu.

Mākslinieku variācijas

Dzeltenā mazuļa sacītais ir atspoguļots uz viņa krekla

Dažiem komiksu tēliem tiek izmantotas diezgan netradicionālas saziņas metodes. Ievērojamākais ir Dzeltenais mazulis, agrīns amerikāņu komiksu sleju tēls. Viņa (bet ne citu varoņu) vārdi tika atspoguļoti uz viņa lielā, izstaipītā krekla. Neilgu laiku astoņdesmito gadu sākumā amerikāņu televīzijas animācijas seriāls izmantoja šo pašu metodi. Mainīgās frāzes uz T-krekliem atspoguļoja dzīvnieku tēlu domas.

Vērā ņemami ir arī Deiva Sima veidotie daudzie tēlu teiktā teksta formu varianti viņa veidotajai komiksu sērijai Cerebus the Aardvark. Atkarībā no burbuļa formas, lieluma un novietojuma, kā arī burtu tekstūras un formas, Sims sniedza lielu informācijas daudzumu par runātāju. Tas attiecās uz dažādiem tēla saprāta stāvokļiem (dzērumu utt.), atbalsīm un īpašu burbuļu klasi vienam peldošam radījumam.

Agrīns pionieris, kas eksperimentēja ar daudziem dažādu veidu runas burbuļiem un fontiem atšķirīgiem runas veidiem, bija Volts Kellijs savās komiksu slejās "Pogo". Dīkona Mušrata runa attēlota gotiskā rakstā, P.T. Bridžportas runa — cirka plakātos, Sarkofāga Makaibra runa — līdzjūtības kartītēs.

Slavenajā franču komiksu sērijā "Asterikss", Gosīnī un Uderzo izmanto burbuļus bez astes, lai norādītu uz tālu vai neredzamu runātāju. Viņi arī eksperimentēja ar dažādu burtu veidu izmantošanu dažādu tautību personāžiem, lai norādītu, ka viņi runā citā valodā, ko Asterikss var nesaprast; gotu runa attēlota gotu rakstā, grieķu — ar stūrainu burtu rakstību (lai gan to vienmēr saprot galvenie gallu varoņi, tādēļ tas vairāk ir akcents nekā valoda), norvēģi — Nørdiskā åkcentā, ēģiptieši — izdomātiem hieroglifiem (attēloti kā rēbuss). Vēl viens eksperiments ar runas burbuļiem bija sastopams tikai grāmatā La Zizanie. Minētais aģents ir zemisks manipulators, kas rada nesaskaņas cilvēku grupā ar vienu nevainīgu frāzi. Viņa upuri sāk ķildoties un galu galā cīnās viens pret otru, vienlaikus runājot zaļas krāsas runas burbuļos.

Fonta variants komiksos ir bieži sastopama taktika. Komiksu sērijā The Sandman, ko sarakstījis Nīls Geimens un burtus rakstījis Tods Kleins, attēloti daudzi personāži, kuru runas burbuļi rakstīti ar fontiem, kas ir īpaši tikai šiem tēliem. Piemēram, galvenā varoņa, drūmā Sapņa, runa attēlota melnos viļņainos sarunas mākoņos ar līdzīgi viļņainiem baltiem burtiem. Viņa māsas Delīrijas runa attēlota daudzkrāsainos runas burbuļos ar nelīdzeniem burtiem, savukārt Krauklim Metjū — drebošā, stūrainā burbulī ar saskrāpētiem burtiem. Citiem personāžiem, piemēram, Džonam Dī, arī ir īpašas runas burbuļu forma.

Žurnāla Mad komiksā Monro daži vārdi tiek rakstīti lielāki vai neparastā fontā, lai tos uzsvērtu.

Mangā ir tendence iekļaut stāstam nepieciešamo vēstījumu runu burbuļos, savukārt mazi uzraksti ārpus burbuļiem pievieno sānu komentārus, ko bieži izmanto ironijai vai, lai parādītu, ka tie tiek teikti klusāk. Satsuki Jotsuba mangas sērijā Negima ir zīmīga ar to, ka viņas runa pārsvarā tiek attēlota ārpus runas burbuļiem.