Sēļi

Vikipēdijas lapa
Sēļi
Attēls:Senlatvieši.jpg
Visi iedzīvotāji
~2300
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem

Latvijas teritorija:

Valodas
sēļu valoda
Reliģijas
nav ticības
[tic senlatviešu dieviem]
Radnieciskas etniskas grupas

Kaimiņu tautas:

Etnogrāfiskās grupas
indoeiropieši
balti

Sēļi:
skaidrojumi no dažādiem avotiem:

  • baltu tauta [nepieciešama atsauce], apdzīvoja mūsdienu Aizkraukles, Jēkabpils, Daugavpils rajonu teritorijas Daugavas kreisajā krastā Latvijā un Paņevēžu un Utenas apriņķu ziemeļdaļu Lietuvā .
  • viena no baltu tautībām, no kurām vēlāk veidojusies latviešu tautība[1]. Pirmoreiz minēti Latviešu Indriķa uzrakstītajā Livonijas hronikā, kur tie nosaukti par lietuviešu sabiedrotajiem; stāstīts arī par sēļu nozīmīgākās pils - Sēlpils ieņemšanu (1208 g.), kur sēļi nikni pretojušies un apkāvuši daudzus bruņiniekus.[2]
  • viena no baltu tautām, no kurām veidojušies latvieši. Pēc arheoloģiskā materiāla sēļus var izsekot jau 1.g.t., kad tie bija ieņēmuši samērā plašu teritoriju abpus Daugavai (tag. Jēkabpils, Aizkraukles, Madonas raj.) un daļēji Lietuvas ziemeļaustrumu daļu. Vēlajā dzelzs laikmetā (10.-12.gs.) sēļi dzīvoja galvenokārt tikai Daugavas kreisajā krastā, jo ar 7.gs. labajā krastā par dominējošo etnisko elementu kļūst latgaļi. Sēļu materiālajā un garīgajā kultūrā daudz kopīgu pazīmju ar latgaļiem (mirušo apbedīšanas virzieni, kapu inventārs u.c.). Tipiskas sēļu , iezīmes ir ilgā kolektīvo uzkalniņkapu saglabāšanās, ziedojumi kapa kājgalī (Šnore 1970, 320) un no latgaļiem atšķirīgs antropoloģiskais tips.[3]


Apdzīvotā teritorija

Sēļi līdz 15. gadsimtam apdzīvoja Latvijas dienvidaustrumus un Lietuvas ziemeļaustrumus. Galvenokārt Daugavas kreisajā krastā uz dienvidiem no Aizkraukles - mūsdienu Jēkabpils un Daugavpils rajonu teritorijā. Taču ir arī ziņas par sēļiem pie Rīgas, Oliņkalnā un Koknesē. 1.g.t. 1 pusē sēļi acīmredzot apdzīvojuši arī Austrumvidzemē Daugavas labo krastu, bet sākot ar 6.-7.gs. viņus pakāpeniski atspieduši un asimilējuši latgaļi [nepieciešama atsauce].

Sēļu apdzīvoto teritoriju dēvē ne tikai par Sēliju, bet arī par: Augšzemi, Augškurzemi. Pats sēļu nosaukums radies no līvu vārda sälli, kas nozīmē augšējie (t.i., ļaudis) [nepieciešama atsauce]. Šo nosaukumu vēlāk lietošanā pārņēma vācu ieceļotāji. Pirmās baltu cilšu apmetnes šajā teritorijā konstatētas jau 2. gt. p.m.e. Sākotnējā nodarbošanās bija zvejniecība un medības. Šo teritoriju sēļi apdzīvot sāka m.ē. pirmajos gadsimtos [nepieciešama atsauce]. 10. – 13. gs. Sēlijas teritorijā izveidojās vairāki teritoriāli novadi, ar apmēram 30 pilskalniem un sēļu centru Sēlpilī.

