Rutēnijas bīskapija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Rutēnijas bīskapija
latīņu: episcopatus Rutheniensis
1253 – 1307
Location of bīskapija
Rutēnijas bīskapija ar ordeņa Lotigolas daļu
Pārvaldes centrs Polocka
Reliģija katolicisms
Valdība teokrātija
President
 - 1253.-1260. Vitus?
Vēsture
 - Dibināta pēc Mindauga kristīšanās un izlīguma ar Livonijas ordeni 1253
 - kņaza Tautvila nāve 1263
 - kņazs Konstantīns Bezrocis ordeņa vasalis 1290
 - dižkungs Vītenis padzina Rīgas arhibīskapa garnizonu no Polockas 1307

Rutēnijas bīskapija (latīņu: episcopatus) jeb Krievzemes bīskapija bija viena no īslaicīgi pastāvošām (1253—1307) Romas katoļu baznīcas bīskapijām Rīgas arhibīskapu pakļautībā. Lietuvas dižkungs Vītenis 1307. gadā padzina Rīgas arhibīskapa garnizonu no Polockas un Rutēnijas katoļu bīskapija tika likvidēta.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ap 1239. gadu Lietuvas dižkunigaiša Mindauga brāļadēls Tautvils pēc kāzām ar Polockas kņaza Bračislava meitu kļuva par Polockas kņaza mantinieku. 1248. vai 1250. gadā Tautvils ieradās Rīgā, lai noslēgtu savienību pret Mindaugu. Kā priekšnoteikums militārajai savienībai bija Tautvila pāriešana katoļu ticībā. 1252. gadā Tautvils kopā ar Vikintu vadīja uzbrukumu Mindauga rezidencei Vorutas pilskalnā. Pēc zaudējuma viņu karaspēks atkāpās uz Vikinta rezidenci Rietavā, kur Vikints gāja bojā, bet Tautvils aizbēga uz Galīciju. Tur viņš piedalījās Galīcijas-Volīnijas kņaza Daniela Romanoviča (Данило Галицький) karagājienā pret Čehijas karali Otokaru II un karagājienos pret jātvingiem. Iespējams, ka Tautvils piedalījās kņaza Daniela kronēšanā Drohičinā par "Krievzemes karali" 1253. gadā, ko atbalstīja Romas pāvests Inocents IV.

Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polockas Sofijas katedrāles attēli pirms pārbūves 18. gadsimtā

1253. gadā pēc Mindauga kristīšanās un izlīguma ar Livonijas ordeni, Tautvils saņēma atpakaļ Polockas kņazisti kā lēni, bet atteicās no Lotigolas daļas. Kā Polockas kņazs viņš centās uzturēt labas attiecības ar Livonijas ordeni. Savas valdīšanas laikā viņš atkal pievienoja Polockas valdījumiem Vitebskas kņazisti, kur iecēla savu dēlu Konstantīnu par kņazu.

1255. gada 20. janvārī Romas pāvests Aleksandrs IV ņēma savā aizsardzībā jaundibināto Rīgas arhibīskapiju "Livonijas salā" kopā ar tai pakļautajām sekojošajām sufraganbīskapijām, starp kurām minēta arī Rutēnijas bīskapija.[1][2] Bīskapa sēdeklis atradās Polockā.[3]

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1260. gada 13. jūlijā žemaišu karaspēks sakāva Vācu un Livonijas ordeņa apvienoto karaspēku Durbes kaujā. 1261. gadā Mindaugs atteicās no kristietības un miera ar Livonijas ordeni. 1263. gadā Nalsenes kunigaitis un Polockas kņazs Gerdenis pēc Tautivila dēla Konstantīna padzīšanas apstiprināja iepriekš noslēgto līgumu ar Livonijas ordeni, kurā atteicās no Lotigolas ar Rēznas pili. 1263. gadā Livonijas ordenis pie Rāznas ezera Mākoņkalnā atjaunoja Volkenbergas pils nocietinājumus. 1275. gadā ordeņa mestrs Ernsts fon Rasburgs (Ernst von Rassburg), lai nostiprinātos iekarotajās latgaļu zemēs un kotrolētu tirdzniecības ceļus pa Daugavu, senajā latgaļu Naujenes pilskalnā uzcēla Vec-Daugavpils pili (Duneburc).

1290. gadā bez mantiniekiem esošais Polockas kņazs Konstantīns novēlēja savu kņazisti Rīgas arhibīskapam, bet savstarpējo karu dēļ ar ordeni, viņš pārdevis šīs tiesības uz Polocku Lietuvas dižkungam. 1290.- 1307. gadā Polockas kņazs bija Rīgas arhibīskapijas vasalis un Polockā atradās Livonijas ordeņa karaspēks. Livonijas pilsoņu kara laikā 1307. gadā dižkungs Vītenis Polockas kņazisti iekļāva Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā un lietuvieši pieteica pretenzijas uz arī uz bijušajām Jersikas ķēniņa zemēm Latgalē un Sēlijā.

Pēdējo reizi katoļu baznīcai atņemtā Rutēnijas diacēze (latīņu: Ruthe­niensis ecclesia) minēta 1312. gada Romas pāvesta Klementa V kūrijas izmeklēšanas protokolos pret Vācu ordeni pēc Templiešu ordeņa likvidēšanas[4], kas cita starpā tika vainots pie tā, ka lietuvieši "piemēram, Sēlijas un Rutēnijas (Polockas) bīskapijās cieši pie varas tika" (latīņu: Czelouensis videlicet et Ruthe­niensis ecclesie conssitentes in regno predicto) un atņēma tās Romas katoļu baznīcai.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. latīņu: In insula Livonie: Archiepiscopatus Rigensis fuit per dominum Alexandrum papam primo anno sui pontificatus de novo creatus qui sequentes habet suffraganeos: Osiliensem, Tarbatensem, Curoniensem, Wironiensem, Culmensem, Warmiensem, Pomezaniensem, Sambiensem, Ruthenensem, Wersomensem.
  2. citāts no DIE PÄPSTLICHEN KANZLEIORDNUNGEN VON 1200-1500. GESAMMELT UND HERAUSGEGEBEN VON DR MICHAEL TANGL. Innsbruck, 1894. — 13.lpp.
  3. Жлутка Алесь. Лацінская літаратура як феномен беларускай культуры Спадчына № 2-1993. С. 13-21. (baltkrieviski)
  4. Franciscus de Moliano (1312). Quellen zur Geschichte des Deutschen Ordens. Bearb. von A. Seraphim. Königsberg, 1912.
  5. Анты Сэларт. Полацкі князь Канстанцін і гісторыя Інфлянтаў у трэцяй чвэрці ХIII ст. Пераклаў з нямецкай Лявон Баршчэўскі. (baltkrieviski)