Saksijas Morics

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Saksijas Morics
Moritz Graf von Sachsen
Maurice Quentin de La Tour 001.jpg
Saksijas Morics kā Francijas ģenerālmaršals (1748)
Kurzemes hercogs
Amatā
1726. gadā — 1728. gadā
Priekštecis Ferdinands Ketlers
Pēctecis Ferdinands Ketlers

Dzimšanas dati 1696. gada 28. oktobrī
Goslāra, Saksijas kūrfirstiste
(mūsdienās Karogs: Vācija Vācija)
Miršanas dati 1750. gada 20. novembrī
Šambora, Francija
Apglabāts Sv. Tomasa baznīca, Strasbūra
Dinastija Vetīnu dinastija
Tēvs Augusts II Stiprais
Māte Marija Aurora no Kēnigsmārkas
Reliģija luterticība

Saksijas Morics, arī Sakšu Morics (vācu: Moritz Graf von Sachsen; dzimis 1696. gada 28. oktobrī, miris 1750. gada 20. novembrī) bija Polijas karaļa un Saksijas kūrfirstistes kūrfirsta Augusta II ārlaulības dēls, kas uz īsu brīdi no 1726. gada līdz 1728. gada augustam (ievēlēšana anulēta jau 1726. gada oktobrī) bija ievēlēts par Kurzemes hercogu. Vēlāk kļuva par Francijas ģenerālmaršalu.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1696. gada 28. oktobrī GoslārāPolijas—Lietuvas ūnijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II un viņa favorītes Marijas Auroras no Kēnigsmarkas ārlaulības dēls. Viņš bija pirmais no astoņiem atzītajiem Augusta II ārlaulības bērniem, lai arī dažādos avotos minēto Augusta II ārlaulības bērnu skaits sasniedz 354.

1698. gadā viņa māte nosūtīja viņu pie tēva, kurš tikko bija ievēlēts par Polijas karali, uz Varšavu. Taču nestabilās politiskās situācijas valstī dēļ, viņš lielāko daļu laika bija spiests uzturēties ārpus Polijas. Tas padarīja viņu diezgan patstāvīgu un tiek uzskatīts, ka tam vēlāk ir bijis pozitīvs iespaids uz viņa militāro karjeru. 12 gadu vecumā viņš iestājās Savojas prinča Eižena dienestā, kur piedalījās Turnē un Monsas aplenkumos, kā arī Malplakē kaujā. Bija domas viņu nosūtīt uz jezuītu koledžu Briselē, taču pret to iebilda viņa māte.

Lielā Ziemeļu kara laikā viņš dienēja Pētera I dienestā un cīnījās pret zviedriem. 1711. gadā Augusts II oficiāli atzina Moricu par savu dēlu un piešķīra viņam grāfa titulu. Pēc kara beigām 1726. gada 26. jūnijā sasauktais Kurzemes landtāgs izskatīja ievēlēšanas jautājumu un izvirzīja Morica kandidatūru. 5. jūlijā landtāga delegāti parakstīja Morica ievēlēšanas aktu, kurā bija norādīts, ka Ketleru dinastija tuvojas savam galam, tādēļ lai izvairītos no iekšējiem un ārējiem nemieriem un saglabātu likumīgo kārtību, bruņniecība un muižniecība uzskatījusi par nepieciešamu iecelt eventuālo hercoga Ferdinanda pēcteci gadījumam, ja viņš nomirst bez vīriešu kārtas pēcnācēja. No savas puses Saksijas Moricam bija jāuzņemas saglabāt visas agrākās privilēģijas, imunitātes, priekšrocības, brīvības, ierašas un līgumus. Landtāgs atzina arī hercoga amata mantošanas pēctecību Morica laulībā dzimušiem vīriešu pēcnācējiem. Tomēr Krievijas ķeizariene Katrīna I pauda protestu gan pret Morica ievēlēšanu, gan pret viņa iespējamajām laulībām ar Annu Joanovnu. Hrcogiene Anna devās uz Rīgu, lai mēģinātu pārliecināt atsaukt ķeizarienes prasības, taču nesekmīgi.

1727. gadā Morics nolēma doties uz Franciju, lai meklētu sev atbalstītājus. Viņš vervēja cilvēkus, kuri būtu ar mieru dienēt pie viņa Kurzemē. Citi ziedoja finansiālos līdzekļus. Maija sākumā Morics devās uz Saksiju, pēc tam uz Poliju, tad atgriezās Kurzemē, Morics neuzkavējās Jelgavā, jo nejutās tajā drošs, tādēļ ka pilsētai viegli varēja uzbrukt gan krievi, gan poļi. No Rīgas Jelgavā ieradās ģenerālis Pēteris Lasī ar karavīriem, krievu vienību (3 kājnieku un 2 jātnieku pulku) vajāts, Morics ar savu sardzi, artilēriju un munīciju 8. augustā patvērās Usmas ezera salā, kas mūsdienās tiek saukta par Moricsalu. 1727. gada 18. augustā Morics izdeva uzsaukumu, kurā atzīmēja, ka hercogistes teritorijā pretlikumīgi ienākuši sveši spēki, tādēļ aicināja iedzīvotājus ķerties pie ieročiem un pievienoties viņam uz salas Usmas ezerā. Historiogrāfijā sastopamas liecības, ka viņš apbruņojis 600 zemnieku. Kad Krievijas karaspēks aplenca Usmas ezeru, Morica karavīri padevās un viņš atstāja Kurzemi. 26. septembrī Kurzemes landtāgs pieņēma lēmumu, ar kuru Morics tika atcelts no amata un viņam bija aizliegts ierasties Kurzemes hercogistē.[1]

Morics devās uz Franciju, kur 1736. gadā kļuva par ģenerālleitnantu, Austrijas troņa mantošanas karā 1741. gadā ieņēma Prāgu. 1744. gadā vadīja franču karagājienu uz Flandriju, 1745. gadā uzvarēja angļus pie Briseles un 1746. gadā tika iecelts par Francijas maršalu, 1747. gadā par franču iekarotās Nīderlandes pavēlnieku.

Saksijas Morica mazmazmeita ir franču rakstniece Žorža Sanda.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Saksijas Morica centieni pēc Kurzemes hercoga troņa 1726.–1727. gadā Kurzemes un Zemgales hercogistes enciklopēdija


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Ferdinands Ketlers
(valdīja kā reģents kopā ar Annu Ivanovnu)
Kurzemes hercogs
1726. gads - 1728. gads
Pēctecis:
Ferdinands Ketlers