Sēlija

Aptuvenā Sēlijas teritorija

Sēlija - sēļu zeme (~ 2300 iedz.[4]), kuras politiskais un militārais centrs 13. g. sākumā bija Sēlpils (castrum Selonum), kas bijusi arī patvēruma vieta visiem Daugavas pārnācējiem un iebrucējiem, sevišķi lietuviešiem, ar kuriem sēļiem bija savienība un ieroču brālība. Šī iemesla dēļ bīskaps Alberts 1208. g. kopā ar kristītiem lībiešiem un latgaļiem Sēlpili ieņēma un piespieda sēļus dot ķīlniekus, kristīties un atteikties no savienības ar lietuviešiem. Ar šo militāro akciju sākās un beidzās Sēlpils iekarošana.
Pāvests Inocents IV 1254. g. apstiprināja Livonijas ordeņa īpašuma tiesības uz dažām sēļu pilīm vai apcietinājumiem un to ciemiem: Allecten, Calve, Medene, Nitzegale, bet 1255. g. Mindauga dāvinājumā minēta Meddene, Pelone, Maleysine un Thovraxe, kas ar saviem apgabaliem sauksies Sēlija[4]. Šie vietu vārdi atrodami arī pāvesta apstiprinājumā 1257. g. Šos vietu vārdus tagad ir gandrīz neiespējami lokalizēt.
Medene atradusies Sēlijas rietumos, jo zemgaļu valsts Upmale sniegusies līdz tās robežai. Maleysine varētu būt Nolišķi (Nalsen) Utenes pag. Lietuvā vai Maleiši uz R no Biržai Lietuvā. Thovraxe varētu būt Taurkalne Utenas pag. Lietuvā. Nitzgale neapšaubāmi ir tagādējā Nīcgale. Allecten un Calve vēl joprojām nav identificētas.
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka sēļi bijuši tuvi radinieki latgaļiem. Vēlajā dzelzs laikmetā viņi apdzīvojuši Daugavas kreiso krastu līdz Aizkrauklei, Ilūkstes un Jēkabpils apriņķos. Viņu pēdas atrastas arī Skrudalienē. Tāpat Sēlija dziļi iespiedusies vēlākā lietuviešu territorijā, tagadējā Sālakā, Taurāgnē, Utenā, Svēdašos, Subāčos,Palēvenē, Pasvalī un Saločos. Vēlāk šīs territorijas ir lietuviskotas. Sēlijas robežas minētas arī 1392. g. dokumentā[4], bet tās ir grūti identificējamas. Sēlījā konstatēti 28 pilskalni, bet tikai Sēlpils ir pētīta. Sēļu kapu lauki ir visai līdzīgi latgaliešu kapu laukiem, bet atšķirīgs ir sēļu paradums novietot ziedojumus mirušajiem kājgalī[4], ieskaitot darba rīku. Arī sēļu kranioloģiskais materiāls atšķiras no citām latvju senciltīm raksturīga antropoloģiskā tipa[4]. Sēļu un latgaļu antropoloģiskie dati, kuri nav agrāki par metālu laikmetu (10. gs beigas p. m. ē.), ir atšķirīgi: sēļu galvaskausi bija šauri un gari (koef. 70 - 71) kā Polockas latgaļiem, sembriem, lielkaļiem, bet latgaļu kapulaukos bija klasiskie (koef. 72 - 73) mezocefālie galvaskausi.[5]

Sēlpils

Nozīmīgs viduslaiku centrs

14. gadsimta beigās Livonijas ordenis nostiprināja savu ietekmi Sēlijā ar Sēlpils (Selburg) celtniecību. Pēc mūra pils uzcelšanas te atradās Sēlpils fogtejas centrs. Vēlāk Sēlpils nokļuva Kurzemes hercogistes teritorijā. 16. gadsimta beigās Kurzemes hercogs Gothards Ketlers sastādīja testamentu, sadalot hercogisti saviem dēliem un nākamajam Zemgales hercogam nosakot centru Sēlpilī. 17. gadsimta sākumā pie Sēlpils pils jau veidojās plaukstoša pilsēta, kas 1621. gadā no hercoga Frīdriha Ketlera saņēma pilsētas tiesības . Tomēr mūsdienās Sēlpils ir samērā kluss lauku apvidus, jo liktenīgs tai bija 1704. gads, kad Ziemeļu kara laikā tika saspridzināta Sēlpils pils un pilnīgi iznīcināta pilsēta pie tās.

