Pāriet uz saturu

Sārtais pelikāns

Vikipēdijas lapa
Sārtais pelikāns
Pelecanus onocrotalus (Linnaeus, 1758)
Sārtais pelikāns
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaPelikānveidīgie (Pelecaniformes)
DzimtaPelikānu dzimta (Pelecanidae)
ĢintsPelikāni (Pelecanus)
SugaSārtais pelikāns (P. onocrotalus)
Sārtais pelikāns Vikikrātuvē

Sārtais pelikāns (Pelecanus onocrotalus) ir liels pelikānu dzimtas (Pelecanidae) ūdensputns, kas pieder pelikānu ģintij (Pelecanus). Ligzdo kolonijās aizaugušās ūdenstilpēs un purvos samērā plašā areālā, kas aptver lielāko daļu Eirāzijas un Āfrikas. Reti ieceļo arī Latvijā.

Izplatība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lidojumā sārtais pelikāns tur kaklu atliektu atpakaļ

Ligzdo Eiropas dienvidos un austrumos, Āzijas rietumu un centrālajā daļā, kā arī atsevišķās vietās Indijā un Vjetnamā. Tāpat sastopams lielā daļā Āfrikas uz dienvidiem no Sahāras. Areāla ziemeļu daļā migrē uz ziemošanas vietām, ziemo pārsvarā Āzijas dienvidos un Āfrikas ziemeļaustrumos.[1] 20. gadsimta sākumā Eiropā sārtais pelikāns bijis plašāk izplatīts, ligzdojis arī Ungārijā un Čehijā un Azovas jūras piekrastē, taču mūsdienās uz ziemeļiem tālākā ligzdošanas vieta ir Donavas delta, kur ligzdo vairāk kā 3000 pāru sārto pelikānu (vairāk kā puse no visas Eiropas populācijas).[2]

Latvijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sārtā pelikāna raksturīgākā pazīme ir lielais knābis ar ādas maisu apakšpusē

Latvijā pirmais sārtā pelikāna novērojums reģistrēts 1865. gadā, taču kopš tā laika sastapti tikai septiņi atsevišķi putni, kuru izcelsme tiek uzskatīta par dabisku, kā arī divi putni, kuru ieceļošana no savvaļas populācijām apšaubīta.[1] Šajā kontekstā ļoti neparasta ir trīs sārto pelikānu nepieaugušu īpatņu novērošana Latvijā 2012. gada pavasarī aptuveni vienā laikā, dažādās vietās (pierādīts, ka tie ir dažādi putni).[3]

Izskats

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sārtais pelikāns ir liels putns, aptuveni gulbja izmērā, tā garums ir apmēram 1,4—1,8 m, tai skaitā knābja garums 28,9—47,1 cm,[4][5] bet spārnu plētums sasniedz 235—295 cm.[6] Pieaudzis tēviņš sver 9—15 kg, visbiežāk apmēram 11 kg, reti pārsniedzot 13 kg.[7] Mātītes ir izteikti mazākas, sverot 5,4—9 kg.[4] Palearktikas rietumdaļā dzīvojošie īpatņi ir lielāki, nekā tie, kas dzīvo Āzijā un Āfrikā.

Kā jau visiem pelikāniem, raksturīgākā pazīme ir ļoti garais un masīvais knābis ar lielu rīkles maisu apakšpusē. Tēviņi ir ne tikai lielāki par mātītēm, arī to knābis ir lielāks, masīvāks un siluetā tas ir izliekts uz leju. Mātītes knābis ir īsāks un taisnāks. Knābis un pleznotās, spēcīgās kājas oranži sārtas, apspalvojums ļoti gaišs: balts ar sārtu nokrāsu. Ārpus vairošanās sezonas sejas maska ir gaiši sārta, bet vairošanās sezonas laikā tēviņiem tā kļūst tumšāk sārta, bet mātītēm gaiši oranža, knābis piesātināti sārts ar pelēku, maiss dzeltens.[8] Lidojumā ar pārējo apspalvojumu kontrastē melnās lidspalvas. Jaunie putni — brūni. Sārtais pelikāns ir labs, spēcīgs lidotājs, kā visi pelikāni lidojot tur kaklu atliektu, pietuvinātu pie ķermeņa.

Barošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vairošanās sezonas laikā knābis un sejas maska kļūst košāki, attēlā pāris: mātītes sejas maska oranžīga, tēviņam piesātināti sārta
Jaunie putni ir pelēkbrūni

Sārtais pelikāns barojas galvenokārt ar zivīm. Agri no rīta tas atstāj nakšņošanas vietu un, lai atrastu labu barošanās vietu, var nolidot arī vairāk kā 100 km.[4] Katru dienu pelikānam nepieciešami 0,9—1,4 kg zivju. Sārtais pelikāns galvenokārt barojas ar zivīm, kas ir 500—600 g smagas. Ļoti iecienītas ir karpas, kefales, cihlīdas un tilapijas.[4] Barojoties knābja maiss kalpo kā kauss, ar ko pasmelt zivis. Pelikāns iemērc knābja apakšējo daļu ūdenī un atliecot galvu izceļ gan ūdeni, gan zivis. Maisam saraujoties, ūdens iztek laukā, bet zivis paliek. Ļoti bieži vairāki pelikāni (6—8 īpatņi) sadarbojoties kopīgi barojas, ar iemērktiem knābjiem ielencot zivis. Šādu sadarbību īpaši bieži var novērot seklos ūdeņos, kuros zivis ir vienkārši ielenkt.[4]

Sārtais pelikāns barojas ne tikai ar zivīm, tas kopumā barojas ar visu, ko var noķert. Atsevišķos gadījumos tie nomedī arī putnu mazuļus vai pat nelielus putnus.[9]

Ligzdošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļa sārto pelikānu ligzdo kolonijās. Ligzda var atrasties dažādās vietās: kokos vai seklā zemes iedobē. Ligzda kokā tiek sakrauta no zariem, bet uz zemes iedobe tiek izklāta ar zāli, zariņiem, spalvām un citiem materiāliem.[10] Dējumā ir 1—4 baltas olas.[4] Inkubācijas periods ilgst 29—36 dienas. Kad putnēni izšķiļas, tie ir kaili un nevarīgi, bet tiem īsā laikā izaug tumšas dūnas. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Ligzdā mazuļi paliek apmēram 20—25 dienas, bet lidot tie sāk 65—75 dienu vecumā. Dzimumbriedumu jaunie pelikāni sasniedz 3—4 gadu vecumā.[4]

Galvenie sārto pelikānu ienaidnieki ir ērgļi, dažādi sauszemes plēsēji, piemēram, šakāļi un lauvas, kā arī Nīlas krokodili.[11]

Aizsardzība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī 20. gadsimta laikā sārto pelikānu skaits pasaulē ir samazinājies, tomēr arī mūsdienās tas tiek vērtēts uz 290 tūkstošiem putnu,[12] un globālā mērogā suga netiek uzskatīta par apdraudētu.[13] Atsevišķās valstīs tas tomēr ir apdraudēts un aizsargājams, piemēram, iekļauts Krievijas Sarkanajā grāmatā.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 «Sārtais pelikāns Pelecanus onocrotalus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 24. aprīlī. Skatīts: 2012. gada 16. maijā.
  2. ↑ Pelecanus onocrotalus GREAT WHITE PELICAN Arhivēts 2014. gada 11. aprīlī, Wayback Machine vietnē. BirdLife
  3. ↑ Putnu ziņas Arhivēts 2012. gada 15. martā, Wayback Machine vietnē. Latvijasputni.lv
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 del Hoyo, J.; Elliot, A.; Sargatal, J., eds. (1992). Handbook of the Birds of the World 1. Barcelona: Lynx Edicions. ISBN 84-87334-10-5.
  5. ↑ Fanshawe, John; Stevenson, Terry (2001). Birds of East Africa. Elsevier Science. ISBN 978-0-85661-079-0.
  6. ↑ Strazds M. (red.) (1999): Latvijas ūdeņu putni. Latvijas Ornitoloģijas biedrība.
  7. ↑ Dunning Jr., John B., ed. (1992). CRC Handbook of Avian Body Masses. CRC Press. ISBN 978-0-8493-4258-5.
  8. ↑ Mclachlan, G.R.; Liversidge, R. (1978). "42 White Pelican". Roberts Birds of South Africa. Illustrated by Lighton, N.C.K.; Newman, K.; Adams, J.; Gronvöld, H. (4th ed.). The Trustees of the John Voelcker Bird Book Fund. pp. 23–24.
  9. ↑ Pelican plunder
  10. ↑ Crawford, R.J.M. (2005). Hockey, P.A.R.; Dean, W.R.J.; Ryan, P.G., eds. Great White Pelican. Roberts – Birds of Southern Africa (7th ed.) (Cape Town: The Trustees of the John Voelcker Bird Book Fund). pp. 614–615.
  11. ↑ Ross, Charles A.; Garnett, Stephen, eds. (1989). Crocodiles and Alligators. Checkmark Books. ISBN 978-0-8160-2174-1.
  12. ↑ РОЗОВЫЙ ПЕЛИКАН - Pelecanus onocrotalus Linnaeus, 1758[novecojusi saite] sevin.ru
  13. ↑ «Pelecanus onocrotalus». The IUCN Red List of Threatened Species™. 2012-5-16. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-12-07. Skatīts: 2012-05-16.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Sārtais_pelikāns&oldid=3707346"