Konstantīns Bezrocis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Konstantīns Bezrocis
Канстанцін Бязрукі
Polockas kņazs
Priekštecis Tautivils
Pēctecis Gerdenis
Polockas kņaziste un citas Senās Krievzemes kņazistes neilgi pirms Zelta ordas uzbrukuma

Konstantīns Bezrocis (baltkrievu: Канстанцін Бязрукі, krievu: князь Констянтин, latīņu: Constantinus, rex Ruthenorum, vācu: Konnick Constantinus van Ploskow, miris pēc 1292. gada) bija Polockas kņazs ar pārtraukumiem no 1263. līdz vismaz 1292. gadam. Viņa valdīšanas laiks sakrita ar pilsoņu karu starp dažādiem Lietuvas dižkunigaitijas valdnieka troņa pretendentiem. Zināms, ka viņš atteicās no tiesībām uz Lotigolas zemi par labu Livonijas ordenim.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Polockas un Vitebskas kņazu ir saglabājušās tikai saraustītas un pretrunīgas ziņas. Vairums vēsturnieku uzskata, ka viņš bijis Polockas kņaza Tautvila dēls vai sievasbrālis, kuru tas iecēlis par Vitebskas kņazu (1262—1263). Iespējams, ka 1262. gadā viņš ar savu karadraudzi piedalījās krievu kņazu karagājienā uz Tērbatu. Pēc Tautvila nogalināšanas viņš 1263. gadā uz īsu brīdi kļuva par arī Polockas kņazu un noslēdza savienību ar Livonijas ordeni, kurā atteicās no Lotigolas zemes, ko vēlāk nodēvēja par " Konstantīna dāvinājumu". Lietuvas dižkunigaitis Vaišelga viņu padzina no Polockas un par kņazu iecēla Nalsenes kunigaiti Gerdeni, kas līgumā ar Ordeni un Rīgas pilsētu apstiprināja "Konstantīna dāvinājumu".

Kņazs Konstantīns apmetās Vitebskā, bet pēc tam, kad no Polockas padzina Pleskavas kņaza Daumanta vasali Izjaslavu, iespējams, atkal kļuva par Polockas kņazu. Par Vitebskas kņazu viņš 1270. gadā iecēla savu dēlu Mihailu Konstantinoviču. Viņa nāves gads nav zināms. Pēc Romas pāvesta Klementa V bullas noprotams, ka bez mantiniekiem esošais kņazs Konstantīns ap 1290. gadu novēlējis savu kņazisti Rīgas arhibīskapijai. Tomēr arhibīskapam naidīgais Livonijas ordenis pārdevis tiesības uz Polocku Lietuvas dižkungam. Par viņa pēcteci, iespējams, kļuva Lietuvas dižkunigaiša Vīteņa vasalis Vaiņus.

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par kņaza Konstantīna izcelsmi ir izteikti dažādi viedokļi. E. Bonnels 1862. gadā pauda uzskatu, ka viņš bijis Polockas lietuviešu kņaza Tautvila vai arī Jersikas ķēniņa Visvalža dēls[1], bet V. Daņiļēvičs 1896. gadā rakstīja, ka Konstantīns varētu būt bijis Indriķa hronikā minētā Polockas kņaza Vladimira dēls.[2] Savukārt 1935. gadā M. fon Taube izteica domu, ka Konstantīns bijis kņaza Izjaslava[3], bet 1986. gadā B.Dirks - ka tas bijis Tautvila kristītais vārds.[4] S. Rauels 1994. gadā rakstīja, ka viņš varēja būt arī Smoļenskas kņaza Dāvida Rostislaviča dēls.[5]

Hroniku ziņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No Novgorodas hronikas zināms, ka 1239. gadā Vitebskas un Polockas kņazs Bračislavs izprecināja savu meitu Novgorodas kņazam Aleksandram (Ņevskim). Pēc tam hronikās vairs nav pieminēts, bet jādomā, ka viņš valdījis vismaz līdz 1242. gadam, kad pēc viņa znota Aleksandra uzvaras Ledus kaujā atguva kontroli pār Lotigolu. Tāpat senkrievu hronikas ir norādes, ka jau no 1252. gada Polockā valdījuši lietuviešu dižkunigaiša Mindauga brālēni kunigaitis Erdivīds, pēc tam viņa brālis Tautivils, kas apprecējis otru Bračislava meitu.[6] Pēc Tautivila nogalināšanas 1263./1264. gadā Polockā valdīja Gerdenis, kas noslēdza savienību ar Livonijas ordeni.