Baznīcas un ievērojami cilvēki

Attēls:Sēlpils baznīcas drupas.jpg
Sēlpils baznīcas drupas 2007. gada pavasarī.

Daugavas ielejas malā redzamas Sēlpils luterāņu baznīcas drupas. Tā celta 19. gadsimta vidū. Otrā pasaules kara laikā – 1941. gadā – padomju armija atkāpjoties sašāva baznīcas torni, un arī 1944. gadā tā pati armija baznīcu vēl vairākkārt sašāva. Lai gan pēc kara Sēlpils baznīcu atjaunoja, padomju laikos tā pamazām aizlaista postā. Mūri un tornis puslīdz ir saglabājies. Tagad baznīcu iecerēts atjaunot.
Vispār laika ritumā šī ir jau ceturtā baznīca Sēlpilī. Zināms, ka jau kopš 16. gadsimta vidus šeit bijušas trīs baznīcas, taču tās līdz mūsdienām gan nav saglabājušās. Pirmajā, kas celta pēc Kurzemes hercoga pavēles, strādājis Georgs Mancelis – pirmais ievērojamākais latviešu garīgās literatūras rakstnieks. Bet otrajā Sēlpils baznīcā 18. gadsimta otrā pusē ilgus gadus strādājis Gothards Frīdrihs Stenders, kas vairāk pazīstams kā Vecais Stenders.

Kūliņu ciemats

Kūliņu atklātā tipa ciemats atradās plakanā morēnu paugurā, kas pacēlās 34 m pāri apkārtnei, Jēkabpils apriņķa Saukas pagasta Kūliņu saimniecības tīrumā. Jēkabpils vidusskolas jauno novadpētnieku pulciņš veica izrakumus vēstures skolotāja vadībā 1921. gadā. Nekādi citi pētījumi nav veikti. Savāktās senlietas: kaula īlens, primitīvas švīkainās ķemmes keramikas lauskas un akmens kaplis glabājas Jēkabpils novadpētniecības muzejā. Senlietas liek domāt, ka pilsētiņa pastāvējusi vismaz kopš 2. g. tk p. m. ē.

Dignājas pilsētiņa

Dignājas pilsētiņa bija nocietināta. Tātad saimnieciskajā dzīvē tai bija novadam stratēģiska nozīme, turklāt no Daugavas bija sagaidāmi uzbrukumi. Tā atradās plašā, plakanā divpakāpju paugurā Jēkabpils apriņķa Dignājas pagasta Kusiņu saimniecības tīrumā, 300 m no Daugavas kreisā krasta. Paugura pamats - dolomītu klints 15 m virs pārpurvotas pļavas. Pilsētiņa aizņēma 65 x 35 m plašu klintāju upes krastā.
Dignājā atrada:

  • kaula žebērkļus,
  • pogas,
  • adatas un saspraudes,
  • akmens cirvju lauskas,
  • metāla liešanas tīģeļus,
  • māla sprēslīcas,
  • tekstilās1. un citu veidu keramikas lauskas.

1.ornaments veidots kā tīkla auduma nospiedums. Daži bijušās PSRS arheologi šo keramiku uzskatīja par somugru radītu, kas neatbilst patiesībai, jo tā ir veidota eneolitā, kad somugru vispār vēl nebija.


Konkrētu ziņu par zemkopības un piemājas lopkopības kopienām Sēlijā nav, bet J.Graudonis uzskata, ka sēļu saimniecisko dzīvi var salīdzināt ar Latgales, Vidzemes un Pleskavas latgaļu saimniecisko dzīvi, kuru raksturojot Dņepras - Daugavas senkultūra. Neko vairāk par sēļu sākotni Latvijas arheologi nav pētījuši.

Senie sēļu pilskalni

1 km uz rietumiem no Ezernieku Velnakmens, otrpus lielceļam, pie Babrānu mājām, atrodas sens pilskalns. Babrānu pilskalns laika gaitā daudz cietis, jo tā virsma un viena – rietumu – mala tikusi intensīvi aparta, kas, protams, bojājis tā sākotnējo izskatu. Tāpat tas ticis tranšejām izrakņāts Pirmā pasaules kara laikā. Vēlākos gados tranšejas aizbērtas un mūsdienās vairs tikpat kā nav saskatāmas. Šis pilskalns bijis apdzīvots jau pirms mūsu ēras. Tepat blakus, otrpus tuvējam ceļam, atrodas arī Taborkalns (Dabora kalns) – augstākais kalns Sēlpils apkārtnē jeb Sēlijas paugurvaļņa ziemeļu galā. Tas paceļas 158 metrus virs jūras līmeņa.

Attēls:Pormaļu Sudrabklans.jpg
Viens no iespaidīgākajiem Sēlpils puses pilskalniem – Pormaļu Sudrabkalns.

4 km uz DR no Babrānu pilskalna un 1 km uz DA no Sēlijas ciema (Sēlpils pagasta centrs) atrodas vēl viens šīs puses seno sēļu pilskalns. Manuprāt, viens no visiespaidīgākajiem Sēlijas pilskalniem – Pormaļu Sudrabkalns. Pilskalna plakumā, nogāzēs un arī pakājē daudzviet ir ļoti intensīvs kultūrslānis, domājams, te bijis nozīmīgs novada centrs jau pirms mūsu ēras un pastāvējis līdz vēlajam dzelzs laikmetam. Pētnieki te vairākkārt atraduši arī dažādas senlietas. Lai arī Sēlijas pusē ir daudz izteiksmīgu pilskalnu, Pormaļu Sudrabkalns ir izcili ainavisks, jo tas tikai daļēji apaudzis kokiem un ir labi pārskatāms gan no apakšas, gan no citiem apkārtnes kalniem tā dienvidu un rietumu pusē. Arī no pilskalna augšas paveras tālas ainavas.

Abus aplūkotos pilskalnus 1922. gadā pirmoreiz aprakstījis senatnes pētnieks Karls Levis of Menars, bet vēl pēc dažiem gadiem pētījis pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš. Plašāki jaunākie apraksti par tiem lasāmi arheologa Jura Urtāna grāmatā «Augšzemes pilskalni» (2006.). Visi aprakstītie objekti atrodami Aizkraukles rajona kartēs.
Ievērības cienīgi objekti ir arī nelielā Baltiņu ezera apkārtnē, kur atrodas vēl viens Velnakmens (kādreiz bijuši pat trīs) un vairākas senvietas.

Arheoloģiskie pētījumi

Arheoloģiski ir pētīts Dignājas pilskalns, Sēlpils un Lejasdopeļu kapulauks, kā arī Sēlpils pilskalns. Dignājas pilskalns atrodas Jēkabpils rajonā, Daugavas kreisajā krastā un bija viens no seno sēļu kultūras centriem. Arheoloģiskajos izrakumos (veikti 1939.g.) atrastas kaula adatas, katliņi, māla lejamformas, švīkātā keramika, priekšmeti datēti ar 1. gt. p.m.e. 4.-8.gs. pilskalnam uzbērts aizsargmūris un izveidotas divas paralēlas guļbaļķu sienas. Pilskalnā bez tā vēl atrastas dzelzs cepļu un ēku paliekas. 11.gs. Dignājas pilskalnu pakļāvis Jersikas valdnieks. [nepieciešama atsauce]