Polockas un Vitebskas kņaza Konstantīna vārds pirmo reizi pieminēts 1263. gadā Rīgā noslēgtajā miera līgumā starp Livonijas ordeni un Rīgas pilsētu no vienas puses un Polockas un Vitebskas kņazu no otras puses, kurā Gerdenis apsolījās nepretendēt uz Lotigolas zemi, kuru kņazs Konstantīns bija atdevis mestram un ordeņa brāļiem, bet ordenis atteicās no pretenzijām uz Polockas zemi: „не въступатися на тую землю, што князь Костянтин дал местерю съ своею братьею, съ своею грамотои и съ печатью [..] што Руськая земля словеть Полчькая, от тое земли местерю и братьи его отступити с всею правдою“ [7]

Šī līguma Livonijas ordeņa eksemplārs nav saglabājies, toties saglabājies Romas pāvesta Urbāna IV apstiprinājums līgumam, kas noslēgts ar "krievu ķēniņu Konstantīnu" (latīņu: Constantinus, rex Ruthenorum)[8] Polockas ķēniņa Konstantīna (latīņu: Constantinus de Ploske, vācu: Konnick Constantinus van Ploskow) dāvinājums atkārtoti pieminēts Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapa 14. gs. teritoriālajos strīdos par Latgales valdījumu robežām.[9]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Загарульскі Э. М. Заходняя Русь: ІХ-ХІІІ ст.: Вучэб. дапам. Мн., 1998, − 260 с.
  • Рыжов К. Все монархи мира. Россия. М., 1998.
  • Алексеев Л. В. Полоцкая земля // Древнерусские княжества Х-XIII вв. - М., 1975.
  • Татищев В. История Российская. т.2. М., 1962.
  • Selart A. Fürst Konstantin von Polock und die Geschichte Livlands im dritten Viertel des 13. Jahrhunderts // Forschungen zur baltischen Geschichte. 1. 2006.
  • Сэларт А. Полацкі князь Канстанцін і гісторыя Інфлянтаў у трэцяй чвэрці ХIII ст. // Беларускі Гістарычны Агляд. — 2004. — Сш. 1-2 (20-21).

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Tautivils
Polockas kņazs
1263
Pēctecis:
Gerdenis
Priekštecis:
Izjaslavs
Polockas kņazs
1270 (?) - 1285 (?) - 1292 (?)
Pēctecis:
Vaiņus (?)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. E.Bonnell. Russisch–livländische Chronographie von der Mitte des neun­ten Jahrhunderts bis zum Jahre 1410. St. Petersburg, 1862. S. 75, Comm. S. 239
  2. Данилевич В. Е. Очерк истории Полоцкой земли до конца XIV столетия. Киев, 1896. С. 142—144, 251.
  3. M. von Taube. Russische und litauische Fürsten an der Düna zur Zeit der deutschen Eroberung Livlands (XII. und XIII. Jahrhundert) // Jahrbücher für Kultur und Geschichte der Slaven. Bd. 11 (1935). S. 367—503, 411—412.
  4. B.Dircks. Russisch–livländische Beziehungen in der zweiten Hälfte des 13. Jahrhunderts // Jahrbuch des baltischen Deutschtums. Bd. 1986 (1985). S. 25—34
  5. S.C. Rowell. Lithuania Ascending. A pagan empire within east–central Europe, 1295—1345. Cambridge, 1994, p. 20—21.
  6. В.В.Богуславский. Славянская энциклопедия, Киевская Русь – Московия. В 2 тт. М.: ОЛМА-ПРЕСС, 2001. – 170 с.
  7. Полоцкие грамоты XIII — начала XVI вв. Cост. А. Хорошкевич. T. 1. Москва, 1980.
  8. Constantinus, rex Ruthenorum illustris, quasdam terras et possessiones in suo regno Rusciae vobis, prout spectabant ad eum, regia liberalitate donavit
  9. Die Statuten des Deutschen Ordens nach den ältesten Handschriften. Hrsg. von M. Perlbach. Halle, 1890. S. 132, §11.