Sēlpils pilskalnā, Daugavas krastā, iegūtas Latvijā vissenākās liecības par cilvēku. Arheoloģiskajos izrakumos (1963 – 1965, vadīja E. Šnore, A. Zariņa) seno sēļu pils slānī (6. līdz 12. gs.) atsegtas pavardu, celtņu un nocietinājumu paliekas. Augšējā, mūra pils, slānī (13. – 17. gs.) atsegtas četrstūrveida tornis ar apakšzemes eju, sardzes telpa un priekšpils uzbērums (augst. 12 m). Te vācu mūra pils un sēļu koka pils slāņos bija iejauktas krama šķilas, kasīkļi un bultu uzgaļi, kas pēc formas attiecināmi uz paleolīta jeb vecākā akmens laikmeta beigu posmu un datējami ar apmēram 9. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Pilskalns ar pilsdrupām, priekšpili, senu apmetnes vietu un kapsētu redzams Daugavā uz nelielas saliņas, kas izveidojusies sakarā ar Pļaviņu ūdenskrātuves izveidošanu, iepretī Sēlpils luterāņu baznīcai 2km uz Z no Sēlpils. Arheoloģiskajos izrakumos seno sēļu pils slānī te atsegtas pavardu, celtņu un nocietinājumu paliekas. Augšējā slānī - 1373.gadā uzceltās Livonijas ordeņa mūra pils četrstūrveida tornis ar apakšzemes eju, sardzes telpa un 12m augsts priekšpils uzbērums. 13.-17.gs. kapsētā atsegti 234 apbedījumi. Sēlpils pilskalns no 6. līdz 12.gs. bija Sēlijas politiskais un militārais centrs. Ordeņa mūra pils nopostīta Ziemeļu kara laikā 1704.gadā. Pilsdrupas ir zem ūdens, klāt var piekļūt ar laivu. Apskatāms no Daugavas krasta.


Sēlpilī, kas bija lielākais sēļu centrs, arheoloģiskie izrakumi veikti 20.gs. 60.g. Izrakumos ir seno sēļu slānis (6.-12.gs.) kā arī viduslaiku un jauno laiku slānis(13.-17.gs.). Sēlpilī sēļu pils aizsargvalnis bija veidots no zemes uzbērumiem un baļķu sētām, bet pati pils arī no koka. Vēlāk, kad vācieši iekaroja šo teritoriju, koka pils vietā tika uzcelta mūra pils. Ir ziņas, ka senie sēļi savas apmetnes cēluši purvaina ezera vidū un uz salām [nepieciešama atsauce] – lai ienaidnieks tik viegli netiek klāt, taču arheoloģiski izrakumi šajā jomā nav veikti.

Sēlijas arheoloģiskie pieminekļi

Attēls:Ziemeļbrieža raga šķēpa metamais zizlis.jpg
Ziemeļbrieža raga šķēpa metamais zizlis no sēļu epipaleolita apmetnes Dvietes upē.

Dvietes epipaleolita apmetne, kuru Latvija arheologi uzskatīja par savrūpatradumu vietu; epipaleolita savrūpatradums pie Adamovas Daugavas labajā krastā, kas varēja būt ziemeļbriežu mednieku sezonas apmetne, jo tajā atrada brūnganā krama Svidru tipa bultu uzgaļus, kaula un raga senlietas, kuras bija līdzīgas atradumiem Lubānā; Dvietes Munču un Dvietes mezolita un agrā neolita (9. - 4. g. tk p. m. ē.) apmetnes ar vairākām pavārdu vietām. Atrastas retas krama senlietas, kaula žebērkļi ar vienas puses atskabargām (epipaleolits). Keramikas lausku nebija; Lejasbitēnu apmetne pie Daugavas, par kuru ir tikai vispārējs priekšstats - apmetne nav pētīta, izņemot Lejasbitēnu kapulauku; agrā metālu laikmeta (12. gs p. m. ē. - 1. gs m. ē.) pieminekļu starpā minētas 15 nocietinātas apmetnes, 3 nenocietinātas apmetnes, 3 uzkalniņi ar apbedījumiem vairākos stāvos, 4 kapulauki ar pazemes akmens konstrukcijām, - patiesībā svētkalni, 4 savrupi atradumi (bronzas priekšmetu depozīti); agrā dzelzs laikmeta (2. - 3. gs m. ē.) pieminekļu sarakstā tiek nosauktas jau vairākas senvietas: Lejasziedu ciemata tipa apmetne pie Daugavas Jēkabpils apriņķī; Kaplavas Zamku, Baltkāju, Kaldabruņas, Kņāvukalna, Stupeļu, Dignājas, Margaskalna, Aizdrikšņu ezera meža apmetnes, Mūkukalna un Kokneses pilskalni ar lielām, ciematu veida apmetnēm blakus, 26 uzkalniņu kapu lauki un Lejasziedu apmetne; starp vidējā dzelzs laikmeta (5. - 9. gs m. ē.) pieminekļiem tiek minēti papildus minētajiem pieminekļiem Baltkāju, Stupeļu kalna, Dignājas, Asotes, Sēlpils, Lokstenes, Mežmaļu, Oliņkalna, Spietiņu Plāteru, Mūkukalna, Kalnaziedu, Slaidēnu pilskalni un apmetnēs, Kūliņu atlātā tipa ciemats, vairāk par 20 uzkalniņu skeletkapiem, kā arī 9 no jauna dibinātas apmetnes, bet Mūrniekos, Saulītēs, Baltkājos, Ķentē un citās vietās ir atrasti depozīti, norokot paugurus, bet pauguri netika izpētīti intereses trūkuma dēļ.

Kultūra

Seno sēļu kultūra ļoti līdzinājās seno latgaļu tradīcijām. Apģērbs un rotas būtiski neatšķīrās no latgaļu tradīcijām šajā jomā. Sēļu sievietes nēsāja kaklariņķus, aproces, gredzenus, saktas vainagus. Sieviešu vidū plaši bija izplatīti piekariņi. To forma varēja būt visdažādākā – zirdziņi, krustiņi, medaljoni. Vīriešu kapos atrastas karavīru aproces, saktas, ar kurām sasprauda svārkus un apmetni. Sēļu vīrieši nēsāja gredzenus un apkaltas ādas jostas. Sēļu un latgaļu apbedīšanas kultūra bija ļoti līdzīgas – netika veidoti uguns kapi un vīriešu un sieviešu kārtas mirušos guldīja kapu bedrēs pretējos virzienos. Taču sēļu vīriešu apbedījumos ir sastaptas vairākas īpatnības. Atrasti ir apbedījumi, kuros mirušajiem bija savstarpēji savienotas plecu jostas un pie kājām novietota vācele ar sieviešu rotu komplektu (kaklariņķi, aproces, saktas). Viens no lielākajiem sēļu kapulaukiem, kas arheoloģiski pētīts ir Lejaspdopeļu kapulauks. Arheoloģiskie izrakumi šeit ir veikti 20. gs. 60. g. sākumā. Kapulaukā atrodas 63 uzkalniņi, no kuriem izpētīti ir 10 uzkalniņi un 42 apbedījumi. Interesanti, ka apbedījuma kājgalī noliktas ne tikai rotaslietas, bet arī darbarīku komplekti. Atrasti arī gleznojumi uz koka. Tie ir gan melnbalti, gan daudzkrāsaini (sarkanā, baltā un melnā krāsā). Atrastie gleznojuma fragmenti liecina, ka apbedījumā varēja būt bijuši apgleznoti vairogi, kā arī melnā un baltā krāsā tonēti šķirsti. [nepieciešama atsauce]

Valoda

Skat. arī rakstu Sēļu valoda

Sēļi runāja sēļu valodā, kas pašlaik ir izmirusi [nepieciešama atsauce]. Sēļu valoda pieder pie Indoeiropiešu valodu saimes Baltu valodu grupas. Valodas pēdas ir saglabājušās bijušo sēļu apdzīvoto teritoriju izloksnēs.

Sēļu tautas noriets

Sēļu tautas noriets sākās ar vāciešu iebrukumu Senajā Baltijā. Pretēji kuršiem un zemgaļiem, kas izrādīja sīvi militāro pretestību un pat pameta dzimtās zemes, aizejot uz Lietuvu, sēļi neizcēlās ar lielu pretestību un ātri nokļuva vāciešu pakļautībā. Sēļu lielākais centrs – Sēlpils – tika ieņemta 1208. gadā. Pēc krustnešu iebrukumiem sēļu apdzīvotās zemes tika iekļautas Livonijas un Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā. Pamazām sēļi asimilējās ar poļiem, lietuviešiem un latgaļiem. Pēdējās ziņas par sēļiem kā pa tautu ir sastopamas 17-18. gs.[nepieciešama atsauce]
Interesanti, ka vēl mūsdienās ir cilvēki, kas sevi uzskata par sēļiem.

Etnoģenēze

Sēļu etnoģenēzes noskaidrošanai svarīgu materiālu devuši izrakumi Boķu-Priednieku arheol. kompleksā Salā (Salas pag.). Agrā feodālisma perioda (11. - 12. gs.) uzkalniņu kapulauks Priedniekos cieši pieslēdzas Boķu kapulaukam (3. - 10. gs.); tie ļāva izpētīt sēļu apbedīšanas tradīcijas ~ 1000 gadu ilgā posmā.
Ar sēļu izcelsmes problēmu nodarbojās XX g. lietuviešu valodnieks K.Būga. Citi zinātnieki ir mēģinājuši nospraust sēļu senās apdzīvotās teritorijas robežas pēc sēļiem raksturīgās kāpjošās intonācijas. Par to, ka sēļi dzīvojuši apvidos uz D no Latvijas teritorijas, liecina gan valodniecības dati, gan arī antropoloģiskie materiāli, tomēr jautājums par sēļu etnoģēnēzi un apdzīvoto teritoriju vēl nav pilnībā izpētīts.

Senlietas

Pētītajos agrā feodālisma perioda līdzenajos kapulaukos (Dignājas Strautmaļos, Skrudalienas Vitanišķos) un uzkalniņu kapulaukos (Lejasdopeļu kapulaukā, Ābeļu Priedniekos) atrastās senlietas raksturīgas ne vien sēļu, bet arī latgaļu materiālajai kultūrai -

Attēls:Villaine.jpg
Villaine

sievietēm:

lentveidīgais spirāļu vainags,
kaklariņķi ar noplacinātiem galiem, cilpu vai seglu-kāšveida galiem,
lociņa važturis,
zvērgalvu aproces,
villaine;
vīriešiem:
karavīra aproce un griezumā puslodveida aproces,
ar bronzu apkaltas jostas,
cirvis un šķēpi,
dažreiz arī zobens.
Kopīga ar latgaļiem ir arī vīriešu un sieviešu apbedījumu pretējā (A-R un R-A) orientācija. Atšķirībā no latgaļiem sēļiem bijis paradums darba rīkus novietot kapa kājgalī, kur dažreiz nolikti arī ziedojumi mirušajam (Lejasdopelēs sievietes kapa kājgalī konstatētas dzirkles, nazis, rauknis, īlens; citā sievietes kapā – dzirkles, rauknis, sarene; kādā vīrieša kapā – sieviešu rotu komplekts).
Lejasdopeļu kapulaukā novērojama kolektīvo kapu uzkalniņu (kas vairākumā reprezentē atsevišķu ģimeņu kapsētiņas) saglabāšanās vēl agrā feodālisma periodā, turpretī latgaļu apdzīvotajā teritorijā tas nav novērots. Sēļus atšķir no latgaļiem arī antropoloģiskie dati.

Avoti

Atsauces

  1. ↑ http://www.historia.lv/raxti/Seelji_LME.htm
  2. ↑ http://www.iveta.lv/gramata/HTML/Ps_16.htm
  3. ↑ http://www.historia.lv/alfabets/I/In/Indrika%20hronika/teksts/011_latv.htm#033
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 http://www.historia.lv/alfabets/S/Se/selija/encik/selija_le_1962.htm
  5. ↑ http://www.iveta.lv/gramata/HTML/Ps_16.htm

Brīvdabas muzejs “Sēļu sēta”

“Sēļu sētas” vēsture
Jēkabpils Vēstures muzeja Brīvdabas nodaļa “Sēļu sēta” atrodas starp diviem parkiem – muzejs atrodas Hikšteina parka teritorijā, bet blakus atrodas - Kena parks.
18. gadsimtā pilsētas īpašumus iegūst Kena muižnieku dzimta. Ēka, jeb bijusī muiža, kas atrodas Dambju ielā 19, līdz 1. Pasaules karam pieder slavenam liķieru fabrikas īpašniekam Kenam. Fabrikas “Vilnas vērptuve” vietā līdz 1. Pasaules karam atradusies A. Hikšteina alus darītava, kas kara laika tiek sagrauta.
Abu uzņēmumu īpašniekiem kā brūža, tā liķiera, bija īpaša aizraušanās ar koku stādīšanu. Abu parku īpašnieki parkus sāka veidot vienā laikā – 19. gs. 80. gados. Abi vācu muižnieki sacentās parku veidošanā un esot izmantojuši atšķirīgas koku sugas. A. Hikšteins stādīja no Eiropas ievestos kokus, bet Kens – Latvijā sastopamos.
Hikšteina parka teritorijā joprojām ir saglabājušies šādi reti koki kā Sibīrijas citruspriedes (Pinus sibirica), Sudrabkļava (Acer saccharinum), Moltkes liepa (Tilia x moltkei), Platlapu liepa (Tilia platyphyllos “Grandifolia”), Krimas liepa (Tilia x euchlora).
Jēkabpils Vēstures muzeja Brīvdabas nodaļa “Sēļu sēta” sākta veidot 1952. gadā, bet šo teritoriju muzejs pārņēma jau 1949. gadā. Brīvdabas nodaļas dibinātājs ir muzeja ilggadējs direktors Štokmanis. Interesanti, ka muzejs savā īpašumā ieguva nelielu zemes gabalu blakus parkam, kur tika iekārtoti izmēģinājuma lauciņi. Izmēģinājuma lauciņos tika audzētas maz pazīstamas labības un lopbarības kultūras, piemēram, kailgraudainie mieži, čumizes mohara, lucerna, lupīna, nuta, cina, eksparcēta, Sudānas zāle, malva.

Attēls:Dzivojama maja.jpg
Viens no brīvdabas nodaļas 'Sēļu sēta' eksponātiem - dzīvojamā ēka.

Šeit, Brīvdabas nodaļā “Sēļu sēta”, izvietotas septiņas 19. gadsimta Sēlijas lauku celtnes. Ēkas celtas skujkoku baļķu guļbūves.
Pamatnīcai - pirmajam vainagam – izvēlējās ozolus, sveķotus egles vai priedes baļķus. Lai no jaunbūves atvairītu ļaunos spēkus, pamatnīcas stūros un dažkārt arī zem durvju aplodām iecirta krustus. Un, ja tajos vēl ielika pīlādžkoka krustiņus, tad uzskatīja, ka ēka ir pilnīgā drošībā. Būvkokus cirta tikai ziemā, kad apstājusies to sulu rite un augšana. Būvei paredzētos kokus, lai tajos nerastu patvērumu kokgrauzēji kukaiņi, rūpīgi nomizoja.
Senākās durvis bija ar slieksni pirmā baļķa augstumā. Slieksnis bija pirmais šķērslis, kas jāpārvar bērnam, lai tiktu gaišajā ārpasaulē, un iespējams, tādēļ slieksni cienīja visu mūžu. Durvis bija tik zemas, ka ieiešana vairāk līdzinājās ielīšanai.

  • Pirmā ēka, kas pārvesta uz Brīvdabas nodaļu ir klēts no Aknīstes apkārtnes “Skārdupēm” 1952. gadā.
  • 1953. gadā tiek pārvesta dzīvojamā māja no Biržu apkārtnes “Miķelāniem” un
    klēts ar vienkāršo lieveni no Kalna pagasta “Pilskalnu” mājām, kas tiek uzstādīta 1955. gadā.
  • 1955. gadā tiek pārvestas dzirnavas, un divu gadu laikā tās tiek restaurētas.
  • 1957. gadā tiek pārvesta pirts no Kalna pagasta “Adumāniem” un kalve no Vārnavas pagasta,
    bet 1958. gadā tiek pārvesta no Salas pagasta Boķu dzirnavu apkārtnes.

Jēkabpils Vēstures muzeja Brīvdabas nodaļā “Sēļu sēta” ir izvietotas septiņas ēkas.

Mājaslapa:
http://www.jekabpilsmuzejs.lv/seluseta/kopaaselju.php


Šis raksts vēl tiek veidots

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Sēļi&oldid=340490"